Viņam bija nepieciešams izdibināt, kāda zinātnieka reputācija bija profesoram Vilfordam-Smitam — vai viņam slavu vajadzēja iegūt vai zaudēt. Un viņš arī zināja, kam to pajautāt.
10
Bedres (512) ziemeļu pusē ir pelēks slānis (513) un mūris (n), un dienvidu pusē izspiedies cauri četru slāņu (514)—(517) uzkrājums, no kuriem otrais augšējais ir aptuveni 0,07 m biezs, balts javas slānis (515), un apakšējais (517) daļēji veido citas bedres (518) pildījumu.
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Kauns pamodās un jutās smags, bezgala smags, drīzāk kā maiss, kurš piepildīts ar biezu, smirdošu kūdru, nevis cilvēks. Tā viņš jutās katru rītu. Rīts bija kļuvis par viņa dienas ļaunāko daļu, nu jau tiktāl, ka jau iepriekšējā vakarā viņu pārņēma bailes no tā. Katru rītu viņš jutās vēl smagāks, vēl gausāks, vēl vairāk noguris nekā jebkad agrāk. Kādu rītu viņš pamodīsies un vispār vairs nespēs pakustēties.
Tas, protams, bija no visām tām tabletēm, ko viņš dzēra. Kā viņš bija savam ārstam atjokojis? "Ir taču labi, ja ir liela, kūtra masa. Ja reiz esi iekustējies, tad vairs neesi apstādināms. Tas ir manu panākumu noslēpums!" Saprotams, labais doktors Loivcns tikai ar pūlēm pasmaidīja. Acīmredzot viņš bija pārāk labs ārsts, lai vienīgi finansiālu apsvērumu dēļ spētu noskatīties uz tādiem savu aizbilstamo jociņiem. Kauns to nevarēja novērtēt. Viņam bija svarīgi, lai Loivcns viņam izrakstītu visu, kas viņam bija nepieciešams, un lai viņš turētu muti. Galvenais, lai viņš turētu muti.
Ak, mans Dievs. Nu tad uz jaunu dienu. Viņam izdevās iekustināt roku, tomēr sākums, lai atsniegtu naktsgaldiņu, un tur jau gulēja kārbiņa. Maza sudraba kārbiņa, rotāta ar perlamutru. Tas bija nepieciešams viņa amatā. Lai arī tabletes, kas bija tur iekšā, bija nepatīkami lētas.
Viņš turējās pretī kārdinājumam paņemt vairāk, nekā viņam bija ļāvis doktors Loivens, viņš norija tās bez ūdens un tad gaidīja, kad sajutīs to svētīgo iedarbību. Iekustinās viņu. Tas par to kūtro masu tikai pa pusei bija joks. Kinētiskā enerģija, tai viņš patiešām ticēja. Tas bija veiksmīgas vadīšanas noslēpums: bija jābūt ātrākam par citiem, ātrākam un, galvenais, nekļūdīgākam. Bija vajadzīga kinētiskā enerģija. Bija jāpārspēj ikviens un viss, ja vien tas bija nepieciešams, un bija arī jāizskatās tādam, kurš katru brīdi var pārspēt ikvienu un visu. Tikai tas spēja radīt respektu. Veiksmīga cilvēku vadīšana, īsi sakot, bija tīrā spēka jautājums.
Viņš varēja sajust, kā iedarbojās tabletes. Silta sajāta izplatījās pa viņa ķermeni, aizdzina smagumu, lika visam kļūt vieglam un kustīgam, noņēma plīvuru no viņa acīm un trulo spiedienu galvā nomainīja pret labsajūtu. Fantastiskas tabletes. Ko gan doktors Loivens pret tām varēja iebilst?
Beidzot sēdēdams uz gultas malas, viņš kā vienmēr pamanīja, cik gaistoša un mānīga lieta ir labsajūta. Vēl bija jāpaiet krietnam brīdim, pirms viņš patiešām varēja justies labi. Labi tikai, ka viņš bija viens. Sieva viņam tagad būtu saklaigājusi ausīs garu sarakstu ar vienmēr vieniem un tiem pašiem pārmetumiem un nicinošajām piezīmēm līdz pat vārīšanās punktam, kad viņu pārņēma sajūta, ka kuru katru brīdi galva sprāgs pušu un ir vai nu jāsit, vai pašam jāiet prom. Visbiežāk viņš gāja prom, un pēdējā laikā viņš bija atklājis, cik patīkami bija ceļot pa pasauli bez viņas. Vienīgais, kas viņu patiešām kaitināja, bija tas, ka vaina viņam bija jāuzņemas pašam — kad viņš viņu precēja, viņš piegrieza vērību gandrīz tikai tam vien, kā fotogrāfijās viņa izskatās viņam blakus, un domāja tādās kategorijās kā "kārtai atbilstošs" un "sieviete līdzās uzvarētājam"… Kāda klišeja! Rullshit! Ikreiz, kad viņš atgriezās milzīgajā villā, ko viņi bija nopirkuši, protams, Concy lsland, ar zirgu staļļiem un veselu rindu garāžu, ar neskaitāmām istabām un zālēm, viņš jutās kā svešinieks, kā precēta vīra lomas tēlotājs. Viņa visas malas tik ilgi bija bāzusi pilnas ar neskaitāmiem grēcīgi dārgiem niekiem, kamēr beidzot bija piepildījies viņas kvēlākais sapnis, vienīgās patiesās, atklātās ilgas viņas seklajā dzīvē: par nozīmīgāko dēvētais amerikāņu dizaina žurnāls bija veltījis viņu mājai reportāžu divpadsmit lappusēs. Divpadsmit lappusēs'. Visas krāsainas! Un pēc tam mēnešiem ilgi tas bija bijis mokošs sarunu temats visās muļķīgajās viesībās, ko viņa rīkoja, ar visiem muļķīgajiem ļautiņiem, kurus viņa nez no kurienes atstiepa.
Viņš ievilkās vannas istabā, atgrieza ūdenskrānu un turēja galvu tieši zem aukstā ūdens. Viņam ienāca prātā izmaksas, ko tas radīja, ka šeit, tuksneša vidū un dzīvojamajā vagonā, viņš izlietoja tik daudz aukstā ūdens, bet pukstēšana deniņos rimās, un tas bija vienīgais, kas bija svarīgi.
Tā bija viņa dzīve. Viņš ienīda to līdz pēdējam sīkumam, izņemot savu biroju un firmu. Pēdējos mēnešos viņš sev bieži bija jautājis, vai tikai tas nebija veiksmīgu vīriešu patiesais noslēpums: zināt, ka mājās viņu gaida neciešama sieva, un tādēļ vieglu sirdi ilgi palikt birojā un bezgalīgi strādāt, jo tas arvien bija labāk nekā jebkurš cits aspekts viņu dzīvē.
Protams, tas piederēja nerakstītiem likumiem tajās aprindās, ko uzskatīja par augstākajām: vienmēr radīt šķitumu, ka dzīvo piepildītā laulībā un vispār esi absolūti laimīgs, ciešā pārliecībā, protams, ka par laimi jāpateicas sev pašam, savām pūlēm un sasniegumiem. Te nebija neviena, kam viņš būtu varējis pajautāt, vai viņa nelāgais pieņēmums ir pareizs.
Taču tagad viņš katrā ziņā bija šeit, tūkstošiem brīnišķīgu jūdžu tālu prom no mājām. Viņš paņēma bārdas skuvekli un pakļāva savu tumšo, aso zodu skūšanai, kas bija tik pamatīga kā viņa līgumi. Tikmēr pazuda arī tumšie loki zem viņa acīm, it kā tic būtu bijuši tikai ēnas. Pamazām tas tuvojās — dienas īstais sākums.
Pēc tam viņš ļoti kārtīgi ķemmēja matus, šur tur nogrieza kādu pārdrošu matu un pārbaudīja, vai ada ir nevainojami tīra. Vai viņš maldījās, vai arī viņš tur jau redzēja mazliet dabiska iedeguma? Vēl jo labāk, tas aiztaupīs laiku solārijā. Viņš pasniedzās pēc gatavībā noliktā krekla. Mājās viņam bija kalpotājs, taču tas ari bija tikai viņa sievas untums; viņam tas nebija vajadzīgs, viņš arī viens pats labi varēja tikt galā. Krekla aizpogāšana viņam veicās labi, ātri un droši. Jā, pamazām viņš iekustējās, kā tvaika lokomotīve, kam uz riteņiem septiņas tonnas tērauda, sākumā gandrīz neizkustināma, taču tad braucienā neapturama. Tīrs spēks. Tīra kinētiskā enerģija.
īsto uzvalku viņš izvēlējās ar apdomu. Kas attiecās uz apģērbu, tad dārgākais viņam bija labs diezgan. Par to, ka augstvērtīga garderobe bija svarīgākais arguments darījumu dzīvē, par to viņš bija tik ļoti pārliecināts kā ne par ko citu. Bija jāparāda, ka tu tur piederi, ka tu esi viens no tiem, kas pieder pie pašas augšas, vienalga, vai tu jau biji tur vai tikai gribēji tur nokļūt. Ja gribēji daudz naudas, tad vajadzēja arī izskatīties tā, it kā to pelnītu.
Ar to bija sākusies viņa tagadējā popularitāte saziņas līdzekļos: kāds žurnāls, kurš uzdevās par ekonomikas žurnālu, bija izvēlējis viņu par "gada vislabāk ģērbto menedžeri". Viņš pats par to neko nebija zinājis. Patiesībā šis žurnāls tikai pārdeva krāsainas pasaciņas no bagāto un vareno pasaules vīriešu kārtas sapņotājiem un kādu daļu sludinājumu vietas sadārdzinātu kreklu un neciešamu vīriešu smaržu (ar tādiem nosaukumiem kā Wall Street vai Success) ražotājiem. Taču vēlāk sekoja citas publikācijas, ziņojumi bija kļuvuši lielāki, garāki un sajūsminātāki, un jau kādu laiku viņu arvien vairāk pārņēma sajūta, ka viņam jāpiepūlas, lai atbilstu tam iespaidīgajam tēlam, ko sabiedrība no viņa bija izveidojusi. Un viņš arvien vairāk un vairāk saprata, ka tas bija apdzīšanas mēģinājums, kurā viņš nekad nebūs pirmais.