"Un tāpēc jūs atgriezāt plastmasas maisiņu?"
"Jā. Es domāju, ka slepeni tieku novērots un kuru katru mirkli ies vaļā lielie smiekli."
"Un kā jūs to būtu gribējis novērst?'
"Nav nc jausmas. Tad es par to vairs nedomāju, jo ieraudzīju to lietošanas pamācību, un tas man šķita visai savādi. Un tad es gāju pie jums."
Profesors pamāja. Stefens pārmaiņus skatījās uz viņiem visiem. Neuzticēšanās no viņu sejām vēl nebija nozudusi. Vienīgi vācu rakstnieks atstāja visai neitrālu iespaidu. Iespējams, viņš arī nebija visu sapratis.
Šai brīdī viņam aiz muguras atvērās dzīvojamā vagona durvis. Karsta gaisa un nemiera plūsma ienāca telpā līdz ar vīru haki krāsas uniformai līdzīgā ģērbā, kurā Stefens, kad pagriezās, atpazina puisi, kurš vakarvakarā
Judītei un viņam bija sabojājis iesākušos romantisko noskaņojumu. Vai varētu būt, ka šis vīrs Kaunam bija tāda kā labā roka? Katrā ziņā viņš apmainījās ar mediju magnātu zinošiem skatieniem, kas nesolīja neko labu. Šāda veida skatienus dažkārt bija gadījies redzēt gangsterfilmās, un tur tie parasti nozīmēja ko līdzīgu kā — viss tīrs, boss, es to nelieti pataisīju aukstu.
Kauns atkal pārņēma vārdu, ko viņš profesoram tik un tā bija tikai patapinājis, tā sakot, ar nosacījumu to ik bridi atsaukt. "Pateicos, Stefen," viņš teica un pamāja, it kā patiešām būtu dziļas pateicības pārņemts. "Es domāju, mēs jums esam atņēmuši jau pietiekami daudz jūsu dārgā laika. Ko es jums gribu lūgt, ir tas, lai jūs mūs informējat, ja gadījumā uz kādu laiku atstājat nometni — kaut vai šovakar. Gadījumā, ja mums rastos vēl kādi jautājumi, jūs jau saprotat."
"Jā," Stefens pamāja, ne bez apbrīnas par rūpnieka spēju nepatīkamas situācijas ietērpt zuša glumos formulējumos. "Pats par sevi saprotams."
Ar to arī viņš tika atlaists, un viņš gāja. Kauns viņam vairs nepievērsa uzmanību, Vilfords-Smits viņam vēl izklaidīgi pamāja, un rakstnieks tik un tā visu vien novēroja. Neviens nebilda ne vārda, iekams Stefens nebija aiz sevis aizvēris dzīvojamā vagona durvis.
Viņš būtu gatavs derēt uz jebko, ka viņi tai pašā acumirklī sāka apspriest viņa sacīto.
Abas milzīgās, mirdzoši hromētās kravas automašīnas neveikli manevrēja stāvlaukumā, vesela vīru bara ieskautas; viņi bija ģērbušies pelēkos kombinezonos un blakus lielajām mašīnām izskatījās kā skudras, kad ar straujiem roku vēzieniem rādīja mašīnām kustību uz priekšu un atpakaļ. Biezi pelēkzili izplūdes gāzu mākoņi elsdami gāzās ārā no uzkrītoši izvērstajiem, spožajiem izpūtējiem, kas pa labi un pa kreisi slējās debesīs tieši aiz monumentālās vadītāja kabīnes. Zeme no rūcošajiem motoriem drebēja.
Augšā pie trešā apgabala stāvēja izrakumu darbu palīgi un ziņkārīgi skatījās lejup. Ļaudis virtuves teltī maisīja katlus, kuros vārījās pusdienas, taču visu acis bija kā piekaltas sudrabaini mirdzošajiem nezvēriem.
Ko gan tas atkal nozīmēja? Nebija neviena, kas neuzdotu sev šo jautājumu.
Stefens Fokss nostājās novērošanas postenī netālu no telšu nometnes pirmajām rindām. Uz automašīnām nebija nekādu uzrakstu, nekādu firmas zīmju, nekā. Pat arābu un ebreju rakstā ne.
Beidzot tās bija nostājušās tādā stāvoklī, ko ļaudis ap tām novērtēja kā apmierinošu. Motoru rūkoņa apklusa, un klusums, kas iestājās, šķita apdullinošs. Taču apkalpes neatļāvās atpūsties. Bez vilcināšanās tika atgrūstas iekraušanas platformas durvis un sākās raiti, šķietami pierasti izkraušanas darbi: lieli kabeļu rituļi, koka kastes, kurās atradās īpatnēji tumša metāla instrumenti, darbarīku kastes, datoru monitori stabilos tērauda apvalkos.
Tas nu patiešām izskatījās pēc marsiešu iebrukuma. Nudien kā filmā. Kas tiem padomā? Kas, sasodīts, ir šie pelēkie stāvi?
Stefens juta, kā viņam aiz muguras kāds tuvojas, un ātri pagrieza galvu. Tā bija Judīte.
"Tas cilvēks, kurš iegāja dzīvojamajā vagonā, brīdi pirms tu iznāci… vai tu zini, kas viņš ir?" viņa klusi jautāja.
Stefens atbildēja, pat nepagriezies. "Tas, kurš mūs vakar kontrolēja? Nav ne jausmas. Man ir sajūta, ka viņš ir tāds kā Kauna rokaspuisis. Netīriem darbiem."
"Viņš pirmīt bija tavā teltī."
"Ak tā. Interesanti."
Viņa klusēja. Tikai gaidīja, un Stefens juta, kā viņa kļūst dusmīga. "Vai tu nemaz neraizējies par to, ka viņš varētu būt atradis tavu papīru?"
Stefens smaidīja. Tātad viņa tomēr bija viņa sabiedrotā. Viņa dega par viņa plānu. Tas bija labi.
"Nē," viņš teica. "Viņš to neatrada."
"Kā tu vari par to būt tik pārliecināts?"
"Tāpēc ka es," Stefens smaidīja, "šorīt to paslēpu tavā teltī."
14
Šaurie, vertikālie griezumi īpaši noder hronoloģijas problēmu un datējuma jautājumu gadījumā. Taču tā ir tikai daļa no arheoloģijas jautājumu nostādnēm. Vēsturniekus interesē arī tas, cik liela bijusi apmetne kādā noteiktā laika posmā, vai tā bijusi nocietināta un vai tajā bijusi arī centrālās varas ēka, kādās mājās cilvēki dzīvojuši, kādus amatnieku darbus pratuši, ko lietojuši pārtikā, kādas reliģijas formas pazinuši, utt. Lai gūtu atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, nepieciešamības gadījumā tiek sākti horizontālie virsmu vai slāņu izrakumi, kuru uzdevums ir atsevišķu virsmu sukcesīvā atsegšana.
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamešas
Raiena ziņojums bija īss. Kad viņš bija beidzis, visi sēdēja un klusēdami kaut ko domāja. Dzīvojamā vagona sienas noslēpumaini knakšķēja. Gaisa kondicionēšanas iekārta, kas rīta stundās bija sākusi darboties tikai gadījuma pēc, tagad jau darbojās bez pārtraukuma, un acīmredzot tā ilgi vairs nespēs aizstāvēt apspriežu telpas vēsumu pret pieaugošo saules svelmi.
"Un kc> tas tagad nozīmē?" Kauns beidzot īgni jautāja. "To, ka viņam jau ir radušās aizdomas, vai nc tā?"
Hizcnharts uzmanīgi paskatījās uz vienu un uz otru, un viņu arvien vairāk pārņēma tāda sajūta, it kā fiziski viņš vairs vispār nebūtu šeit. Raiens sēdēja mierīgi, kā akmenī izkalts. Turpretī viņa priekšnieks ar dusmīgi savilktām uzacīm skatījās sev priekšā un ar pirkstu galiem uz galda virsmas sita nervus gurdinošu takti.
"Man jāatzīst," iebilda profesors Vilfords-Smits, "kas attiecas uz mani, tad es domāju, ka ir gluži normāli, ja kāds, kurš atbraucis uz Izraēlu, lai strādātu par izrakumu darbu palīgu, un atvedis sev līdzi tādu uzziņu literatūru kā Encyclopaedia Britannica, kādudien meklē tajā vārdus Jēzus Kristus. Nemaz nerunājot par to, ka, iespējams, pagājušas vairākas nedēļas. Nedomāju, ka viņam, kopš viņš ir šeit, būtu bijis daudz laika lasīt."
Kauns paskatījās uz llaienu. "Konstatēji, kad viņš šo vārdu meklējis?"
Raiens papurināja galvu. "Nē. Tas netiek saglabāts."
Kauns, šķiet, viņā nemaz neklausījās. "Jums viņš jāpatur acīs, Raien," viņš teica. Vieta uz gludi pulētās galda virsmas, kuru viņš, acis nenovērsis, pētīja, likās viņam atklājam visai interesantas atziņas, katrā ziņā viņš kādu brīdi aizdomājies māja pie sevis ar galvu. Un tad tik pārsteidzoši, ka visi sarāvās, viņš uzsita ar plaukstu pa galdu un iesaucās vēlreiz: "Jums viņš jāpatur acīs, Raien, — vai sapratāt?"