"Varu iedomāties."
"Diezin vai. Vārds vārdā viņš man sacīja tā: "Šodien jūs jau esat otrais, kurš interesējas par MR-01.""
Eizenharts kā aizsargādamies pacēla rokas. "Es tas nebiju. Tas ir pārāk delikāti, lai es zvanītu SONT, neaprunājoties ar jums."
"Es zinu," vīrs nevainojamajā zilajā uzvalkā piekrītoši pamāja. "Mūsu telefonsarunu protokoli bija pirmais, ko es pēc tam pārbaudīju. Vakar jūs zvanījāt tikai vienreiz, savai sievai."
Eizenharts norija siekalas. Šāda veida uzraudzība viņam bija kas jauns. Un baigs.
"Kā gan vakar?" viņš apmulsis jautāja.
"Kad es šorīt zvanīju uz SONT biroju, Tokijā vēl nebija seši vakarā. Vīrs man sacīja, ka pirmais zvans bijis neilgi pēc deviņiem no rīta. Tas nozīmē, ka šeit Izraēlā tas bijis vakar vakarā brīdi pēc vienpadsmitiem."
Profesors Vilfords-Smits domīgi pētīja spoži balto galda virsmu. "Ap šo laiku mēs vēl visi sēdējām kopā," viņš secināja.
"Pilnīgi pareizi," Kauns pikti noteica. "Tieši tāpēc es beidzot gribu uzzināt, ko šis Stefens Fokss patiesībā visu šo laiku perina."
12
Kaulu apglabāšana osuārijos tajā laikā bija privileģēts jūdu paradums. Osuāriji bija veidoti no akmens, un tiem bija taisnstūrainas kastes forma un tradicionāli rotājumi, taču tajos nekad nebija atveidots cilvēks. Bieži vien uz akmens kastes sāniem bija iekalts cilvēka vārds. Ebreju, aramiešu vai grieķu valodā sacerētie uzraksti bieži vien tika papildināti; patiešām, neskaitāmie kapu uzraksti, kas atrasti plašā nekropolē, ir gluži kā sociālvēsturiska enciklopēdija, kas attēlo jau toreiz bieži vien ļoti heterogēnos Palestīnas iedzīvotājus.
v
Prof. Čarlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamešas
Stcfcns Fokss sēdēja savā teltī uz grīļīga saliekamā krēsla pie ne mazāk grīļīga saliekamā galda un īgni skatījās sava klēpjdatora monitorā, kura vēsā tehniskā pievilcība bija krass pretstats vienkāršajai apkārtnei. Blakus datoram bija nolikta paplāte ar brokastīm, ko viņš bija paņēmis līdzi, pavāru dusmīgo skatienu pavadīts. Tā bija no pelēka, apdauzīta un saskrambāta skārda, gluži tāpat kā šķīvji uz tās, krūzīte, no kuras, ikreiz pieskaroties taustiņiem, draudēja izšlakstītics dīvains, ir kā kafijai līdzīgs šķidrums, un pat galda piederumi — tajā visā jautās no apgrozības izņemts armijas inventārs. Viņš vēlējās izmantot rīta stundas, lai vēl nokārtotu dažas lietas, kas noteikti bija jānokārto.
Kā, piemēram, šis fakss. Katru rītu Stcfcns iesāka ar to, ka pievienoja savu mobilo telefonu pie datora, lai saņemtu viņam sūtīto elektronisko pastu, kas, iespējams, gaidīja internetā. Lielāko daļu šī e-pasta viņam pārvirzīja dators, kas atradās viņa mājās, bija ieslēgts dienu un nakti un saņēma Faksa sūtījumus. Ja kāds sūtīja faksu uz Stcfcna numuru, tas vispirms nonāca viņa datora cietajā diskā, kur tas paliktu līdz tam, kamēr Stefens atgriezīsies; taču fakss automātiski tika pārveidots elektroniskajā pastā, kas tāpat automātiski tika pārsūtīts uz Stefena interneta adresi, līdz ar to viņš varēja saņemt pastu no jebkuras pasaules vietas. Tādējādi viņš bija sasniedzams, un, kā to rādīja fakss, kuru viņš nu jau kuro reizi lasīja, tas bija labi.
Faksu sūtīja kāda firma, kurai viņš pirms pieciem vai sešiem mēnešiem bija nosūtījis informatīvu materiālu par savu datora programmatūras sistēmu. To viņš bija darījis, pēkšņas iedvesmas vadīts, — stāvot rindā universitātes ēdnīcā, viņš dzirdēja sev aiz muguras kādu stāstām, ka šai firmā strādājot viņa tēvs un tur pastāvīgi esot sūdzības par datorierīcēm. Vēl tās pašas dienas vakarpusē viņš izprintēja savu brošūriņu, pievienoja nelielu vēstuli, ko uzrakstīja uz sava īpaši iespaidīgā darījumu vēstuļu papīra, visu iesaiņoja, nosūtīja un aizmirsa.
Un nu viņi pieteicās. Viņi plānojot datu pārstrādes sistēmas pilnīgu atjaunošanu, un vai viņš nevarot atsūtīt vēl kādus informatīvus materiālus. Pievienots vesels katalogs ar precīziem jautājumiem. Tika lūgts atbildēt cik iespējams ātri.
Visu šo lietu savādu darīja fakts, ka firma nodarbojās ar visu veidu videoiekārtu vairumtirdzniecību.
"Šī tēma mani izseko," Stefens nomurmināja.
Viņš iedzēra malku kafijas — uz tasītes maliņas jau bija nosēdušies smilšu putekļi, kas nepatīkami šņirkstēja starp zobiem, — un domāja. Viņa mājās fakss bija pienācis ceturtdienas pēcpusdienā pēc austrumkrasta laika. Ņemot vērā laika starpību, tas bija atsūtīts pirms sešām vai septiņām stundām. Priekšā bija nedēļas nogale — tas nozīmēja, ka viņš var pagaidīt vismaz līdz rītam, kad notiks sabats un viņam būs tam nepieciešamais laiks. Turklāt viņam vajadzēs piekļūt savam mājas datoram, lai dabūtu dažus apjomīgus datus ar attēliem un grafikiem, un, tā kā šai lietai viņam bija nepieciešami Transatlantijas telefonsakari, viņš varēja būtiski ietaupīt naudu, ja nogaidīja izdevīgāko laiku. Un, ja viņš vēl pasteigtos, tad varētu paspēt nosūtīt atbildes faksu tieši no sava klēpjdatora.
Viņš pasniedzās pēc pēdējā maizes gabaliņa ar zemesriekstu sviestu, vēl ēzdams paņēma šķīvi, nokratīja drupatas zemē un uzlika to uz otra šķīvja. Patiesībā viņam padomā bija kas cits, nevis rūpes par darījumiem. Un tieši videoiekārtu vairumtirdzniecība! Tas nodarbināja viņa prātu. Viņam vajadzēs pajautāt saviem indiešu kompanjoniem, vai viņi ir gatavi veikt pielāgošanu, kas neapšaubāmi būs nepieciešama, lai sistēmu, kas radīta riepu vairumtirdzniecības vajadzībām, piemērotu videotehnikas vairumtirdzniecībai. To, par laimi, varētu nokārtot ar pāris vienkāršiem c-pastiem. Un tieši video, kā zinājuši.
Vai viņam vispār vajadzētu reaģēt? Naudas viņam bija pietiekami. Visa šī lieta varēja arī mierīgi palikt neskarta.
"Vājprāts," viņš nomurmināja un izrāva kabeli, kas savienoja telefonu un datoru. Par to visu viņš varēja padomāt citreiz. Rīt no rīta, tā būs labāk. Viņam nedeva mieru šī savādā sakritība, un tā viņu kaitināja.
Kad profesors Vilfords-Smits tuvojās virtuves teltij, izrakumu darbu palīgi savas brokastis nepārtrauca, taču sarunu troksnis pieklusa un gandrīz katrs ziņkārīgi paskatījās viņa virzienā. Kopš noslēpumainā atraduma četrpadsmitajā apgabalā klīda visneiedomājamākās baumas. Vieni interesējās, vai esot atrasts kaut kas militārs. Nē, esot atraktas lielas bagātības, domāja citi. Tikai amerikāņu televīzijas cilvēku klātbūtne kaut kā īsti neiederējās nevienā no šīm teorijām.
"Dāvid," izrakumu darbu vadītājs paaicināja pie sevis šefpavāru, jaunu vīrieti sprogainiem matiem un arvien bargu seju.
"Jā, profesor?"
"lis meklēju Foksu," Vilfords-Smits paskaidroja, un viņa meklējošais skatiens slīdēja pāri cilvēku pilnajām galdu rindām telts ārpusē. "Vai tu viņu gadījumā neesi manījis?"
"Viņš te bija. Pielādēja pilnu paplāti, it kā būtu uz bada robežas, un aizgāja atpakaļ augšā uz teltīm." Tas, ka trauki atstāj virtuves ietekmes sfēru, tika pieļauts nelabprāt, jo tie mēdza vairs neatgriezties virtuvē, bet pazust kaut kur starp akmeņiem un pat kļūt par nākotnes arheologu izrakumu objektiem.
"Vai tu nevarētu aizsūtīt kādu, lai viņam pasaka, ka es vēlos ar viņu runāt?"
"Nekādu problēmu. Vai tūlīt pat?"
"Iā, lūdzu. Lai viņš nāk uz dzīvojamo vagonu, otro no šīs puses."
"Tiks nokārtots."
Stefens iemeta kabeli savā ceļojumu somā un izvilka no tās disku iesaiņojumu. Lūk, ko viņš brokastojot patiesībā gribēja darīt: nedaudz papētīt. Disks, ko viņš izņēma no mazās atvāžamās kārbiņas un ielika sava datora disku lasītājā, bija ENCTCLOPAEDIA BRITANNICA pilnā apjomā.