Bija jau gaišs. Eizenharts pabīdīja mazliet vaļā loga aizbīdni, lai paskatītos ārā. Cik vien tālu sniedzās skatiens, nebija nekādas kustības. Tikko uzlēkušās saules neparasti skaidrajā gaismā bija redzamas tikai teltis un akmeņi. Un modri sargkareivji pie baltās telts virs nelaimi vēstošās atradnes.
Viņš piecēlās, uzvilka rītasvārkus un čības un šļūcošiem soļiem devās uz telpu, kas varētu būt domāta kā tējas virtuve — vēsa, balta, lietišķa; gandrīz tikpat omulīga kā operāciju zāle. īpatnējais melnais aparāts blakus izlietnei, vienīgais priekšmets telpā, kas nebija balts vai hromēts, droši vien bija kafijas automāts. Aiz vienām no skapja durtiņām viņš atrada kafijas tasītes, katru iestiprinātu atsevišķā ietvarā, lai tās brauciena laikā neizkristu. Viņš paņēma vienu no tām un nolika zem atveres, mēģinājuma pēc piespieda lielo, plakano taustiņu korpusa priekšpusē, un tūliņ pat kā no miega pamodināta pūķa acs iedegās maza, sarkana lampiņa un aparāta iekšpusē sāka rūkt un guldzēt. Un sāka smaržot pēc kafijas.
Ar spirdzinošās kafijas tasīti rokā viņš turpināja savu apgaitu. Te bija apspriežu telpa. Tā aizņēma pusi no vagona garuma, un tajā bija pietiekami daudz vietas garam, baltam galdam, pie kura atrastos vieta vismaz desmit cilvēkiem. Vismaz tik daudz krēslu bija apkārt galdam, un tic nestāvēja cits citam ceļā. Telpā bija novietota tāfele, vienā galda galā aizvērts stāvēja kodoskops, un telpas galā atradās filmu projektors. Tas viss Eizenhartu vedināja uz pārdomām, kādam nolūkam šis dzīvojamais vagons, ko Kauns droši vien bija noīrējis kaut kur Izraēlā, varētu būt domāts: vai dārgu ārskatu uzņemšanai kādai filmai? Vai parasti šeit sēdēja filmas radošā grupa un izskatīja dienā uzfilmēto? Vai viņa gultā parasti gulēja režisori un producenti? Ja tā, tad gan Izraēlā vajadzētu būt iespaidīgi daudz režisoriem ar skriemeļu bojājumiem.
Telpas šaurākajā galā, kur atradās filmu projektors, bija bīdāmās durvis, acīmredzot tādēļ, lai no griestiem nolaižamais ekrāns neradītu neērtības. Rakstnieks ziņkāri ielūkojās skapjos aiz tā. Viņš atrada tur telefonu, bet citādi tur bija vienīgi grāmatas, vēsturiska uzziņu literatūra, visas angļu valodā. Nu jā. Labi domāts. Taču bez vārdnīcas viņš neko daudz ar tām nevarētu iesākt.
Viņš atkal pievērsās tāfelei. Uz tās bija atvērts gluži jauns, biezs bloks ar vislabāko papīru. Flomāsteri bija nolikti gatavībā. Pēc paraduma viņš tos visus pēc kārtas izmēģināja, velkot lapas stūrī mazas svītriņas.
Mājās viņš arī bieži vien izmantoja tāfeles papīru, kad izstrādāja savu romānu idejas, jo tas bija tik liels un tur bija daudz vietas, kur izvērsties, bet par tāfeles statīvu viņš līdz šim vēl nebija domājis. Lapas viņš parasti piestiprināja pie durvīm vai lika uz palodzes un tad, nostājies pie lapas ar krāsaino zīmuli rokā, pamazām no piezīmēm, bultiņām, idejām un skicēm veidoja krustu šķērsu pinumu. Sevišķi ziemā pie palodzes to darīt bija gandrīz vai sāpīgi; aukstums cauri stiklam un papīram līda pie pirkstu kauliņiem, kamēr tic sāka sāpēt, apstādinot domu plūdumu.
Viņš pievilka sev klāt vienu krēslu, masīva izskata biroja krēslu no hromēta metāla un melnas ādas, apsēdās tajā un skatījās uz balto papīra lapu. Malkoja savu kafiju. Tā viņš darīja vienmēr. Skatīties uz balto papīra lapu un gaidīt, kas notiks. Gaidīt, kad tukšums viņa galvā izpletīsies un galu galā parādīsies jaunas, svaigas, negaidītas domas, jo beidzot tām bija atbrīvojusies vieta.
Apbrīnojami, cik bija vēss. Viņam gandrīz sala plānajā pidžamā, par spīti rītasvārkiem un kafijai.
Kāpēc gan es esmu šeit? Brīdī, kad viņam šis jautājums ienāca prātā, viņš atzina, ka tas bija gaidījis jau visu laiku, neuzdots, taču sajūtams, tas bija aizēnojis visu, ko viņš darīja. Sajūta, ka viņš ir īstais cilvēks īstajā vietā, vienkārši negribēja un negribēja rasties, lai ari kā šis dinamiskais multimiljonārs viņam mēģināja to iestāstīt un lai kā viņš mēģināja sev to iestāstīt pats, staigādams pa šo grezno dzīvojamo vagonu, grezno, salīdzinot ar teltīm, ar kurām bija jāsamierinās lielākajai daļai izrakumu dalībnieku. Kāpēc tieši viņš bija šeit, starp visiem šiem cilvēkiem, kurus tāds kā Džons Kauns būtu varējis pasaukt? Kāpēc viņš, neievērojams rakstnieks, un nevis vesela grupa zinātnieku, vēsturnieku, ģeologu, arheologu, fiziķu, vesels pulks Nobela prēmijas laureātu?
Tas viss tikai tāpēc, ka jāievēro slepenība? Nē, tas nevarēja būt īstais iemesls. Arī veselam baram zinātnieku varēja pavēlēt klusēt; to pierādīja amerikāņu atombumbas projekts Otrā pasaules kara beigās.
Bet varbūt tic visi vēl ieradīsies? Fosilā lietošanas pamācība atrasta tikai pirms trim dienām. Vidusmēra augstākās kvalitātes zinātnieks nevarēja tik ātri atbrīvoties.
Pētcrs Eizenharts juta tik raksturīgo klikšķi savā galvā, savās domās, ko viņš pazina no brīžiem, kad lietas atraisījās no ierastajām, sensenajām sakarībām un ieņēma vietu kādā jaunā, negaidītā, lielākoties daudz plašākā kopsakarā.
Džons Kauns nemaz negaidīja, ka uz šo jautājumu atbildēs viņš viens pats! Viņš vienīgi gaidīja labu priekšlikumu, kā uz šo jautājumu varētu atbildēt. Un šis priekšlikums varētu caur un cauri sastāvēt no tā, ka viņam tiek nolikts priekšā saraksts ar zinātniekiem, kuri varētu ķerties pie šīs problēmas risināšanas.
Tīkama, silta sajūta ieplūda viņam vēderā. Tā neradās no kafijas, katrā ziņā ne tikai no tās. Tā radās no šķituma, ka šis mainītais skatījums uz lietām bija pareizais. Un visam pāri no tā, ka viņš ar šo domu varēja labi justies. Varbūt viņš tomēr bija īstais cilvēks īstajā vietā, patiešām īstais. Un, lai arī cik neticami tas izklausītos, Džons Kauns to bija sapratis ātrāk nekā viņš pats. Eizenharts šķita atceramies it kā nejauši redzējis kādās televīzijas ziņās stāstām par šo Džonu Kaunu, kurš tagad gulēja dzīvojamā vagonā tepat blakus, ka viņam piemītot īpašs talants atrast īstos cilvēkus īstajiem uzdevumiem un atbilstoši likt lietā viņu dotumus un spējas.
"Kas gan cs esmu, ka strīdos ar televīziju?" viņš nomurmināja un izgaršoja savu vārdu sarkasmu uz lūpām.
Pareizi, tas derēja. Viņš stāvēja ceļa sākumā. Viņa uzdevums bija šo visai dīvaino problēmu pārdomāt visos virzienos un izdibināt, kā tai vislabāk pieķerties. Un tam viņš patiešām bija īstais cilvēks. Jo tieši to viņš darīja, kad ieskicēja jaunu romānu. Vienīgā atšķirība varēja būt tā, ka viņš ari pats radīja problēmu, kurā ielika savus tēlus, un no tā brīža viss turpmākais bija problēmas risināšana.
Interesanta doma. Iespējams, no tās varētu konstruēt pilnīgi jaunu stāstīšanas teoriju. Viņš gan sargātos kaut ko tādu darīt; jau skolas laikā viņš bija secinājis, ka nekas cits tik ļoti nekaitē avotam, no kura plūda rakstīšana, kā literatūrzinātne jebkurā veidā.
Viņš atkal skatījās uz balto papīra lapu. Uz mazajām svītriņām augšējā labajā stūrī. Sarkana, zila, zaļa, melna. Melnā bija mazliet šķība. Sarkanā bija ļoti īsa. Neticami, cik daudz dažādus rakstus varēja saskatīt četrās krāsainās, citcitai blakus savilktās svītriņās, ja vien pietiekami ilgi uz tām skatījās!
Nopūties viņš atkal piecēlās, aizgāja atpakaļ uz šauro tējas virtuvi un izmānīja no automāta vēl vienu tasīti kafijas. Viņš pielēja kafijai pienu un piebēra cukuru, un maisīdams apstulbis iedomājās, ka viņš vienkārši nespēj noticēt, ka kaut kas tāds kā ceļojums laikā vispār varētu būt iespējams.
Tas bija mulsinoši. Viņš blenza tasītē, vienmērīgajā kafijas virpulī, un tad, mulsi ķiķinādams, papurināja galvu. Neticami. Viņš bija uzrakstījis divus romānus, kuru darbība pamatojās uz ceļojumiem laikā, un veselu rindu stāstu, kuros cilvēki devās pagātnē, nākotnē, paralēlos laikos vai pretējās laika plūsmās — viņam pat varēja būt kā it pienākums ticēt tam, ka ceļojumi laikā ir iespējami.