Nācējs bija viens no virtuves izpalīgiem, kalsns, melnīgsnējs puisis, kurš īsti labi nerunāja angliski. "Profesors vēlas runāt ar tevi. Tev jānāk tūlīt. Un pirms tam tev jāatdod atpakaļ savi trauki."
Stefens smaidot pamāja. Argumentēt nebija nekādas nozīmes, zēns tikai pateica savu sakāmo. "Okay,n Stefens tikai noteica. "Es tūlīt nākšu. Un es atdošu atpakaļ savus traukus."
Puisis viņu nedroši nopētīja, acīm redzami svārstījās, vai tikai Stetens viņu netur par muļķi. Tikai tad, kad puisis redzēja, ka Stefens izslēdz savu datoru, viņš bija mierā un izgāja no telts.
Judīte sēdēja pie brokastu galda, vēlāk nekā parasti un visai samiegojusies, un domāja par Stefenu. Viņi bija satikušies pie brokastu izsniegšanas, taču Stefens viņu bija tikai strupi pasveicinājis, vairāk neko, un, piebildis, ka vēl daudz kas darāms, ar bagātīgi piekrauto paplāti taisījies prom uz savu telti. Kopš tā brīža viņa te sēdēja viena pati un ēda brokastis kā palēninājumā, kamēr visapkārt viņai citi darbu palīgi nāca un gāja un pamazām brokastu laiks tuvojās beigām.
Kā gan tas īsti bija? Vakar vakarā starp viņiem taču bija pamatīgi sprakšķējusi kāda uguntiņa, vai varbūt atmiņa viņu pievīlusi? Viņi bija gājuši, cicši apskāvušies, un daudz nebija trūcis, ka viņa sekotu viņam līdzi teltī. Un kas tad būtu bijis šorīt? Ja viņa patiešām būtu ar viņu pārgulējusi? Viņa netika vaļā no aizdomām, ka arī tad viņam būtu bijis kas steidzīgi kārtojams.
Tagad viņa redzēja viņu nākam lejup ar paplāti. Viņš līkumoja starp telšu rindām, izskatījās, ka pagāja uz viņas telts pusi. Vii viņš domāja, ka atradīs viņu tur? Viņa nesaprata, kas norisinās šai vīrietī. Viņš bija pievilcīgs, protams, un viņai viņš patika, nav šaubu. Katrā ziņā kaut kā. Tomēr, jā, viņš viņai patika. Viņš vienmēr bija aizņemts, bet vismaz nebija gauss sliņķis kā daudzi vīrieši, ar kuriem viņa bija iepazinusies un kuri būtu bijuši gluži apmierināti, ja visu savu dzīvi varētu tupēt ar draugiem kafejnīcās un plātīties. Blakus tādiem viņa būtu tā godīgā sieva, kas sēdētu mājās un rūpētos par bērniem un saimniecību. Stefens visam, ko vien bija nodomājis darīt, ķērās klāt ar nevaldāmu enerģiju, kas uzšķīla ap viņu dzirksteles.
Arī erotiskas dzirksteles. Viņa redzēja, kā Stefena galva atkal parādās aiz viņas telts, un vēlējās, kaut viņa šobrīd būtu tur augšā. Un gaidītu, kad viņš nāks. Tik vien, lai uzzinātu, ko viņš bija nodomājis darīt. Jo viņš vienmēr bija kaut ko nodomājis darīt. Viņš nekad neko nedarīja tāpat vien, bez iemesla, un visbiežāk viņš domāja tālāk uz priekšu, katrā ziņā vairāk, nekā jebkurš no tiem, ko Judīte bija pazinusi. Un pirmo reizi viņa kādu apbrīnoja asā prāta dēļ.
Viņai patika, kā viņš kustas. Viņa sekoja viņam ar acīm, kā viņš nāca lejā pa uzkalnu ar paplāti rokā, vēroja, kā viņš to nodod atpakaļ pie letes. Šefpavāram, šķiet, šai lietā bija kas iebilstams — izskatījās, ka viņš klāj vaļā tik pierastos pārmetumus par to, ka nav atļauts ņemt traukus līdzi teltīs, — un Stefens izteica savus argumentus ar sev tik raksturīgo uzvarētāja smaidu sejā. Viņai patika, kā viņš kustas, jā. Viņa skolā bija iepazinusi tik daudz šausmīgi gudru puišu, taču tie bija briļļaini, neveikli zēni, kuriem inteliģence, šķiet, bija attīstījusies mazliet virs normas uz pārējās ķermeņa substances rēķina. Turpretī Stefenam ķermenis un gars bija harmoniskā vienotībā. Nebija tā, ka viņš šķita pārlieku sportisks — domājams, viņa pieveiktu viņu jebkurā sporta veidā —, taču viņš bija saskaņā pats ar sevi, izstaroja pašpārliecinātību, kas dažreiz pat kaitināja.
Taču mīlestība patlaban viņam bija blakuslicta. Ne jau tāpēc, ka viņš viņu neievēroja, iedams sudrabainā dzīvojamā vagona virzienā. Nē, tas bija acīm redzams, ka viņš nebija vīrietis, kurš meklē sev draudzeni. Ar mīlestību viņam šobrīd saistījās sekss un varbūt vēl mazliet simpātiju. Draudzība labākajā gadījumā.
Likās, pie dzīvojamā vagona viņš bija gaidīts. Viens no vīriešiem, kuri savās formās izskatījās kā iekarotāji, viņu apturēja, kaut ko pajautāja, pamāja un parādīja ceļu. Stefens gāja uz vienu no vagoniem, uz otro, ja skatījās no virtuves, atvēra durvis un pazuda skatienam.
Viņa reiz arī bija tāda pati. Visā šai zemē dzīvoja vīrieši, kuru sirdis viņa bija salauzusi. Armija, kas lielākajai daļai karaklausībai padoto bija Izraēlas varenākais laulības iesākuma institūts, viņai bija kā vienas vienīgas viesības. Pirmo reizi tikusi vaļā no vecāku uzraudzības, viņa bija vienkārši izplosījusies, un, ja kāds sāka ar viņu runāt par mīlestību, precībām un bērniem, viņa bija tikai skaļi smējusies. Visai nekrietna viņa toreiz bija, kad tā mēģina atcerēties.
Bet tur bija alkas pēc kā cita. Viņa nevarēja tās aprakstīt sīkāk, un dažreiz viņai bija sajūta, ka neviens cits tās nesaprot. Varbūt viņa bija tikai iegalvojusi sev kaut ko. Varbūt viņa ienīda to, ka vienmēr šķita tik stipra, ka vairs nespēja modināt vīriešos aizstāvja instinktu. Varbūt viņa tikai vēlējās reiz atļauties pakrist un justies kā sieviete. Bet nē, ari tā tas nebija. Viņa ilgojās pēc attiecībām, kādas viņa varēja aprakstīt tikai nepilnīgi, taču viņa bija pārliecināta, ka tās atpazītu, ja satiktu. Un viņa bija nolēmusi tās meklēt, kamēr atradīs.
Stefens tas nebija. Viņš bija pievilcīgs, viņš viņai patika, un viņš acīm redzami bija arī tāds, ko sauca par labu partiju, kaut ari tas viņai nenozīmēja tik daudz. Taču nebija godīgi no viņa prasīt, lai viņš mainītos. Ja viņa nevarēja viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir, tad viņai neatlika nekas cits, kā vien turpināt meklējumus.
"Vai tu nevarētu rīt turpināt meklēt?" Stefens bija jautājis, un, kad viņa tagad par to domāja, viņai ļima ceļgali. Kā gan viņa varēja viņu atraidīt? Kas gan tur būtu bijis ļauns — mazliet atpūsties savos meklējumos, kas, domājams, vēl turpinātos ilgi? Ja viņš to viņai jautātu šobrīd, viņa pamestu visu un dotos viņam līdzi.
Taču viņš nebija šeit, viņš nejautāja. Tā vietā saule cēlās augstāk un bija pienācis laiks izdzert savu kafiju un doties pie darba.
Kad viņa grasījās celties, viņas skatiens notvēra vīrieti, kurš bija parādījies no dzīvojamā vagona aizsega un lēniem, apdomīgiem soļiem devās augšā uzkalnā pie teltīm. Vīrietis, kurš viņus vakarvakarā bija aizturējis. Vīrietis ar militāri īsajiem matiem un zilajām rentgena acīm. Viņš gāja tieši augšā uz teltīm, un veids, kā viņš gāja, Judītei itin nemaz nepatika.
Viņa pazina šādu svārstīgu gaitu. Tā gāja vīrieši, kam bija kāda Tālo Austrumu cīņas sporta veida melnā josta un kas pēc neticami daudzu gadu neticami grūtiem treniņiem vairs pat neprata kārtīgi iet, tik milzīga bija viņu pašpaļāvība. Paskaties, teica šī gaita, cik esmu bīstams! Pamēģini tikai man pieskarties — tad nu gan tu redzesi.
Kas šim vīrietim bija vajadzīgs tur, kurp viņš gāja?
Judīte steidzīgi uzlika savu šķīvi un krūzīti uz paplātes un nolika uz letes. Aizslēpusies aiz virtuves telts, viņa vēroja, uz kurieni viņš dodas.
Viņš uzkāpa līdz augšējai telšu rindai, pagriezās pa labi un šķita skaitām teltis.
Tad viņš nozuda Stefcna teltī.
13
Stratigrāfiskais princips, tātad atzinums, ka izrakumos būtiski ir vertikālie šķērsgriezumi, ja arheoloģija vēlas savus rezultātus balstīt uz puslīdz droša relatīvas hronoloģijas pamata, šodien Palestīnas/Izraēlas arheoloģijā vairs nav apstrīdams. Kā zināms, tomēr jāšķir jēdzieni nogulumslānis un stratum. Stratum nav identisks slānim, bet ir tā teorētiskais ekvivalents izrakumu zinātniskās izvērtēšanas ietvaros. Slāņi turpretī ir objektīvi pastāvošie elementi.