Kad Stefens vēl bija mazs zēns, viņš vienmēr bijīgi skatījās augšup uz vairāk nekā trīsdesmit milzīgajiem sējumiem ādas vākos, kas atradās tiem speciāli paredzētā plauktā viņa tēva darbistabā. Laiku pa laikam viņam bija atļauts to pašķirstīt, un ilgu laiku viņš bija pilnīgi pārliecināts par to, ka Britannica iekļāva visu, kas vien vispār varēja kādam būt zināms. Arī vēlāk, kad viņš atklāja, ka tā nemaz nav, ka pat izsmeļošākie, pamatīgākie raksti šai enciklopēdijā satur garumgaras norādes uz papildu literatūru, viņam tomēr bija saglabājies paradums, kad vien bija nepieciešams vai viņš vēlējās ko uzzināt, savus meklējumus sākt tieši šajās grāmatās.
Ar skrapstošu skaņu disks ieslīdēja datorā, un tad atskanēja klusā dūkšana, ar kuru sudrabaini mirdzošais disks uzņēma vajadzīgo apgriezienu skaitu. Stefens izvēlējās pareizo meklētājprogrammu un koncentrējās.
Meklēšana pēc pamatvārda: tur bija rakstīts, un tieva svītriņa nogaidoši mirguļoja attiecīgajā ievadīšanas laukumā.
Stefens vilcinājās.
Tas nepavisam nebija tik vienkārši. Pēkšņi viņu pārņēma bērnības atmiņas — par svētdienām, par ziedošām pļavām un krūmiem un par vilšanos, ka viņam jāstaigā smalkās drānās un ka viņš nedrīkst skraidīt pa lauku; par garlaicīgiem, nesaprotamiem, bezgalīgiem dievkalpojumiem, pēc kuriem vēl veselu mūžību bija jāstāv baznīcas laukumā, kamēr pieaugušie sarunājās un bez mitas smaidīja, un bija liekulīgi laipni pret ļaudīm, par kuriem mājās pēc tam runāja sliktu. Un tur vēl bija ari skolasbiedri un kaimiņu bērni, kas tāpat kā viņš stāvēja blakus saviem vecākiem un arī bija smalki saposti, un izskatījās dīvaini sveši.
Viņš skatījās uz datora tumšajiem taustiņiem, it kā tos redzētu pirmo reizi. Tas bija J. Ar to viņam vajadzēja sākt. Kas gan tc bija tik grūts?
Jesus Christus, viņš ierakstīja un aizturēja elpu.
Kaut kas smags, drūms šķita sabiezējam viņa ķermenī. Tas viņam šķita draudīgs, melns un draudīgs. Un atkal atmiņas. Par milzīgu, augstu pār mazo Stefenu izslējušos krustu, pie kura karājās pārcilvēcīgi liels tēls, kas sāpēs saviebtu seju skatījās lejup uz viņu. Par neskaidriem atgādinājumiem, kas iedvesa bailes un palika nesaprasti, kad viņam tos vajadzēja uzklausīt un pamāt ar galvu; tikai daudz vēlāk, kad viņš pirmo reizi skūpstīja meiteni, tic viņam atkal parādījās kā šausmīgas iekšējās balsis, it kā visus daudzos gadus būtu nogaidījuši šo brīdi kā bumbas ar laika degli viņa zemapziņas dzīlēs.
Viņš nospieda ievadīšanas taustiņu, un disku lasītājs sāka dūkt. Monitorā parādījās garš šķirkļu saraksts, gluži nebeidzams skaits.
Jēzus Kristus vai Jēzus no Galilejas, vai Jēzus no Nācaretes. Sekoja vesela rinda radniecīgu jomu, kas bija iedalītas dažādās nozarēs. Bibliskā literatūra. Doktrīna un ticība. Dzīve. Māksla. Reliģisks rituāls un godāšana. Teoloģiskas un filozofiskas interpretācijas. Skatīt arī: Kristietība, Jaunā Derība.
Uz bridi viņu pārņēma tāda sajūta, it kā viņš būtu nostājies pats sev blakus un vērotu, kā viņš tc sēž un pēta šķirkļu sarakstu datora monitorā. Jau šīs ierīces vienkāršs apraksts pirms gadiem trīsdesmit tiktu uzskatīts par tīrāko fantāziju. Un tomēr tas tagad reāls un īsts stāvēja uz galda mazā, smacīgā teltī, kas bija uzslieta vienā no tuksnesīgākajām apkaimēm Izraēlā, zemē, kur pirms divtūkstoš gadiem bija, bet varbūt ari nebija risinājušies vairāki notikumi atkarībā no tā, kam ticēja, — notikumi, kas vieniem bija vientiesīgas pasaciņas, ne vairāk ticamas kā Alises piedzīvojumi Brīnumzemē, turpretī citiem tā bija neapgāžama patiesība ar milzu nozīmi viņu dzīvē un jēgu visam universam. Un viņam bija gandrīz vai jāsmejas, cik absurda šķita šī situācija.
Baznīcas un reliģiskas grupas. Kristīgā zinātne. Duālistiskas kristīgas sektas. Menonīti. Mormoņi. Austrumu ortodoksija. Protestantisms. Romiešu katolicisms.
Tas, ko viņš meklēja, būtībā bija tikpat fantastisks. Vēlme atrast kameru, kas, iespējams, sevī glabā ierakstītus notikumus, kas risinājušies pirms diviem tūkstošiem gadu, — vairākumam cilvēku jau šī nodoma pieminēšana vien būtu pietiekami pamatots iemesls, lai nopietni apšaubītu viņa veselo saprātu. Taču fantastiskas lietas notika. Kāds zinātnieks pierādīja, ka mašīnas, kas ir smagākas par gaisu, nekad nevarēs lidot — un viņa mazmazbērni supermārketā pirka kivi, kas ar lidmašīnu bija atvesti no Jaunzēlandes. Visa šodienas civilizācija bija atkarīga no lietām, kas katrai iepriekšējai paaudzei kā prātā ienākusi ideja vien jau šķistu muļķīga ilūzija.
Sākumā iegūt pārskatu. Viņš vilka ar peli uz vienu vai otru šķirkli, uzklikšķināja un ātri pārlasīja tekstu, kas parādījās monitorā. Neticami daudz teksta. Un milzīgi daudz citu norāžu. Šī tēma bija iztirzāta dk detalizēti, ka apzīmējums izsmeļoši nudien varētu būt īstais, un šķita, ka tā, līdzīgi kā izplešas pelējuma sēne, pārņēmusi visu Vakareiropas kultūru.
Un tomēr nebija viegli tuvoties šai tēmai. Šeit nebija runa par kādu skudru sugu un par kādu ebreju ķēniņu arī ne — viņš mēģināja uzzināt kaut ko par cilvēku, par kuru viņam kā mazam, aizsargāties nespējīgam zēnam bija iegalvots, ka viņš esot miesīgais dēls pašam Dievam, Dievam, kurš radījis Visumu un zvaigznes pie nakts debesīm, kodoldaļiņas un ģenētisko kodu, un vispār visu, kas vien bija redzams un neredzams. Šis Dievs, tā viņam tika piekodināts, aiz savas lielās mīlestības pret viņu, Stcfenu Foksu, kā ari pret visiem citiem cilvēkiem esot atdevis pats savu dēlu romiešu benžu rokās, jo tas, Stefenam tā ari nekad īsti nesaprastu iemeslu dēļ, esot bijis nepieciešams, lai varētu piedot viņam viņa grē kus. Un viņam vajagot tam ticēt.; vajagot turēties pretī visiem sava saprāta čukstiem, kas gan, iznāk, arī ir Dieva dots, taču, kļūstot vecākam, viņš pretojās šai neiedomājamai loģikai, un ticēt.; viņam vajagot ticēt, vai arī viņš kritīšot mūžīgā pazudināšanā, Dieva Dēls vairāk vai mazāk.
Un tā tālāk, un tā joprojām. Kādu laiku viņš bija uzdevis jautājumus, taču atbildes nebija pilnīgas, un, kad viņš sāka diskutēt, viņam nācās secināt, ka tie, kam šķita, ka ir pilnvaroti viņam atbildēt, diskusijai nebija gatavi — jo tie jau zināja, jo viņi ticēja, un arvien, kad viņš tiem norādīja uz kādu pretrunu, viņš dabūja ar argumentu kā ar vāli pa galvu, jo runa, lūk, neesot vis par šaubām, bet gan par ticību. Un kaut kad viņš vairs nemēģināja grūti aptveramu jautājumu mistrojumā meklēt apslēptu jēgu, kuras, ja vien viņš ļāvās savai nojautai, vienkārši nemaz nebija. Reliģija nebija nekas tāds, kam būtu kāda saistība ar reālo dzīvi vai ar Visumu, kas atradās ārpus viņa. Viņš ieraudzīja pārsteidzošus brīnumus zem mikroskopa okulāra vai raugoties teleskopā, un, salīdzinot ar to, reliģiskā pasaules izpratne viņam šķita sīka un ierobežota. Tā reliģija izzuda no viņa dzīves, gluži tāpat kā pirms tam bija zudusi ticība Ziemsvētku vecītim, elfiem, troļļiem un bērnu nesējam stārķim.
Taču, kā viņš tagad juta, tā bija tepat. Viņam bija bail! Auksta, nesaudzīga roka šķita sagrābjam viņa zarnas, un aizsmakusi balss viņa galvā čukstēja: Un ko tad, ja tas viss ir patiesība? Un ko tad, ja nu tevi tomēr gaida elle, jo tu atkriti no ticības? Vampīriska inkvizitora balss — tas sācis trūdēt no raganu medību laikiem un nerod miera tik ilgi, kamēr vēl dzīvo ķeceri.
Stefens atlaidās, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņš pacēla galvu, ar skatienu it kā ieķērās telts gaiši pelēkajā audeklā un gaidīja, kamēr panika mitējās. Baisi.
Ārpusē viņš dzirdēja soļus, kas tuvojās teltij. Tas viņu iepriecināja. Reālā dzīve rūpējās par viņu, neļāva viņam tc vienam nogrimt murgainu atmiņu plūstošajās smiltīs. Tas bija ļoti aizkustinoši no reālās dzīves puses.