"Katoļu baznīcu."
"Ko?" Viņa piecēlās sēdus. "Ko tu tur runā?"
Advokāts atlocīja segu un meklēja savas čības. "Viņš grib zināt, cik vērta ir katoļu baznīca. Kas tai pieder, kādi nekustamie īpašumi, brīvie līdzekļi, investīcijas, cita mantība. Kāda ir tās naudas plūsma. Stādies priekšā, Cash Flow, viņš saka, kāda naudas plūsma ir katoļu baznicaiV Viņš nogrozīja galvu. "Nav ne jausmas, kam tas viņam vajadzīgs. Patiešām izklausās tā, it kā viņš gribētu to nopirkt."
Šoreiz tikšanās notika Eizcnharta dzīvojamā vagonā. Kā triumvirats, rakstnieks nodomāja, kad plecu pie pleca ienāca Kauns un VilfordsSmits.
Kauns, kā vienmēr, izturējās tā, it kā pret viņu būtu pavērstas vismaz desmit televīzijas kameras — dinamisks, kā no skatloga izkāpis, un šķita, ka tūlīt vai plīsīs aiz nepacietības un apņēmības. Turpretī profesors šķita lēns un trausls un radīja iespaidu, it kā gar notiekošo viņam nebūtu nekādas daļas. Viņš rūpīgi noslaucīja kājas, aizvēra aiz viņiem durvis un ienāca apspriežu telpā, kad Kauns, kājas katru uz savu pusi atmetis, jau sēdēja pie galda.
"Vai pagatavot kafiju?" Eizcnharts jautāja.
Rūpniecības magnāts īgni un nievājoši atmeta ar roku. "Ak, ko nu. Ķersimies pie lietas. Ko jūs izdomājāt?"
"Okay." Eizenharts pievērsās savām lielajām papīra lapām un uz tām rakstītajām replikām. Viņš dziļi ieelpoja un pēkšņi sajuta nomāktību. Tagad bija izšķirošais brīdis. Ja viņš tagad tikai piedāvās viedokli, kāds ir arī tiem abiem, tad droši vien viņš jau šovakar sēdēs lidmašīnā atceļā uz mājām.
"Es, ehm, šeit uzrakstīju dažus punktus, kurus varētu apskatīt," viņš iesāka. Pauze. Neviens neko neteica, tikai vērīgi klausījās. Sasodīts, ne pie kā tāda viņš nebija radis. Gandrīz kā eksāmenā. Viņš pasniedzās pēc flomāstera un norādīja uz augšējo repliku. "Ceļojums laikā. Kas šodien zināms par ceļojumu laikā iespējamību vai neiespējamību? Vai patlaban pasaulē kaut kur tiek veikti pētījumi, kas varētu novest pie atklājuma, kas padarītu iespējamus ceļojumus laikā? Sis būtu punkts, par kuru es kā zinātniskās fantastikas rakstnieks, neradot aizdomas, varētu ievākt ziņas." Viņš vēroja Kaunu, kurš īgni sarauca uzacis.
"Vai jūs šādu informāciju vēl nekad nebijāt meklējis?" viņš jautāja.
"Nē."
"Bet jūs taču jau esat uzrakstījis vairākus romānus, kuros runa ir par ceļojumiem laikā."
Eizcnharts pamāja. "Jā, tas tiesa. Taču to var darīt, neraizējoties par fizikas likumiem. Patiesībā līdz šim es pat domāju, ka to var darīt tikai tad, ja neraizējas par fizikas likumiem."
Kauns kādu bridi domāja, bet neko ncpicbilda. Taču viņš uzdeva jautājumu: "Kam jūs domājat prasīt? Un ko mums šī informācija dos?" Jautājumi krita kā pātagas cirtieni.
"Es sākšu ar kādu žurnālistu zinātnes laukā, mēs esam labi draugi. Viņš ir pieradis, ka es viņam uzdodu visdīvainākos jautājumus, un viņam ir ne ar ko nesalīdzināms pārskats par aktualitātēm zinātnes jomā, viņš zina, kas kur ko pētī un tā joprojām. Ja es iešu šo ceļu, tad neviens nepadomās neko citu, kā vien to, ka es vācu informāciju jaunam romānam."
"Un kāds no tā labums?"
"Ja mēs zinātu, kad ceļotājs startēs un kādi fizikāli apstākļi attiecas uz ceļojumu laikā, mēs varētu izdarīt plašākus secinājumus par mūsu atradumu. Līdz šim brīdim esam pieņēmuši, ka iespēja ceļot laikā tikai kaut kad vēl tiks radīta, kamēr vēl darbojas firma SONT., un ka ceļojums iespējams tikai vienā virzienā, proti, virzienā uz pagātni. Ja nu tomēr izrādītos, ka ceļojumiem laikā vajadzētu funkcionēt abos virzienos, tad mēs zinātu, ka mirušais tur guļ aprakts tāpēc, ka pasākums nebija izdevies."
Uzņēmēja seja apmācās. Tāda veida hipotēzes viņam bija acīm redzami pretīgas. "()kay. Un tālāk?"
"Tālāk," rakstnieks turpināja, "mums vajadzētu pašiem mēģināt identificēt mirušo. Ja šai gadījumā runa patiešām ir par šī gadsimta cilvēku, varbūt pēc kaulu parametriem vai zobārstu atzinuma iespējams izdibināt, kas viņš ir."
"Un tad?"
"Paturēsim viņu acīs."
Kauns īgni nošņāca. "Šie identifikācijas mēģinājumi jau notiek, taču līdz šim gan bez rezultātiem. Labi, mums jārīkojas uzmanīgi, lai nevienam nerodas aizdomas, taču man nav sajūtas, ka tas mūs aizvedīs tālāk."
Eizenharts pētoši paskatījās uz. viņu. "Vai jūs vēl neesat domājis par to, ka, iespējams, jūs būsiet tas, kurš viņu sūtīs pagātnē?"
"Es?" Labi trāpīts. Lidojums šovakar uz mājām bija svītrots. Tik daudz bija skaidrs. Mediju magnāta acis kļuva arvien platākas un gandrīz vai varēja redzēt, kā viņa domas klīda pa necaurejamu, agrāk vēl nekad neapgūtu teritoriju. "Jūs domājat, ka es?… Ak. Bet tā varētu būt, vai nav tiesa? Nē, par to es vēl nekad neesmu domājis, jums taisnība." Tas viņu patiešām bija samulsinājis. Viņš pat pasmaidīja, un, ja ņēma palīgā fantāziju, tad šajā smaidā varēja atklāt ko līdzīgu atzinībai.
Profesors sarauca pieri. "To gan es nesapratu."
"Acumirklī," Eizenharts paskaidroja, "mēs domājam, ka tagad pāris dienu rūpīgi pārdomāsim, tad raksim pareizajā vietā un tur atradīsim kameru. Bet varbūt būs citādi. Varbūt mūsu šībrīža pētījumi aizvedīs uz pēdām kādam noteiktam pētījumu objektam, vai varbūt mēs atradīsim nākamo ceļotāju laikā — un tad pēc dažiem gadiem mēs būsim tic, ar kuriem viņš sarunās tikšanos. Mēs ar viņu vienosimies par vietu, kurā viņam jānoslēpj kamera, lai tā pārdzīvotu divtūkstoš gadu. Mēs būsim tā komanda, kas vadīs viņa ceļojumu pagātnē."
Arheologs pamāja. "Interesanta hipotēze."
"Nākamais punkts," Eizcnharts turpināja, nu jau juzdamies drošāk, un norādīja uz trešo repliku. "Kamera. Mums nepieciešams vairāk informācijas par pašu kameru. Mums būtu jāizpēta lietošanas pamācība — iespējams, mēs atrodam kādu gadskaitli, kādas piezīmes vai citu interesantu informāciju. Un no ražotāja mums būtu jāpieprasa visa tehniskā informācija, kāda vien par šo kameru pieejama."
"Es jau to esmu izdarījis," Kauns paskaidroja. "Šorīt es piezvanīju uz SONY biroju Tokijā. Kamera vēl ir tikai tapšanas stadijā un tirdzniecībā nonāks, agrākais, pēc trim gadiem."
"Ak." Eizenharts sajuta savādas trīsas pārskrienam pār muguru. "Jau tik drīz,"
"Turklāt es uzzināju pāris interesantu lietu," Kauns turpināja, dusmīgi savilcis uzacis. "MR-01 videokamera pārstāvēs pilnīgi jaunu tehnoloģiju, saskaņā ar kuru videoieraksts vairs netiks veikts uz magnētiskās lentes, bet gan uz kristāla diska, kam ir daudzkārt lielāka ietilpība nekā lentei. Jaunā parauga diskā varēs ierakstīt aptuveni divpadsmit stundu, un atšķirībā no kasetes, kas jāpārtin uz priekšu un atpakaļ, šeit būs brīva pieeja jebkurai ieraksta vietai, līdzīgi kā datora cietajam diskam vai kompaktdiskam."
Eizenharts pamāja. "Un kā ar ieraksta noturību?" viņš jautāja.
"Tas ir pirmais interesantais punkts. Pēc SONT informācijas jaunā tehnoloģija, ko viņi sauc par MR — es vairs neatceros, ko šis saīsinājums nozīmē —, pieļauj gan tikai vienreizēju ierakstu, līdzīgi kā tas ir ar parasto filmu, toties šī ieraksta uzglabāšana ir gandrīz ideāla. Tas esot vismaz desmittūkstoš reižu stabilāks par tradicionālo videoierakstu."
"Tātad ideāla aparatūra, lai ceļotājs laikā īstenotu savus nodomus," Eizenharts teica.
"Acīm redzami." Kauns svarīgi paliecās uz priekšu un atbalstīja elkoņus pret konferenču galdu. "Otrs interesantais punkts ir tas, ka vīrs, ar kuru es runāju, bija visai kārs uzzināt, no kurienes man zināms projekta apzīmējums kamerai, par kuru SONTvēl nav publicējusi nekādu informāciju."