Viņš mazliet cerēja uz vācu rakstnieku. Līdz šim gan viņš nebija pateicis neko daudz, bet varbūt arī nevarēja neko vairāk gribēt tūlīt pēc ierašanās. Taču Eizenharta romāni, viņš bija licis uzzināt, bija pārdomāti un oriģināli, par dažiem viņš pat bija saņēmis prēmijas, un daudzos no tiem runa bija par ceļojumiem laikā. Jā, viņam bija tāda sajūta, ka rakstnieks izteiks kādu radošu ideju.
Un tomēr viņš pieaicinās vēl citus lietpratējus. Protams, cik iespējams mazāk, lai nepiesauktu nelaimi, taču tomēr tik daudz, lai dc ātri varētu tikt pāri amatieru stadijai, kurā meklējumi patlaban atradās. Šai sakarā viņam bija jāparunā ar profesoru, vislabāk jau tūlīt pie brokastīm.
Viņam šobrīd vēl nemaz nebija īsti skaidrs, kā viņš videokaseti, ja viņam tā drīz vien būtu rokā, patiešām vislabāk varētu likt lietā. Labi, viņš to varētu pārraidīt — ekskluzīvi — savā televīzijā, iepriekš piesakot, ar milzīgiem izdevumiem par reklāmu. Taču pirms tam, pats par sevi saprotams, būtu vareni strīdi par to, vai video ir īsts, vai tas vispār var būt īsts, un tas zināmā mērā mazinātu priekšnesuma vērtību. Labākajā gadījumā tam virsū mestos zinātnieku bari un gadiem apspriestu visus par un pret, tā arī nenonākot pie vienota slēdziena, līdzīgi kā tas bija gadījumā ar Turīnas līķautu, kas it kā bija Jēzus Kristus līķauts. Šis gadījums tika pētīts pirms piecdesmit gadiem, un katrs teica ko citu: vieniem tas bez mazākās šaubu ēnas bija īsts, citiem tas šķita esam rafinēts viltojums no ne tik sena gadu simta.
Un, ļaunākajā gadījumā, Kauns prātoja, sensācija vienkārši izkūpēs gaisā, kā tas toreiz bija ar filmu, kurā it kā esot bijusi parādīta kāda citplanētieša vivisekcija, kas esot notikusi un uzfilmēta piecdesmito gadu sākumā Savienotajās Valstīs. Tic, kuri ticēja NLO, teicās esam to redzējuši, skeptiķi savukārt atrada dažnedažādus ieganstus, kāpēc filmai vajadzēja būt viltojumam — un tā neviens no savas pārliecības nebija atkāpies pat ne par mata tiesu.
Un kas gan notiktu ar videofilmu, par kuru apgalvotu, ka tā uzņemta pirms diviem tūkstošiem gadu?
Kauns devās uz mazo, patīkami funkcionāli iekārtoto tējas virtuvi un ieslēdza kafijas automātu, lai tiktu pie pirmās tases kafijas, pirmās no vismaz divdesmit šai dienā.
Pārrunās vakarvakarā viņš bija viņus maldinājis. Viņš bija runājis tā, it kā jau sen būtu visos sīkumos pārdomājis, ko viņš darīs ar videokaseti.
Ideja pārdot to Vatikānam bija radusies spontāni, vairāk vai mazāk tieši tajā brīdī, kad viņš to bija izteicis skaļi. Šajā darbā tas bija ārkārtīgi svarīgi: nekad nelikt manīt nedrošību, spontānas domas formulēt tā, ka citiem rodas iespaids, ka viss jau sen ir pamatīgi pārdomāts un ka vispār esi krietni tālāk nekā jebkurš cits — un turklāt tās izteikt tā, lai neviens pēc tam to neatgādinātu, ja izrādītos, ka tā nav. Šajā mākslā, to viņš sev vienmēr no jauna bija apliecinājis, aizgājušajos gados viņš jau bija sasniedzis zināmu meistarību.
Bet varbūt, viņš iedomājās un iedzēra malciņu melnās, stiprās dziras, tā nemaz nebija slikta doma. Vairāk naudas viņam noderētu tikpat labi kā vairāk popularitātes, vēl jo vairāk tāpēc, ka te runa vairs nebūtu par investoru naudu, kas viņam kādu dienu atkal būtu jāatmaksā, bet gan par īstu, labu, savu paša naudu. Lēmums lielā mērā bija atkarīgs no piedāvātās summas, un tas bija kas tāds, ko viņam vajadzēja likt pārbaudīt, vislabāk tūlīt pat: kas katoļu baznīcai patiesībā piederēja, kam bija vērtība?
Ar kafijas tasi rokā viņš pabīdīja malā aizsegu vienam no biroja logiem un paskatījās ārā uz tuksnesi, kam pāri jau tik agri no rīta mirgoja karstums. Viņš varēja pie šīs lietas pielikt kādu reportieri. Vēl labāk, kādu advokātu. Spontāni viņš iedomājās milzu vērtības, kas bija Svētā krēsla īpašumā un kuras absolūti ateistiskā mākslas darbu tirgū sasniegtu apbrīnojami augstas pārdošanas cenas. Mākslas darbi, jā, un gruntsgabali. Katoļu baznīcas rīcībā vajadzētu būt neizmērojamiem nekustamajiem īpašumiem — visas tās baznīcas, klosteri, kapelas un draudzes nami visā pasaulē. Un pārsvarā šie īpašumi atradās izdevīgākajās vietās, lielākoties pilsētu centrā.
Gandrīz nemanāms smaids pārskrēja viņa sejai. Maiņas darījums. Video apmaiņā pret baznīcas ēku gruntsgabaliem. Un viņš, Džons Kauns, no tā paša brīža iekasēs īri vai nomas maksu, lai jau būtu, un tā līdz pat pastardienai.
Hoho! Kas par darījumu! Viņam ienāca prātā vesela rinda ļaužu no viņa paziņu loka, kas, pēc viņa domām, uzreiz nokristu kā beigti, kad to uzzinātu. Viens tāpēc, ka uzskata sevi par īstu katoli, citi gluži vienkārši no naida.
Un te pēkšņi kā no skaidrām debesīm, tā teikt, kā dievišķa iedvesma viņam ienāca prātā doma. Kā ar roku aizslaucīja muļķīgos nomoda sapņus. Tā radās, pletās plašumā un pārauga labsajūtā. Patiesi. Džons Kauns atkal aizbīdīja loga aizsegu ciet un pilnībā koncentrējās uz šo domu. Labāk bija vienoties, kamēr video vēl nav atrasts. Viņš valstīja šo iedomu savās domās šurpu turpu, un viņam radās tā elektrizējošā sajūta, kas viņu pārņēma vienmēr, kad viņš nāca uz pēdām kādai patiešām karstai lietai.
Kamēr vien videokasete nebija atrasta, tajā ierakstīts vēl varēja būt "jebkas". Tikmēr iespējamā pircēja fantāzija vēl varēja iztrakoties. Iespējams, baznīca to uzņems ar bailēm, ka videokasete varētu parādīt, ka Jēzus nemaz nebija miris, kad viņu noņēma no krusta. Vai arī to, ka Augšāmceltais ir bijis dubultnieks. Iespējams bija viss — kamēr vien kasete vēl nebija atrasta.
Patiesībā kasetē varēja būt viss iespējamais. Varbūt vispār nekas. Bet varbūt tikai kas nenozīmīgs. Iespējams, pilnīgi nepazīstama Jēzus uzruna, ko pat nevar apliecināt Bībele. īsi sakot, īstenā videokasete varēja izrādīties absolūti banāla un nepārdodama.
Kauns pasmaidīja, un šoreiz to haizivs smaidu, kas viņu bija padarījis tik slavenu. Tieši to viņš darīs: laikus sāks sarunas, modinās alkatību, kurinās bailes — un līdz ar to nodrošinās pozīcijas. Līdz tam laikam viņam bija maisiņš un videokameras lietošanas pamācība, un vesela rinda labu argumentu. To visu viņš pārvērtīs naudā. Viņa advokātiem būs daudz darāmā.
Viņš pasmaidīja un sāka kustību sava rakstāmgalda virzienā. Tiktāl nu bija. Diena bija sākusies.
11
Dažas apbedījuma vietas, iespējams, jādatē ar hasmonicšu un Hēroda laiku, pārējās ir jaunākas. Tam laikam raksturīgās ģimenes kapenes izcirstas klintī, tā veidojot loculi, apakšzemes apbedījuma vietas; parasti tās veido vienas vai vairākas kapenes, kuru sienās ielaistas nišas osuārijiem (kokhim) vai soli zem velvētiem padziļinājumiem (arcosolia). Pēc tam kad mirstīgās atliekas bija pilnībā satrūdējušas, kaulus parasti salika osuārijā un to ievietoja sienas nišā uz dzegas. Ņemot vērā, ka 14/F.31 atraktā mirušā kauli palikuši neskarti, patiešām var secināt, ka viņš nav piederējis ne ģimenei, ne kādai citai radniecīgai grupai.
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Viņam bija tāda sajūta, ka uz nerviem krītošā džinkstēšana rodas tieši viņa ausīs. Stefens Fokss ar pūlēm atvēra acis, pabāza roku zem spilvena, izvilka modinātāju, kas pēc lieluma un formas atgādināja kredītkarti, un to izslēdza. Vii tas varēja būt tiesa? Cik ilgi viņš bija gulējis — desmit minūtes? Vai viņš vispār bija gulējis vai arī ticis apdullināts? Apdullināts un pēc tam pamatīgi piekauts?