Taču viņš to nedarīja. Viņam tas nepatika. Stāstos, okay, tas bija kas cits. Taču ne realitātē. Stāstos un romānos viņš varēja nogalināt, pavedināt sievietes, izspiegot svarīgus valsts noslēpumus, drosmīgi stājoties pretī veseliem pretinieku leģioniem, lielākoties tos varonīgi pieveicot. Turpretī realitātē viņš nevarēja nosist pat mušu (kas vasarā viņa dzīvoklī varēja kļūt par īstām mokām; un tik un tā viņš vienmēr mēģināja tās dzīvas dabūt ārā pa logu). Realitātē viņš bija uzticīgs savai sievai, priecīgs par to, ka viņa bija viņu izvēlējusies, un vispār vēl arvien viņš bija nedrošs saskarsmē ar pretējo dzimumu. Un pati drosmīgākā cīņa pret kādu ienaidnieku, ko vien viņš varēja atcerēties, bija gadījums, kad viņš drebošām rokām bija policistci turējis priekšā tikko izrakstītu soda kvīti un norādījis, ka automašīnas stāvvietas pulkstenis, pie kura viņš bija novietojis savu auto, ir bojāts. Un uz viņas muļķīgo iebildumu, ka viņš tādā gadījumā auto šeit nemaz nedrīkstēja novietot, viņš bija atbildējis tik brāzmaini, ka viņa soda kvīti galu galā paņēma un saplēsa.
Ceļojums laikā. Kādas blēņas. Viņš paņēma kafijas tasi, devās atpakaļ pie konferenču galda, paņēma melno flomāsteru un ar lieliem, čīkstošiem burtiem lapas vidū uzrakstīja jautājumu:
Ceļojums laikā?
Tad viņš apvilka tam apkārt apli, novilka no tā bultu šķērsām pāri uz labo augšējo stūri un tās galā uzrakstīja: Vai iespējams? No turienes vēl vienu bultu un: Pajautāt Dominikam\ Tāpat kā citiem seienee fiction autoriem, arī viņam bija savi zinātniskie padomnieki — draugi, kuri patiešām orientējās jomās, kas bija būtiskas viņa stāstiem, un Dominiks starp viņiem bija absolūtais ģēnijs, visu zinošais avots, tāds, kuram uz jebkuru jautājumu bija gatava pamatota atbilde vai ārkārtējā gadījumā viņš vismaz zināja pateikt, kurš šajā gadījumā būtu izklaušināmā autoritāte. Ja vien ceļojumam laikā bija zinātnisks atspēkojums, tad Dominiks par to zināja. Viņš mīlēja visas šīs zināšanu jomas, kas cilvēka veselajam saprātam bija nepieejamas, — kvantu fiziku, relativitātes teoriju, visas šīs lietas.
Cita bulta, šoreiz no centrālā apļa šķērsām pāri uz labo apakšējo stūri: Citi izskaidrojumi?
Te nu viņš labu brīdi nepakustēdamies stāvēja, tikai kodīja flomāstera galu. Viņam vairs nebija prātā, ka tur ārā ritēja reāli izrakumu darbi, ka iepriekšējā vakarā viņš patiešām bija nokāpis lejā izraktā bedrē un, kā šķita, ļoti sena audekla maisiņa iekšpusē bija atradis pēc izskata tikpat senu plastmasas iesaiņojumu. Realitāte bija zudusi, kļuvusi pavisam nenozīmīga, tā bija atbrīvojusi skatuvi abstraktām situācijām, dramatiskiem elementiem, notikumu sastāvdaļām, kas, griezdamies kā mežonīgā dejā, sakārtojās arvien jaunos zīmējumos, jaunā gaitā.
Ir kāda īpaša kriminālstāstu kategorija, tie visi stāsta par vienu un to pašu: kāds ir nogalināts no iekšpuses noslēgtā telpā, no kuras nav iespējams izbēgt. Un katrs no Šiem stāstiem sniedz savu īpašu rafinētu izskaidrojumu tam, kā noziegums izdarīts un kā slepkava ticis ārā no telpas, turklāt stāsta šarmu rada šī izskaidrojuma smalkums. Sajās kategorijās Pēters Eizenharts domāja šobrīd.
Aplūkojot no šī skatu punkta, stāstam par divtūkstoš gadu veco videokameru un ceļojumu laikā caurumu bija vēl vairāk nekā sietam. Vienīgais, kurš šķietami nepārprotami ar laikmetu miju datēto atradumu vietu redzējis neskartu, bija šis jaunais puisis, kuru viņš vēl nepazina. Varbūt profesors. Pat Kaunam nebija pierādījumu tam, ka datējums ir pareizs. Tādēļ viņš bija aizsūtījis paraugus uz amerikāņu laboratoriju, lai to vecums tiktu konstatēts ar radiooglckļa metodi, kas tika uzskatīta par absolūti drošu. Bet, ja pieņem, ka ir bijis kāds, kurš radiooglckļa metodi ir apvedis ap stūri? Eizenharts vilka bultas, apļus un jautājuma zīmes un rakstīja: Viltojums? C-14?
Kā šādu viltojumu varēja dabūt gatavu? Eizenharts mēģināja atsaukt atmiņā visu, ko zināja par radiooglckļa metodi. Viņš par to bija lasījis kādā romānā. Taču tas bija sen. Tātad kā tur bija? Dzīvs organisms, piemēram, augs, no kura celulozes bija ticis izgatavots lietošanas pamācības papīrs, atradās nepārtrauktā apmaiņas procesā ar vidi. Cita starpā tas pastāvīgi uzņēma arī oglekli un citā formā tas atgriezās atkal atpakaļ. Svarīgākais apstāklis bija tas, ka viena noteikta daļa oglekļa vis nesastāv no normālajiem oglekļa-12 atomiem, bet gan no oglekļa-14 atomiem, kas ir nedaudz radioaktīvi. Tādēļ radiooglckļa metodi dažreiz mēdz saukt ari par C-14 analīzi.
Un ko tālāk? Mājās viņš tagad būtu varējis izvilkt savas vecās piezīmes. Taču viņam šķita, ka atceras, kas bija tālāk: organisms mirst. No tā brīža oglekļa uzkrāšana beidzas. Oglekļa-14 atomi, ko satur mirušais organisms, pamazām, taču vienmērīgi sadalās. Laika gaitā to daļa oglekļa kopējā masā samazinās — un tas notiek neatkarīgi no tā, vai mirušais organisms tiek iemūrēts, aprakts, mumificēts vai kā citādi apstrādāts. Radioaktīvo sabrukšanu nekas no tā visa neietekmē, tāpēc no abu oglekļa veidu attiecības droši var noteikt attiecīgā mirušā organisma vecumu.
Eizenharts saberzēja deniņus. Viņam to vēl vajadzēja pārbaudīt, taču, ja bija tā, ka oglekļa-14 daudzums laika gaitā samazinājās, tad nebija nekādas jēgas bombardēt atradumu ar radioaktīvajiem stariem. Ļaunākajā gadījumā to izdotos datēt kā jaunāku, nekā tas patiesībā bija. Šeit tam nebija jēgas. Pretēji — būtu lietota metode, kas radioaktīvo sabrukšanu paātrinātu. Taču nekā tāda nebija. Un, ja kāds šādu metodi bija izgudrojis, viņš to pielietotu pie radioaktīvajiem atkritumiem un ar to pelnītu kaudzi naudas, nevis nodarbotos ar šaubīgu lietisko pierādījumu viltošanu.
Un tomēr. Eizenharts joprojām stāvēja, kodīdams melnā flomāstera galu, it kā jau būtu atmetis cerības uz kārtīgām brokastīm, un skatījās uz lielo papīra lapu ar jautājuma zīmēm uz tās. Un tomēr. Vai tā varēja būt atbilde? Patiesība aiz tā visa? Vai kāds šeit realizēja plaša mēroga krāpšanas manevru un viņš, Pētcrs Eizenharts, kādu neiedomājamu iemeslu dēļ bija daļa no tā?
Šī doma lika straujāk iepukstēties viņa sirdij. Parasti gan tā bija patīkama sajūta, jo tas nozīmēja, ka viņš nācis uz pēdām kādai elpu aizraujošai tēmai, tādai, kas viņa asinīm lika uzbangot un iekustināja rakstīšanas straumi.
Taču šis te — piepeši viņš atkal sāka apzināties situāciju, atgriezās aptumšotā realitāte, dzīvojamais vagons, nometne, soļi uz akmeņiem ārā aiz loga, pirmās trauku šķindoņas skaņas, kas nāca no virtuves telts —, tas viss nebija romāns.
Viņš bija viens pats, neaizsargāts, atstāts likteņa varā. Un viņš bija vien vājš, neizveicīgs rakstnieks, ne Džeimss Bonds.
Ja tas bija krāpšanas manevrs, kurš aiz tā slēpās? Kauns? Vai jaunais vīrietis, kurš vēlējās būt audekla maisiņa atradējs? Un, ja tā, kāds viņam no tā labums?
Viņa domas pašas no sevis atkal iegāja kriminālistiskās domāšanas sliedēs, kuru viņš bija iepazinis no detektīvstāstiem. Kādi bija tie trīs priekšnoteikumi, kas jāizpilda, lai noziegumu padarītu ticamu? Iespējamība, izdevība un — motīvs.
Motīvs. Aha.
Neko neredzošu skatienu Eizenharts skatījās uz priekšu. Tad viņš nolika flomāsteru, norāva tāfeles virsējo lapu un plēsa to mazos gabalos, kamēr pāri bija palikušas vien plaukstas lieluma strēmeles, ko viņš izmeta virtuves papīrgrozā.