"CNNkonkurents?" nākamajā brīdī viņš sev gandrīz vai iekoda mēlē par šo piebildi.
"Hmmh, jā. Mēs strādājam, lai būtu labākie."
Patiešām nelāgi. "Jauki," Eizenharts mehāniski novilka.
"Starp citu," balss turpināja, "pie Kaun Enterprises pieder arī vācu izdevniecība, kas publicē jūsu romānus…"
"Ak," Eizenharts bija pārsteigts. To viņš nezināja. Savādi.
"Misters Kauns liek jums pateikt, ka viņš ļoti lepojas ar iespēju publicēt jūsu darbus. Viņš liek jums jautāt, vai būtu iespējams jūs nolīgt uz dažām dienām."
"Nolīgt?" Pētera Eizenharta jautājums skanēja kā atbalss. "Jūs domājat, uz dažiem lasījumiem? Uz literārajiem sarīkojumiem?" Tas jau bija tikpat labi kā autortiesību pārdošana. To gan viņš tagad neizsakāmi vēlētos: aizceļot uz pāris dienām uz Ameriku, būt par aplidotu ciemiņu multimiljonāra īpašumos, par literārā vakara centrālo personu kādā no leģendārajiem ekskluzīvajiem Ņujorkas klubiem un atrasties to seno naudas aristokrātu piederīgo ielenkumā, kuri lepojas ar to, ka vēl mazliet saprot vāciski…
"Literārie sarīkojumi tie gluži vis nebūs," balss klausules otrā galā viņu piesardzīgi izlaboja. "Misters Kauns vēlas nolīgt jūsu science fiction prātu. Jūsu rakstnieka fantāziju."
"Manu rakstnieka fantāziju? Un kam gan viņam tā vajadzīga?"
"To es nezinu. Esmu pilnvarota jums piedāvāt divtūkstoš dolāru lielu honorāru dienā un, protams, apmaksāt visus izdevumus."
Pēters Eizenharts lielām acīm paskatījās sievā, un viņa tikpat izbrīnīta uzlūkoja vīru. "Divtūkstoš dolāru dienā?" Kāds tagad ir dolāra kurss? "Un cik dienas doktoram Kaunam ir padomā?"
"Vismaz viena nedēļa, iespējams, vairāk. Un jums vajadzētu ierasties rīt."
"Jau rīt?"
"Jā. Tāds ir nosacījums."
Sākumā Lidija tikai satraukti elpoja, taču nu viņa pacēla gaisā abu roku īkšķus. Šī nauda gan viņiem labi noderētu. Kāds sen apsolīts avanss netika un netika samaksāts, un kāds no žurnāliem, kuram Eizenharts naudas dēļ šad tad rakstīja, nupat bija noraidījis rakstu, kurā viņš bija ieguldījis sasodīti daudz laika.
"Un jūs nezināt, kas man par šiem divtūkstoš dolāriem dienā būs jādara?" aizdomu pilns Peters Eizenharts vēlreiz mēģināja ko uzzināt.
"Nē, diemžēl ne. Bet mūsu vienošanās, kas jūsu piekrišanas gadījumā man jāaizsūta pa faksu, ir mūsu formālais līgums ar padomniekiem. Pieļauju, ka viņš vēlas ar jums konsultēties kādā lietā."
Pēters Eizenharts dziļi ieelpoja, vēlreiz apmainījās skatieniem ar sievu, kas nu viņam iedrošinoši pamāja. Un, jā, patiešām viņu pārņēma kāre pēc piedzīvojumiem. Kāpēc gan ne? Atkal reiz bija iespēja doties pasaulē, atstāt uz kādu brīdi sievu un bērnus… "Labi, es piekrītu," viņš teica.
"Okay," sievietes balsī bija manāms atvieglojums. Droši vien, Eizenharts pikti nodomāja, viņa bija jau apzvanījusi veselu sarakstu ar rakstniekiem, no kuriem nevienam nebija laika vai patikas piedalīties, jo ar rakstīšanu viņi nopelnīja vairāk par piedāvāto padomnieka honorāru.
"Es jums rezervēšu lidmašīnas biļeti Frankfurtes lidostā," balss rosīgi turpināja. "Jums ir nepieciešama tikai ceļojuma pase. Jums tur jābūt rit no rīta, vēlākais, pusdeviņos. Tieši pie El AI lodziņa. Ir svarīgi, lai jūs būtu laikus." "ElAir
"Drošības kontroles dēļ. Lidmašīna izlidos desmitos, un, ja jūs pie lodziņa būsiet pēc astoņiem trīsdesmit, jūs nevarēsiet lidot līdzi."
Eizenharts vēl arvien brīnījās. "Vai jūs tikko teicāt El AIV
"Ai!" viņa izsaucās. Šoreiz viņa izklausījās patiešām samulsusi. "I'm very sorry. Aizmirsu jums pateikt, ka misters Kauns patlaban atrodas Izraēlā. Viņš vēlas, lai jūs dotos turp."
3
Turpmāk salīdz, izrakumu laukumu, att. 1.3 un krustpunktu, att. 1.4 a-splānu, kā arī būvpalieku plānu (att. 1.5). Kopumā, pamatojoties uz 1.2 nod. pieminētajiem satelītuzņēmumiem (skat. C.3 pielikumu), tika noteikti deviņpadsmit izrakumu apgabali, no kuriem pirmajai izrakumu darbu kampaņai tika izvēlēti pieci daudzsološākie, proti, 14., 9., 2., 7. un 16. (minēti plānotajā secībā). Kā jau minēts, 14. apgabalā darbi tika priekšlaikus pārtraukti par labu 3. apgabalam (skat. nod. II. 1).
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Tas viss izskatījās pēc nopietnas lietas. Drīzāk pēc karaspēka ienākšanas nekā pēc apmeklējuma. Patlaban no piekabes blakus četrpadsmitajam apgabalam tika novietots jau trešais no pieciem slaidajiem, sudrabotajiem vagoniem, un gandrīz vai vienādos, uniformām līdzīgos tērpos ģērbušos palīgu skaits auga ik stundu. Daži no viņiem ap laukumu, uz kura stāvēja vagoni, būvēja ko līdzīgu žogam. Mazliet tālāk jau bija uzstādīts strāvas agregāts — melna, stūraina kaste, kuras dūkoņa bija dzirdama jau iztālēm un no kuras šķērsām pāri laukumam uz vagoniem un uz telti virs četrpadsmitā apgabala atradnes stiepās resni strāvas kabeļi.
"Lielai daļai no viņiem ir ieroči," ierunājās Judīte, piemiegtām acīm vērodama notiekošo.
"Mmh," Stefcns t'okss gremodams noteica. Sviestmaizes, kuras viņi saņēma pusdienu starplaikos, ar katru dienu kļuva sliktākas. Bija pienācis laiks parunāt ar abiem puišiem, kuri bija atbildīgi par ēdināšanu. Vai arī izdomāt, kā sevi uzturēt pašam. Varbūt kādas iespējas bija ciematā, par ko aizvien dzirdēja runājam. Tur taču jābūt kādai pārdotavai, iespējams, pat lielveikalam.
"Es gribētu zināt, ko tas viss nozīmē. Viņi iekārtojas. Tie taču ir dzīvojamie vagoni, vai ne tā?"
Fokss pamāja. "Skaidrs. Tāds, kurš liek sevi vadāt apkārt tādā mašīnā, taču nenakšņos vienkāršā teltī."
"Jābrīnās, ka tāds te vispār pārlaiž nakti."
"Tev taisnība." Viņš pasniedzās pēc savas ūdens pudeles un noskaloja pliekanās maizes garšu ar remdenu, novadējušos ūdeni. Apšaubāma maiņa. "Starp citu, par šo vakaru — vai tic gadījumā nebūs kādi reliģiozi ģimenes svētki vai kas tamlīdzīgs?"
Nenovēršot acis no būvdarbiem, Judīte tikai papurināja galvu. "Ak, ko nu."
"Tad man nebūs jāliek galvā cepurīte vai jānovelk kurpes?"
"Tā kā tu neesi ebrejs, cepurīte tev taču nav jāvalkā."
"Un kā ar lūgšanām?"
"Izbeidz. Mēs vienkārši mazliet pastaigāsim pa Telavivu un tad iesim paēst. Ješua pazīst krodzinieku, un mēs dabūsim vislabākās vakariņas, tas arī viss. Es gribētu zināt, kas ir tas tips uzvalkā!"
"Viņa vārds ir Džons Kauns."
"Ko?" Beidzot Judīte uz viņu paskatījās. Lieliski. Stefenam Foksam patika, kad viņa uzlūkoja viņu ar savām degošajām, melnajām acīm. Judīte Mcneza bija Ješua Mcncza māsa, viņš strādāja par arheoloģijas asistentu Jeruzalemes Rokfellera muzejā. Ar Ješua viņš bija iepazinies internetā, un viņš bija piedāvājis Stefenam brīvprātīgā vietu šajos izrakumos. Judīte bija šmauga kā niedre, viņai bija garas, melnas cirtas, izteiksmīgs izliekts deguns un iespaidīgs temperaments, un patiešām bija pēdējais laiks viņu ievilināt gultā. Līdz šim gan bija radies iespaids, ka viņa vēl nav pamanījusi Stefena neatlaidīgo uzmanību, un, ja tomēr bija, tad viņa lieliski prata to ignorēt.
"Džons Kauns," viņš atkārtoja. "Kaun Enterprises īpašnieks un valdes priekšsēdētājs. Svarīgākais, kas viņam pieder, ir televīzijas raidītājs N.E.\V., ar to viņš jau vairākus gadus mēģina izspiest no vietas CNN.'"
Judīte šķita ieinteresēta. "Tas izklausās pēc daudz naudas."
"Savu pirmo miljonu Kauns nopelnīja, kad viņam bija divdesmit divi gadi. Daži viņu sauc arī par Džongiz Khanu, hmm, viņa neganto darījumu metožu dēļ. Viņam ir četrdesmit divi gadi, un viņš ir viens no bagātākajiem vīriem Savienotajās Valstīs." Fokss brīdi pārdomāja, vai būtu taktiski šeit piebilst, ka viņš pats savu pirmo miljonu nopelnīja nepilnu deviņpadsmit gadu vecumā. Labāk ne. Tas varētu izklausīties pēc lielīšanās. Protams, viņš to gribētu, taču, ja tā īsti grib palielīties, tas nedrīkst izklausīties lielīgi. "Un viņš finansē šos izrakumus."