Ieraugot telts jumtu sev pāri, viņš atcerējās izrakumus, izrakumi viņam lika domāt par pēdējo dienu notikumiem, un no šīm atmiņām šķita rodamies elektriskie lādiņi, kas pēkšņi no visām viņa ķermeņa šūnām aizdzina nogurumu. Kaste! Vēstule! Ar rāvienu viņš jau bija sēdus un tvēra zem gultas, lai izvilktu atradumu kasti. Iedauzītais tērauda lokšņu vāks klusi grabēja, kad viņš to noņēma, un papīri vēl arvien bija turpat. Blāvajā rīta gaismā, kas spiedās teltī, tie izskatījās vēl drupanāki un bezcerīgāki nekā iepriekšējā vakarā. Grūti iedomāties, ka šīs lapas nogulējušas zem zemes divtūkstoš gadu. Bez plastmasas apvalka no tām jau sen nekas nebūtu palicis pāri. Stefenam ienāca prātā tie polietilēna maisiņu un jogurta trauciņu kalni, kas visā pasaulē krājās atkritumu izgāztuvēs, un viņu šausmināja doma par to neiznīcību.
Vai tā patiesi bija vēstule, ko rakstījis kāds nezināms ceļotājs laikā? Neko nevarēja redzēt, nekādas rakstu zīmes. Taču tam nebija nozīmes; pēc tik ilga laika rakstītais varēja būt izbalējis un parādīties tikai ultravioleto staru gaismā vai rentgena attēlā. Bet kas varēja pamudināt šo hipotētisko ceļotāju rakstīt šādu vēstuli?
Stcfcns Fokss sēdēja, skatījās lejup uz pelēkajiem, apdrupušajiem artcfaktiem un juta — viņa pārdomas atsitas kā pret sienu.
Kā tas bija norisinājies? Vai, pareizāk sakot, kā tas varēs norisināties? Kādu dienu pēc dažiem gadiem svešais, paņēmis līdzi videokameru, dosies ceļojumā laikā. Divtūkstoš gadu senā pagātnē bez iespējas atgriezties. Viņš nofilmēs, kameru iekonservēs un pēc tam noglabās vietā, par kuru vienojies ar saviem palīgiem nākotnē — viņa tagadnē —, un tad pagātnē nodzīvos savu dzīvi līdz galam. Taču viņa palīgiem tikai jāaptur laika mašīna, jāaiziet līdz norunātajai klintij un jāizrok kamera, kuru viņi burtiski nupat aizsūtījuši gadu tūkstošiem attālā pagātnē.
Kas šajā aranžējumā varēja pamudināt ceļotāju rakstīt vēstuli? To vajadzētu pamatīgi pārdomāt.
Liegi nošvīkstot, uz iekšpusi ieliecās nometnes vēja pusei pievērstais telts sāns. Cauri šaurai spraugai pie telts grīdas iespīdēja spoža gaisma. Ārā sākās diena.
Hmm.Stcfcns uzlika kastei vāku. Viņam steidzami vajadzēja uzzināt, kas šajos papīros rakstīts. Ārkārtīgi steidzami.
Varbūt tā bija vēstule palīgiem, kurā teikts, ka pasākums beidzies neveiksmīgi.
Rafi darīja to, kas katru rītu bija viņa pirmais uzdevums: viņš nolika gatavībā atradumu kastes, katram darbu palīgam vienu, rūpīgi iztukšotu un iztīrītu. Atlikušo dienas daļu viņš ar dažiem palīgiem sēdēs zem nostieptā telts jumta, sijās smiltis un zemi no vēl neiztukšotajām kastēm un visus atradumus — zobu šķembas, augu šķiedras, sīkas māla lauskas un tamlīdzīgas lietas — rūpīgi izskatīs, atzīmēs uz kartotēkas kartītēm, sašķiros mazos plastmasas maisiņos un sastiprinās ar kartītēm. Lai atradumus varētu nekļūdīgi iedalīt pēc laukumiem, katrs palīgs saņēma zīmīti, ko ielika savas atradumu kastes pašā apakšā un uz kuras bija rakstīts viņa vārds, datums, izrakumu apgabala precīzs apzīmējums un kārtas numurs, kas tika atzīmēts biezā izrakumu darbu žurnālā. Šo zīmīšu sagatavošana bija otrs Rafi ikrīta uzdevums; uzdevums, kas prasīja pilnīgu koncentrēšanos, lai negadītos kāda kļūda. Tāpēc viņam nebija īpaši patīkami, ka profesoram Vilfordam-Smitam tieši tagad vajadzēja šeit stāvēt, it kā viņam nebūtu nekā cita, ko darīt.
"Tā ja. Mmmh. Tā. Aha." Profesors stāvēja, noliecies pār pēdējiem pierakstiem, šad un tad pacēla kādu plastmasas maisiņu pret gaismu un, domīgi pamājis ar galvu, nolika atkal atpakaļ. Rafi mēģināja koncentrēties uz zīmīšu rakstīšanu, taču darbu vadītāja savādā murmināšana viņu mazliet kaitināja.
"Šodien būs karsta diena, Rafi, vai ne?" Vilfords-Smits negaidīti iesaucās.
"Jā, ser."Rafi uzrakstīja numuru uz nākamās zīmītes un tūlīt pat ierakstīja to vienā no biezās izrakumu darbu grāmatas saules izkarsētajām lapām.
"V;ti nav tiesa? Karsta diena, jā. Patiesībā jau šajā gadalaikā visas dienas ir karstas."
"Taisnība, ser." Tagad ierakstīt darbu palīga vārdu, izrakumu laukumu, kurā viņam jāstrādā. Un nepieļaut kļūdu.
"Un citādi? V;ū viss kārtībā?"
"Viss kārtībā." Nākamā zīmīte. Palīgi drīz nāks, un tad visam jābūt gatavam.
"Un jūs tiekat līdzi izrakumiem?" Vilfords-Smits šļūcošiem soļiem pagāja tālāk, noliecās pār dēli, pie kura bija saraksts ar trūkstošajām atradumu kastēm.
Rafi pamāja, aizpildīja arī šo zīmīti un iebīdīja to mapē pie citām. "Visā visumā jā."
"Jauki." Profesors aplūkoja sarakstu pamatīgāk, pasita ar pirkstu pa augšējo numuru, ko Rafi bija pārrakstījis jau vairākas dienas pēc kārtas. "1304? Tas taču jau ir labi sen?"
"Tas ir no otrdienas, scr. Stefena Foksa atradumu kaste. Jūs jau zināt — 14. apgabals."
"Ak tā." Profesors Vilfords-Smits domīgi skatījās uz pavirši uzrakstītajiem skaitļiem. Pārlieku domīgi. Itin kā viņam būtu grūtības atcerēties, kas bija ar četrpadsmito apgabalu. "Fokss, jūs sakāt? Un viņš savu kasti vēl nav atdevis atpakaļ?"
"Nē. Es neko neteicu, jo domāju, jūs esat devis rīkojumu…"
"Ak jā, protams." Sirmais vīrs ar neiztrūkstošo ādas platmali galvā pamāja. "Tā ir. Viss kārtībā. Jā, protams." Viņš pamāja, vēl arvien dziji nogrimis domās. It kā būtu kur citur. Kādu brīdi viņa pirksti bungoja uz dēļa marša ritmus, tad, izklaidīgi pamājis un, kā vienmēr, mazliet salīcis, viņš devās jaunpicnācēju dzīvojamo vagonu — cietokšņu — virzienā.
Rafi kādu bridi izbrīnīts noskatījās, kā viņš aiziet, tad paraustīja plecus un ķērās pie nākamās zīmītes rakstīšanas.
Telefons uz Enriko Baso, Kaun Enterprises Holding Inc. advokāta un interešu pārstāvja Itālijā, naktsgaldiņa iezvanījās rīta agrumā īsi pirms sešiem, iztraucējot viņu no ļoti patīkama sapņa, kurā viņš redzēja idillisku salu ar palmām un vairākas puskailas, ziedu vītnēs ietinušās meitenes. Tumšo cirtu ieskautās sejas izgaisa, jūras šalkas pārtapa Romas satiksmes-rīta sastrēgumstundas troksnī, un atbilstoši sliktā omā advokāts pagriezās uz sāniem, lai aizsniegtu uzmācīgo telefonu.
"Pronto," viņš saīdzis norūca.
Jau pēc sekundes viņš sēdēja gultā, izslējies taisni, un nerunāja vairs itāliski, bet angliski. "Ak jūs tas esat… Labrīt, scr, ar ko varu jums… Jā, protams…"
No savandīto spilvenu apakšas parādījās viņa sievas miegpilnā seja. Miegainām acīm viņa vēroja laulāto draugu, kā viņš vairākas minūtes klausās balsī klausules viņā galā un kā viņa apakšžoklis arvien vairāk slīd uz leju.
"Si," Enriko Baso beidzot noteica, "taču tam būs nepieciešams zināms laiks, naturalmentc…'"
Klaigāšana telefona klausulē šķita kļūstam asāka. Baso dusmīgi sāka grozīt galvu.
"Bet tas nemaz nav tik vienkārši!" viņš pārtrauca zvanītāju. "Tūliņ būs nedēļas nogale un…"
Kālab viņš vispār runāja? Vai šis vīrs viņā vispār klausījās?
"Jā. Capita. Es darīšu, ko varēšu. Es jums rit piezvanīšu. Addio." Enriko Baso nolika klausuli un atslīga spilvenos. Miegs vairs nebija ne prātā. Tagad viņš nožēloja, ka pirms četrām nedēļām atmetis smēķēšanu, jo uz viņa naktsgaldiņa vairs nebija cigarešu.
"Kas tas bija, Enriko?"
"Džons Kauns."
"Un kuru firmu tad viņš šoreiz vēlas pirkt?"