Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Visam gan bija jāizskatās nevainīgi, tomēr telpā bija jūtams spriegums. Viņi sēdēja pie liela, balta, spoži pulēta apspriežu galda un skatījās uz viņu kā pārbaudes komisija, kam ir aizdomas, ka viņu priekšā stāv rūdīts simulants. Un savā veidā tā arī bija. Viņš saprata, ka tagad sekos neizbēgamā, ārkārtīgi nepatīkamā nopratināšana, un Stefens Fokss bija nolēmis savas kārtis neatklāt.
Viņš kārtīgi aizvēra aiz sevis plānās durvis, pavirši paskatījās uz Džonu Kaunu, kurš sēdēja, aizņēmis no visiem trim visvairāk vietas pie galda, kājas plati izvērsis, koptās rokas izstiepis katru uz savu pusi un galvu glūnoši ierāvis plecos, vēl paviršāku skatienu viņš veltīja trešajam vīram, kurš, kā viņam šķita, bija vācu rakstnieks Pēters Eizcnharts, un tad paskatījās uz profesoru. "Jūs vēlējāties ar mani runāt?"
"Es vēlējos ar jums runāt," Kauns acumirklī nodārdināja, pārņemdams sarunu. "Es katrā ziņā vēlējos iepazīties ar jauno cilvēku, kurš veicis šo visai noslēpumaino atradumu." Viņš piecēlās un izstiepa roku šķērsām pāri galdam. "Mans vārds ir Džons Kauns, man ir tas gods finansiāli atbalstīt šos izrakumu darbus."
Ak tā. Sasodīti laipnā plate bija uzlikta. Stefens satvēra pasniegto roku un pielieca galvu, izrādot pieticību. "Stefens Fokss. Jūtos pagodināts, mister Kaun, taču diemžēl man jāatzīst, ka tikai nejauši esmu gadījies īstajā vietā. Tas nekādā ziņā nav mans nopelns."
"Es domāju, jūs esat pārāk pieticīgs, Stefen. Starp citu, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Pēteru Eizenhartu? Misters Eizenharts ir vācu rakstnieks, kurš šeit meklē idejas savam jaunajam romānam. Bet apsēdieties taču."
Un tā viņi sēdēja, un kādu brīdi valdīja saspringts klusums. Stefens ātri paskatījās apkārt. Telpā valdīja ievērojams vēsums, kas bija attiecināms gan uz iekārtojumu, gan temperatūru. Šķita, ka svarīgākais telpas priekšmets ir tāfeles statīvs ar bloku, kura vairākas lapas jau bija pierakstītas pilnas un atlocītas atpakaļ, un tur rakstīto nevarēja izlasīt. Redzamā lapa bija vēl gluži tīra un neskarta.
Kauns, kurš atkal bija apsēdies, kājas plati izvērsis tāpat kā pirms brīža, svarīgi paliecās uz priekšu pāri galdam, kopā saņēmis abas plaukstas, un uzmanīgi skatījās Stefenam sejā. Stefens juta, kā no šī skatiena viņam pakausī saslienas mati.
"Stefen," industriālis beidzot iesāka, "mani interesētu tas, kādas domas radušās jums par jūsu atradumu."
Fokss tēloja pārsteigumu. "Es?" viņš pārjautāja. "Ko es par to domāju?"
"lā."
Viņš nedrīkstēja pārspīlēt. Viņš nebija īsti drošs, vai ir labs aktieris. Vairāk pārliecināts viņš bija par to, ka Džons Kauns bija lielisks cilvēku pazinējs. Nevainīgo muļķīti viņam neviens neatņems.
"Baidos, ka varu jums piedāvāt tikai pāris visai nepamatotus minējumus," Fokss beidzot teica, uzsvērti vilcinādamies. "Protams, es par to domāju, skaidrs, taču… nu jā… bet vispār cs nezinu, ko lai par to saku."
"Ko jūs domājat?" Kauns neatlaidās.
"Mmm. Kā lai saka? Tas, kas tur bija kapā, izskatījās pēc lietošanas pamācības videokamerai, vēl pat atbilstošā plastmasas maisiņā. Es domāju, būtu loģiski, ka tā tur nevarēja atrasties no Bībeles laikiem, tātad jautājums ir, kas tai tur meklējams? Taču to cs arī nezinu."
"Vai ir kāda hipotēze?"
"Baidos, ka nav."
Visi trīs vīrieši uzmanīgi sekoja katram viņa vārdam. Un viņam vajadzēja tēlot centīgo izrakumu darbu palīgu, kam pilnīgi nebija fantāzijas un kurš to nemanīja.
"Vai jūs redzējāt, kāda ražotāja pamācība tā ir?" Kauns gribēja zināt. "SONT."
"Vai jums nebija ienācis prātā šai sakarā SONT piezvanīt?"
Stefens dziļi ievilka elpu un juta, kā viņa sirds sāka dauzīties. Kaunam kaut kas bija zināms, tāpēc viņš jautāja. Viņš nejautāja vienkārši uz labu laimi. Ne jau Džongiz Khans, jaunā gadu tūkstoša menedžeris.
Šeit atlika vienīgi riskēt. Un tagad viņam vajadzēja pateikt kaut ko ticamu, vajadzēja, lai kas tāds ātri ienāktu viņam prātā, un tam vajadzēja, līdzko tas būs ienācis viņam prātā, izklausīties tā, it kā visu laiku viņš jau būtu par to domājis.
"Jā," tad nu Stefens pamāja un savilka neizteiksmīgu seju. "Es patiešām vakarvakarā zvanīju uz SONT."
"Kad tieši vakarvakarā?"
"Neilgi pirms pusnakts, es domāju." Viņš iepleta acis. "Kā, vai tad tas ir tik svarīgi?"
"Iespējams. Uz kurieni tieši jūs piezvanījāt?"
Fokss paraustīja plecus. "Pie šodienas telefonierīcēm to jau nekad nevar tik precīzi zināt. Tas bija kāds bezmaksas telefonscrvisa numurs —, tas ir, es ceru, ka tas bija bezmaksas, — jūs jau zināt, divdesmit četras stundas diennaktī esam klientu rīcībā — un tad bezgalīgi tiku savienots tālāk, kamēr beidzot runāju ar kādu, kurš kaut ko zināja par šo kameras modeli." Viņš pamāja, it kā tās būtu viņa lielākās raizes. "Tā bija diezgan gara saruna kopumā. Es patiešām ceru, ka tādi numuri ari ir bezmaksas, ja zvana no mobilā telefona. Vai jūs gadījumā to nezināt?"
Iekšēji viņš drebēja. Šis stāsts bija riskants. Patiesībā viņš nezināja nevienu tādu SONT numuru, un viņš nemaz nebija īsti drošs, vai SONT vispār tādu servisu uztur. Ja nu Kaunam būtu ienācis prātā viņam pajautāt šo numuru, viņš sāktu svīst.
"Kādēļ jūs uz turieni zvanījāt?" Kauns turpināja pratināt, nelikdamies ne zinis par Stefena pretjautājumu.
"Ziņkāres dzīts. Es gribēju zināt, kas tā patiesībā ir par kameru. Es mazliet šai jomā orientējos, bet par šo modeli vēl nekad nebiju dzirdējis." Viņš pūlējās nevilcināties, kad piebilda: "Kas arī nebija nekāds brīnums, jo, kā man sacīja, šīs lietošanas pamācības kamera vēl vispār nav pārdošanā."
Kāds nošņācās. Kauns gandrīz nemanāmi sarauca uzacis. Kārts šķita izspēlēta pareizi. Viņš bija pierādījis, ka ir vaļsirdīgs, uzticības cienīgs līdzstrādnieks, un viņš nebija atklājis neko tādu, ko viņi paši tāpat jau nebija zinājuši.
"Ko jūs no tā secināt?" Kauns jautāja.
"Nav ne jausmas."
"Jūsu pārdrošākais minējums?"
"Hmm…" Fokss it kā ieturēja pauzi, taču patiesībā viņš galvā pārcilāja hipotēzes, kuras viņš bija apsvēris pirms tam, kad sarunā ar Judīti un Ješua viņam pēkšņi bija ienākusi prātā izšķirošā doma. "Šādus notikumus es patiešām esmu redzējis vienīgi televīzijā, tādēļ jums man jāpiedod, ja es runāšu galīgas muļķības, taču es varētu iedomāties, ka tc runa ir par rūpniecisko spiegošanu. Varbūt ir nozagti kādi dati par kameras prototipu, vai es zinu. Bet, ja jūs man tagad vaicāsiet, ko pamācība dara kapā, tad es padodos. Es zinu tikai to, ka apbedījuma vietā katrā ziņā tai nav ko meklēt."
Kauns viņu kādu bridi pētīja, tad pamāja. Viņš ātri saskatījās ar abiem pārējiem, kas tāpat apmierināti pamāja. Viņi visi bija apmierināti. Apmierināti, jo bija pārliecināti, ka viņu fantastiskais noslēpums joprojām zināms tikai viņiem.
Raiens ļāva telts ieejas brezentam aiz sevis atkal aizslīdēt ciet. Rīta saule ārpusē bija pietiekami spoža, lai tā spētu izspiesties cauri telts audeklam. Viņš ieraudzīja gultu, kuru sakārtot telts iemītnieks nebija uzskatījis par vajadzīgu. Sega un palags bija noslīdējuši līdz pat putekļainajai grīdai, par kuru kalpoja cieši nomīdītā zeme. Blakus gultai bija apģērbu stienis, uz kura bija uzkārti vairāki pakaramie ar drēbēm, un spogulis. Vīrs ar neizteiksmīgajām, ūdenszilajām acīm klusi caur zobiem iesvilpās, acis palika tikpat neizteiksmīgas. Ar tik plašu vērienu izrakumu darbu palīgu nometnē neviens cits nedzīvoja, tik daudz jau viņam uzreiz bija skaidrs. Ar tik plašu vērienu nedzīvoja arī viņš pats.