Tur stāvēja arī vēl šaurs, balts saliekamais galds no metāla un plastmasas, un uz tā atradās aizvērts klēpjdators. Vienkārši tā. Bailes, ka vērtīgā aparatūra viņam varētu tikt nozagta, tās īpašniekam, šķiet, nepiemita. Tāpat kā bailes, ka kāds viņa prombūtnes laikā varētu ap to mēģināt darboties.
Tieši to Raiens patlaban bija nodomājis darīt. Viņš apsēdās uz saliekamā krēsla, kas stāvēja ieslīpi pie galda, uzmanīdamies, lai to neizkustinātu, izpleta rokas kā lūdzošā žestā un pamatīgi nopētīja datoru. Vai tas bija novietots kā īpaši? Vai kaut kur nebija ielikts kāds mats, sērkociņa daļa vai papīra gabaliņš, kas vēlāk liecinātu, ka kāds pie ierīces ir bijis? Raiens neko tādu nemanīja un pacēla datora vāku, kas vienlaikus bija arī monitors. Tagad, protams, varēja būt tā, ka datorā ieinstalēta programma, kas katru ieslēgšanu ar datumu un pulksteņa laiku ierakstīja slēptā failā. Taču Raienam šādi drošības pasākumi nebija sveši; viņš zināja, kur pēc tam jāmeklē un kuri ieraksti jāizdzēš, lai, pēc cilvēku saprašanas, vēlāk nekas neliecinātu, ka kāds ir pārlūkojis datoru. Viņš nospieda ieslēgšanas taustiņu. Atskanēja dūkšana, cietajam diskam uzņemot ātrumu, un plakanais monitors icgaismojās.
Modernā datorā bija vesela rinda tādu programmu funkciju, kas šķita kā radītas spiegu vajadzībām, un Raiens tās visas zināja. Vispirms viņš atsijāja failus, kas bija radušies vai arī izmainīti trīs pēdējo dienu laikā. Parādījās garš saraksts, ko viņš uzmanīgi izpētīja. Atsevišķus datus, vēstules vai kādus citus dokumentus viņš aplūkoja pamatīgāk, atverot tos ar īpašas programmas palīdzību un izlasot monitorā. Vīrs ar īsi apcirptajiem matiem strādāja veikli un mērķtiecīgi, un šķita, ka viņa acis, kā tās sekoja monitorā redzamajam, visu it kā uzsūca sevī un tad noglabāja kādā citā glabātavā.
Tai pašā laikā viņa skatiens pievērsās disku ievietnei. Viņš to atvēra un, izpētījis, kas rakstīts uz tajā esošā sudrabainā diska, sarauca vienu uzaci, un, nepiespiedis tam paredzēto taustiņu, iebīdīja disku atpakaļ. Kamēr disks ar mierīgu, skrapstošu skaņu uzņēma ātrumu, Raiens atvēra attiecīgo lasīšanas programmu, izsauca meklētājfunkciju, un monitorā parādījās pēdējie ieraksti.
Jēzus Kristus bija pēdējais pamatvārds, kuru viņš bija meklējis.
Raiens pasmaidīja vēsu, tikko manāmu smaidu, ko nejuta acīs. Viņš bija redzējis pietiekami daudz. Viņš steidzīgi pārliecinājās, vai viņa inspekcija paliks nepamanīta, un izslēdza datoru.
Bridi viņš palika mierīgi sēžam. Novērotājam, ja vien šai bridī kāds viņu būtu novērojis, rastos iespaids, ka Raiena acīm uz kādu laiku tika atņemta enerģija, lai to pievadītu citiem maņu orgāniem. Viņa skatiens kļuva blāvs, gandrīz caurspīdīgs, turpretī ausis uztvēra katru soli tālā telts apkārtnē. Viņa deguns saoda putekļus, izžuvušos sviedrus uz savalkātajām, bet vēl neizmazgātajām drēbēm, un palagu izgarojumus. Viņa āda sajuta karstumu, kas tuvojās no visām pusēm, un gandrīz pat priekšmetu izkārtojumu visapkārt. Viņš nepieļāva kļūdu koncentrēties vienīgi uz datoru. Jebkuras personas mantībā ir daudz citu lietu, kas pieredzējušam iebrucējam var izpaust tikpat daudz kā dators un turklāt ar daudz lielāku gatavību to darīt.
Raiens piegāja pie apģērbu stieņa, ar veiklām, nepārprotami ievingrinātām kustībām pārmeklēja visas kabatas, taču neko neatrada. Viņš pictupās un pārbaudīja somu, kas pusatvērta stāvēja zem drēbēm, turklāt viņš to darīja, neizjaucot tajā esošo lietu kārtību, ja vien somā valdošo haosu par tādu varēja saukt. Rezultāts viņu acīmredzot neapmierināja, par ko liecināja tas, ka pārmeklēšanas laikā Raiena uzacis lēni, taču neapturami tuvojās viena otrai un radīja labi pamanāmu dusmu rievu viņa citkārt gludajā pierē. Nekādas dienasgrāmatas. Nekādas vēstules. Pat ne plānotāja vai adrešu grāmatiņas, kurā vismaz kaut ko varētu izlasīt.
Viņš atslīga gultā, un šoreiz viņam bija vienalga, vai viņš neatstāj pēdas Šajā saburzīto pidžamas daļu un segu jūklī. Ar papēdi viņš atdūrās pret kaut ko, kas atradās zem gultas, un atskanēja sauss, dobjš troksnis. Izbrīnīts viņš noliecās uz priekšu pār izplestiem augšstilbiem, pašķīra malā palagu, kas nokarājās līdz grīdai un bija liedzis skatu zem gultas.
Zem gultas atradās blāvi pelēka atradumu kaste.
"Mums atkal ciemiņi," noteica viens no izrakumu darbu palīgiem, kuri trešajā apgabalā bēra smiltis un oļus putekļainos, izplūkātos grozos.
Uz brīdi viņi pārtrauca darbu un snaikstīja kaklus. Divas lielas sudrabkrāsas kravas mašīnas tuvojās nometnei pa akmeņaino ceļu, ietinušās jau pierastajā putekļu mākonī un uztraucoši šūpodamās pēc katras no neskaitāmajām ceļa bedrēm. Tās bija patiešām ļoti lielas kravas mašīnas, īsti trueks, kādi redzēti amerikāņu filmās.
"īstākā invāzija," kāds cits ieteicās. Tad visi atkal pasniedzās pēc savām liekšķerēm, lai gan pēc otrdienas darbs vairs nesagādāja tik daudz prieka.
Profesors Čārlzs Vilfords-Smits pamatīgi noklepojās, paliecās uz priekšu, cieši skatīdamies Stefenam acīs, taču, redzot, ka Stefens skatienam atbildēja, samulsis novērsās un sāka aplūkot savus pirkstus, it kā neapzināti ar tiem zīmēdams sarežģītas, neredzamas figūras uz konferenču galda.
"Ir vēl kaut kas," viņš it kā neveikli iesāka, "ko es jums gribēju pavaicāt, Stefen." "Jā?"
"Kāpēc jūs atgriezāt vaļā audekla maisiņu?"
Stefens redzēja profesora pirkstus norimstam. Telpā pēkšņi bija iestājies klusums.
"Jūs strādājat," profesors turpināja, "izrakumu darbu ietvaros. Es pieņemu, ka jums tas ir zināms. Jūs atradāt audekla maisiņu, kas nepārprotami bija ļoti vecs." Stefens ar acs kaktiņu manīja, ka Džons Kauns dusmīgi un it kā brīdinoši paskatās uz profesoru. "Un jums bija zināms ari tas, ka viens no svarīgākajiem pamatnoteikumiem izrakumos ir tas, ka mēs esam arheologi, ne bagātību meklētāji. Atradumi netiek ad hoc sabojāti, ari tad ne, ja kāds iedomājies, ka atradis pašas Sābas ķēniņienes zeltu. Taču jūs audekla maisiņu atvērāt un plastmasas vāciņu, kas bija tajā, pat atgriezāt valdi Jūs izvilkāt savu kabatas nazi un maisiņu uzškērdātl" Kad viņš šoreiz paskatījās uz Stefanu, viņš no skatiena neizvairījās. "Es labprāt vēlētos zināt, kāpēc."
Nu viņi visi skatījās uz viņu, un, ja skatieni būtu naža dūrieni, tad viņš sāktu asiņot trīs vietās. Stefens bija rēķinājies ar to, ka viņam šis jautājums kaut kad tiks uzdots. Viņš juta, kā viņam, neraugoties uz vēso telpu, pa muguru uz leju sāk tecēt sviedru tērcītes.
Viņš dziļi ieelpoja, taču ne par daudz. Tagad bija izšķirošais brīdis, taču viņam vēl arvien bija jāspēlē naivais muļķītis. Un tas nebija viegli. Kauns viņu novēroja kā lūsis, un Stefens bija pārliecināts, ka šim vīram piemīt ne vien sestais, bet arī septītais un astotais prāts, kas attiecas uz redzēšanu citiem cauri. Viņš atlaidās krēslā, turēja rokas mierīgi saliktas un mēģināja nepiespiesti smaidīt.
"Nu jā," viņš iesāka. "Man bija skaidrs, ka te nevar būt runas par arheoloģisku atradumu."
Trīs uzacu pāri jautājoši saraucās uz augšu.
"Kā, lūdzu?" profesors pārjautāja.
"Plastmasa spīdēja cauri," Stefens Fokss paskaidroja, it kā šai telpā izsacītie pārmetumi nebūtu bijuši domāti viņam. "Tas bija redzams. Nodilis vecs maisiņš no maisa audekla, jau visai satrunējuša — sānos to pat ar nagiem varēja dabūt vaļā —, taču tam cauri spīdēja plastmasa. Okay, es sākumā domāju, kāds grib mani apmānīt. Jūs jau zināt, ka viens otrs no palīgiem mani diezko nevar ciest. Es domāju, plastmasas maisiņā noteikti ir kāda zīmīte, uz kuras ir rakstīts kaut kas muļķīgs, kā Fokss ir idiots v ai Sveiciens no faraona, vai kas tamlīdzīgs." Vien puslīdz tika melots, un tāpēc viņš to pateica visai ticami.