Netīkamā patiesība, kas visiem šiem preses darboņiem līdz šim neticamā kārtā bija palikusi nepamanīta, bija tā, ka N.E.W., News and Entertainment Worldwide Corporation, viņa koncerna parādes zirgs, nenesa pieminēšanas vērtu peļņu. Dažreiz tā par mata tiesu paspruka garām sarkanajiem cipariem, un katru gadu viņš ziedoja ievērojamu daļu sava dārgā laika-tam, lai savus darījumu ziņojumus sastādītu cik vien iespējams rūpīgi un atjautīgi, lai pazemojošie bilances skaitli tajā būtu tā paslēpušies, ka neatbilstu krāpšanas nodarījuma pazīmēm. Līdz šim neviens to ari nebija pamanījis. Viņa tēla apžilbināti, pie viņa vēl arvien plūda vairāk investoru, nekā vīlušies viņu pameta. Viņš strādāja, cīnījās un vibrēja tikai vienam vienīgam mērķim: izlauzties uz augšu, tikt pāri atgriešanās punktam un savu naudas devēju uzticību pārvērst skaidrā naudā.
Tas nozīmēja: izturēt. Viņa impērija vēl balstījās uz māla kājām. Brīdinošais piemērs, kas viņam vienmēr stāvēja acu priekšā — tik ļoti, ka viņš visā nopietnībā jau bija domājis, vai nenolikt uz sava rakstāmgalda šī vīra fotogrāfiju —, bija sen aizmirsta astoņdesmito gadu nekustamo īpašumu magnāta Donalda Trampa liktenis. Gadiem ilgi masu informācijas līdzekļi viņu bija slavinājuši par ekonomikas brīnumbērnu un panākumu cilvēku, tik ilgi, kamēr viņš pats tam bija noticējis un kļuvis vieglprātīgs. Daži vēlāk par to izteicās — "sirgstošs ar lieluma māniju", un daudzi no šiem runātājiem bija piederējuši pie tiem, kas viņam aplaudēja, kad viņš vēl šķita esam pašā augšā. Viņa kritiens bija ātrs un nežēlīgs — bankas paņēma atpakaļ savas kredītu atļaujas, investori izstājās, projekti izjuka —, un viņš krita ļoti, loti dziļi, bija gandrīz pilnīgi pazudis no redzesloka.
Džons Kauns par katru cenu vēlējās izbēgt šādam liktenim. Un pilnīga kraha vieplis viņam katru rītu vērās pretī spogulī. Naudu viņš netaupīja, viņš dzīvoja miljonāra dzīvi, un tāda viņam bija jādzīvo, lai kārtotu darījumus, kādi viņam bija jākārto. Taču vienlaikus viņš dzīvoja ar cerībām uz peļņu, kas viņu nekad neatstāja. Gadījumā, ja notiktu kas tāds, kas izmestu viņu no sliedēm, tad viņš būtu vīrs ar miljoniem lieliem parādiem un visu savu atlikušo dzīvi bēguļotu no nežēlīgiem kreditoriem. T ik vienkārši tas bija. Pamatā, visu apsverot, viņš dzīvē vēl neko nebija sasniedzis. Viņa Ņujorkas šoferis, kurš pirms diviem mēnešiem bija nomaksājis hipotēku par savu mājiņu Staten Island, bija labākos apstākļos nekā viņš.
Par visiem pārākais paraugs, lielais pretinieks, neapstrīdētais numur viens, protams, bija tikpat prominentā uzņēmēja Teda Tērnera CNN., Cable Network News. Viņš, kā Kauns, zobus griežot, bija izsekojis, bija apprecējis aktrisi Džeinu Fondu un, iespējams, bija patiešam laimīgs. CNN izrāviens bija nācis līdz ar Golfa karu, tiešraižu reportieru lielā stunda, pa satelīttelefonicm viņi ziņoja no ienaidnieka galvaspilsētas live speciāli un satraucoši, un visi citi ziņu raidītāji bija spiesti pārņemt viņu attēlus, ziņojumus un viedokli. Tā bija Teda Tērnera zvaigžņu stunda, un viņš to bija izmantojis, Dievs zina, viņš to nepalaida garām. CNN viņš padarīja par jēdzienu, kas šodien ir populārāks vēl par kādreiz tik atzīto BBC, viņš nepārtraukti katapultēja savus ziņu raidījumus uz kabeļtīkliem visā pasaulē, un, lai kas ari notiktu, bez šī vīra lielo uzņēmēju Panteons vairs nebija iedomājams.
Turpretī N.E. W. bija niecīga gaismiņa, vēl pat ne numur divi, bet gan kaut kur pa vidu zem piebildes "turklāt". Stingri slepenu aptauju rezultāti apliecināja, ka aptuveni trešdaļa Amerikas iedzīvotāju saīsinājumu N.E.W. pazina, zināja, ka runa ir par televīzijas raidītāju — dažiem pat bija zināms, ka N.E.W. varēja ar satelīta palīdzību uztvert visā pasaulē —, taču pat ne divi procenti neatpazina N.E. W. logo, kad viņiem to parādīja. Tas nozīmēja, ka lielākā daļa par N.E.W. bija dzirdējuši, taču vēl nekad nebija redzējuši, jo logo nepārtraukti bija televīzijas ekrānā. Tas savukārt nozīmēja, ka vairākums par N.E.W. zināja tikai no ziņojumiem par viņu, Džonu Kaunu. N.E.W. un Džons Kauns, tas saderēja kopā. Kas vismaz nebija slikti. Katrā ziņā labāk, nekā tad, ja būtu kļuvis zināms — ko Kauns līdz šim prasmīgi prata novērst —, ka viņa koncernā vienīgā firma, kas patiešām nopelnīja naudu, īstu un labu naudu, un tās apstākļos pat daudz naudas, bija kāda kartupeļu čipsu firma Oklahomā.
Notikums ar videokaseti bija nācis pār viņu tik negaidīti, mulsinoši un pārsteidzoši, un arvien vairāk viņam tā šķita kā īstā iespēja, lai pagrieztu airus. Viņa personiskais ekvivalents Teda Tērnera Golfa karam. Ja viņam izdosies ar šo atradumu ko iesākt, tad pēc gada viņš varētu būt numur viens. Kāda dīvainu nejaušību un sagadīšanos ķēde! Lūgums finansēt britu profesora veiktos izrakumus pie viņa bija nonācis pa apkārtceļiem un ticis izteikts ar to nepārprotamo pieskaņu, ka daži no investoriem, kas paši bija ebreju izcelsmes, šīs saistības Svētajā zemē ņemšot vērā ar labvēlību. Lai arī tas vien jau bija pietiekami spēcīgs arguments, viņš tajā vēl arī bija saskatījis relatīvi izdevīgu iespēju neuzkrītoši paturēt vienu kāju Izraēlā — jebkurā laikā aizbildinoties ar to, ka tiek dokumentēti izrakumu darbi —, sūtīt uz turieni kinoreportierus, un ja viņi vēl "nejauši" noķer kādu kadru no vienas vai no otras palestīniešu sacelšanās, nu, tāda bija dzīve, vai ne?
Un nu tas.
Kārtīgi apģērbies, spoži tīrām kurpēm, neuzkrītoši, taču korekti sabužinātu krūšu lakatiņu, viņš aplūkoja sevi spogulī. Jā. Tāds viņš varēja parādīties pasaules televīzijas ekrānos, un viņam būtu vairāk skatītāju, nekā vēroja nosēšanos uz Mēnesi, boksa cīņu starp Keisiusu Kleju un Džo Frezeru vai bēru ceremoniju pēc traģiskā negadījuma ar Velsas princesi Diānu (vēl viena nelaimīga laulība, viņam iešāvās galvā doma).
Manas dāmas un kungi, viņš redzēja sevi ar labi iestudētu nevērību sakām, N.E.VV. priecājas par iespēju — ekskluzīvi —jums šodien parādīt ārkārtēju kinodokumentu. Skatieties sižetā — pirmo reizi televīzijā — Jēzus Kristus Kalna sprediķa autentisko videoierakstu. Vai ienākšanu Jeruzalemē. Vai krustā sišanu. Lai arī kas tas bija, tas bija labi ar simtprocentīgu skatītāju daļu. Kad viņš ar šiem vārdiem parādītos ekrānā, visi citi raidītāji tikpat labi varētu savas programmas izslēgt. Tā kā Jēzus Kristus runā aramiešu valodā, mēs viņa uzrunu esam titrējuši angliski. Dievs mīļais, kāda sensācija!
Pietiks sapņot. Viņam jau vēl nemaz nav video.
Un to atrast, iespējams, bija daudz grūtāk, nekā kāds to vispār varēja iedomāties.
Viņiem pat nebija neviena neapšaubāma pierādījuma, ka tāds video vispār ir. Vai vēl ir. Un, pat ja ir, tad tas varēja būt aprakts burtiski jebkur Izraēlā. Varbūt bija jāpaiet gadiem vai gadu desmitiem, pirms tas tiktu atrasts. Un, ja par atradumu kaut kas nāktu gaismā — ja tas ievelkas, tas neizbēgami notiktu —, izšķirošais atradums varēja nonākt kāda lopu gana vai būvstrādnieka rokās.
Kauns vēl arvien skatījās savā spoguļattēlā, tieši savā paša sejā, ko viņš bija savilcis drūmā grimasē. Katra diena, ko viņš pavadīja šeit, tuksnesī, viņam maksāja milzu naudu. Nemaz jau nerunājot par grūtībām, kas radās viņa jutīgās impērijas malu malās, jo viņš nebija tur klāt, lai visu pieskatītu. Gadījumā, ja meklējumi ievilktos, viņam vismaz reizi divas nedēļā būtu jālido uz Ņujorku, lai parādītos savā birojā. Tas bija risks, ārkārtīgs risks.