"Varbūt būs labāk, ja mēs šodien darbu beigsim," viņš pusbalsī noteica. "Ļaudīm jāatpūšas."
Šimons lūkojās neizpratnē. "Beigsim? Bet vēl taču nav pat trīs!"
"Es zinu."
"Ko tas nozīmē? Ir tik daudz darba. Mēs tikko esam sākuši jauno apgabalu un…"
Viņa balsī ieskanējās nepacietīgs tonis. "Simon, tie ir tikai jauni ļaudis, inteliģenti, pārpilni enerģijas, kas gandrīz vai plīst no ziņkāres.
Man ir vienalga, ko tu par to domā, taču neviens no viņiem šovakar netuvosies četrpadsmitajam apgabalam, alrightV
Simons viņu ilgi vēroja, un kā arvien starp viņiem iestājās tā dīvainā savstarpējā sapratne, ko viņi abi izjuta gandrīz vai kā maģisku. "Alright," viņš noteica. Tas skanēja kā solījums. Tas bija solījums.
Viņš nopūtās un ar pūlēm izkāpa no izrakumu bedres uz šaurās laipas. Viņi visi jau tur stāvēja, pie trešā apgabala. Vairākumā jauni vīrieši, to vidū tikai dažas sievietes, kas nevarēja sūdzēties par jauno kolēģu uzmanības trūkumu. Visi skatījās te uz melno auto, kas tagad ripoja uz stāvvietas pusi, te uz viņu. Viņš skaidri juta skatienus uz savas ādas, kad nosvērtā gaitā devās uz norobežoto laukumu, kurā stāvēja automašīnas. Viņš vismaz cerēja, ka izskatās nosvērts un nevis vārgs. Kopš dienas, kad pārkāpa septiņdesmit gadu slieksni, viņš arvien domāja par sava tēva žēlabām, kurš pēdējos septiņpadsmit no savas dzīves astoņdesmit septiņiem gadiem nevienu dienu neļāva ģimenei šaubīties par, kā viņš pats mēdza teikt, sava ķermeņa progresējošo sabrukumu.
Melnā automašīna bija apstājusies. Dzeltena numura zīme, tātad no Izraēlas. Kur gan Izraēlā varēja ņemt šādu auto? Viņš atkal bija spiests brīnīties, ko gan visu nevarēja dabūt gatavu par naudu.
Domājams, viņi gaidīja patīkamos klimatiskos apstākļos. Kad viņš sasniedza automašīnu, izkāpa šoferis, milzīga auguma vīrs platiem pleciem, militāri īsi apcirptiem matiem, armijas formai līdzīgā apģērbā, ar revolveri padusē. Iespējams, viņš bija miesassargs un tikai piestrādāja par šoferi, jo veids, kā viņš atvēra mašīnas durvis, šķita neveikls un iestudēts.
Vīrs, kurŠ izkāpa pa limuzīna aizmugurējām durvīm, ne tikai bija bagāts un varens, viņš tāds ari izskatījās. Nevainojami piegulošais tumšzilais uzvalks, kas viņam bija mugurā, šeit izskatītos pilnīgi nevietā, ja vien tā valkātājs būtu kāds cits. Taču Džons Kauns, Pasaules firmu konsorcija pārvaldnieks, ko nespēja ierobežot neviena muita, bija pieradis, ka visi piemērojas viņam un ne otrādi. Tas pat šķita atbilstoši tuksneša ainavai, arheoloģiskajiem izrakumiem un vasaras vidus gaisa temperatūrai.
Viņi sasveicinājās, kā pieņemts, pieklājīgi. Līdz šim viņi bija tikušies tikai divreiz — pirmo reizi, kad pārrunāja izrakumu darbu finansiālā atbalsta jautājumus, un tad vēlreiz Ņujorkā, ķēniņa Zālamana laika atradumu izstādes atklāšanā. Apgalvot, ka viņi viens otru varēja paciest, būtu pārspīlēti. Drīzāk gan bija tā, ka viņi uztvēra viens otru kā nepieciešamo ļaunumu.
"Tad nu jūs to paveicāt," Džons Kauns ierunājās. Bija fascinējoši vērot viņa skatienu, kad tas slīdēja pāri apkārtnei, — radās iespaids, ka šīm acīm piemīt spēja burtiski pievilkt to ticībā esošo optisko informāciju un izskatīt apkārtni vai tukšu. Šķita, ka kalni izlieksies tām pretī vai pazudīs to krāsa — tāds bija šis skatiens. "Jūs esat atraduši ko vērtīgāku par zemsvītras piezīmi arheoloģijas leksikonā."
"Tā izskatās," Čārlzs Vilfords-Smits pamāja.
"Heinrihs Šlīmanis atrada Troju. Hovards Kārters — Tutanhamona kapu. Un Čārlzs Vilfords-Smits…" Pirmo reizi aiz varenā maskas varēja apjaust cilvēcisku aizkustinājumu. "Jāatzīst, ka es nevaru vien sagaidīt," viņš sacīja. "Visu lidojuma laiku ne par ko citu nespēju domāt."
Čārlzs Vilfords-Smits aicinoši pamāja telts virzienā, kas reiz bija piederējusi britu armijai. "Lai ari ko jūs esat iedomājies," viņš noteica, "realitāte to pārspēj."
2
Pirmā izrakumu darbu kampaņa bija plānota pieciem mēnešiem, un tā bija jāsāk maijā. Vadība bija autora rokās, bet par dokumentāciju atbildību uzņēmās doktors ŠIMONS BĀRLEVS. Priekšstrādnieks— RAFIBANJAMA N1. Izrakumu lauka lielās platības dēļ laiku pa laikam tika nodarbināti simt deviņpadsmit brīvprātīgie palīgi.
Prof. Dr. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas
Telefons iezvanījās pirms vakariņām.
Pēc otrā zvana Lidija Eizenharte izsteidzās no virtuves, noslaucīja rokas priekšautā un pacēla klausuli. Tas bija telefons ar vecmodīgu ciparnīcu un smagu, masīvu klausuli, piekārts pie sienas tumšajā gaitenī, tāpēc ikviens bija spiests sarunāties starp pakārtajiem mēteļiem un bērnu krāsainajiem gumijas zābaciņiem piebāzto apavu plauktu. Telefonu viņi bija mantojuši no mājas iepriekšējā īpašnieka, kurš šeit mita četrdesmit gadus, un bija nolēmuši to paturēt. "Eizenharts?"
Klausules otrā galā atskanēja skanīga balss, kas runāja tekošā vācu valodā ar skaidru amerikāņu akcentu. "Šeit runā Sjūzena Millere no Džona Kauna biroja. Vai es varētu runāt ar Pēteru Eizcnharta kungu?" "Acumirkli, es viņu pasaukšu. Jūs zvanāt no ārzemēm?" "Jā, no Ņujorkas."
Lidija aizkustināta pamāja sev garderobes spogulī. Viņas vīram zvanīja daudzi, bet šis bija kas jauns. "Es pasteigšos."
Viņa nolika klausuli malā, piesteidzās pie trepēm uz otro stāvu un uzskrēja dažus pakāpienus augšup.
"Pēter?"
"Jā!?" atskanēja aiz darbistabas durvīm.
"Tev zvana!" Un skaļāk: "No Ņujorkas!"
Ir vārdi, kuriem piemīt burvju spēks. Vārds Ņujorka bija no tiem. Rakstniekam Ņujorka bija tas pats, kas aktierim Holivuda, — pasaules centrs, mākslas Olimps, iekārotā, apbrīnotā, biedējošā, nicinātā vieta, vienīgā vieta, kurā karjera varēja sasniegt savu augstāko lidojumu.
Ņujorka! Tas varēja nozīmēt vienīgi Doubleday. Vai Random House. Varbūt Simon&Schuster. Vai Alfred Knopf. Iespējams, Time Warner… Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka ilgi gaidītā autortiesību pārdošanas lieta par viņa grāmatu tulkošanu Savienotajās Valstīs ir nokārtojusies…
Tagad tikai nezaudēt galvu. Pēters Eizenharts pārlaida skatienu lielajai ietinamā papīra loksnei pie sienas aiz rakstāmgalda. Tā bija kā nosēta ar dažādām bultiņām, dīvainiem simboliem, nosaukumiem, krustu šķērsu sarakstītām piezīmēm, pielīmētām zīmītēm un fotogrāfijām no žurnāliem. Šis uzmetums, trīs reiz pusotru metru liels, ir kā mākslas darbs, viņš reiz bija domājis. Tagad viņš domāja tikai vienu: Ņujorka!
"Es nāku!"
Viņš bija bez elpas, kad sasniedza telefonu, un nu domāja, vai tas ir labi vai slikti. Lidija satraukta stāvēja virtuves durvīs, no kuras nāca bazilika, etiķa un svaigi grieztu gurķu smarža, un klausījās.
"Pēters Eizenharts," viņš atsaucās, vērodams sevi spogulī. Lai gan viņa dzīvesveids galvenokārt bija sēdošs, viņš vēl arvien bija samērā slaids, tikai māti bija kļuvuši uztraucoši plāni. Kā tas izskatīsies uz amerikāņu grāmatas vāka?
"Labdien, Eizenharta kungs," viņš patiesi izdzirdēja amerikānietes balsi, kura runāja pārsteidzoši labā vācu valodā. "Mans vārds ir Sjūzcna Millerc, esmu Džona Kauna sekretāre. Vii šis vārds jums ko izsaka?"
Kauns? Džons Kauns? Viņš samulsa. Cerams, tas nebija kāds, kura vārda nezināšana nozīmēja sakāvi. "Godīgi sakot, ne. Vai man vajadzētu to zipāt?"
"Misters Kauns ir Kaun Enterprises valdes priekšsēdētājs. Tā ir holdinga kompānija, kurai pieder arī televīzijas sabiedrība N.E. W., News and Entertainment Worldwide…"