"Skaidrs," Raiens vienaldzīgi atteica.
Kādu brīdi gaisā bija jūtams nepatīkams saspīlējums. Eizenharts pamanīja, ka viņš neapzināti aizturējis elpu Kauna dusmu izvirduma brīdī, un paslepus ievilka gaisu. Raiens, kā likās, pie šādām scēnām bija pieradis, bet tās viņam izsauca svīšanas lēkmes.
Beigu beigās mediju magnāts atslāba. It kā nekas nebūtu bijis, viņa sejā atkal parādījās laipnais, paļāvīgais uzvarētāja smaids. Viņš paskatījās uz visiem, it kā viņam būtu jāuzmundrina nomākta sportistu komanda, kas tikko zaudējusi svarīgu spēli.
"Nu?" viņš jautāja. "Kā būs tālāk?"
Judīte neuzdrošinājās pat pakustēties. Viņa sēdēja uz gultas malas un, vienā rokā turēdama nelielu rokas spogulīti un rupju zaru ķemmi otrā, ccntās savus nevaldāmos matus cik necik atbrīvot no smiltīm un putekļiem un atkal tos sakārtot. Divas reizes dienā viņai bija nepieciešama šī atkāpšanās savā teltī, ja vien viņa negribēja vakarā izskatīties pēc putnubiedēkļa.
Viņa baidījās izdarīt kādu pārsteidzīgu kustību un izdzirdēt drūpoŠa papīra čaukstēšanu. Papīriem, kurus Stetens atrada kopā ar lietošanas pamācību, tagad tāpat vajadzēja būt divtūkstoš gadu veciem, un acīmredzot tic bija tik satrunējuši un trausli, ka pietiktu tikai uz tiem vērīgāk paskatīties, un tie jau sabirztu putekļos, ar kuriem pasaules labākā laboratorija neko vairs nevarētu iesākt. Un Judīte sev uzdeva jautājumu, kur, Dieva dēļ, viņas teltī viņš varētu noslēpt šos papīrus. Cerams, ne kāda apģērba gabala kabatā. Zem gultas un zem palaga viņa bija uzmanīgi paskatījusies, pirms uz tās apsēdusies. Vai Stefens zināja, ka viņa visas dienas garumā šeit šad tad ienāca? Un vai viņš to bija ņēmis vērā?
Kamēr viņa lēnām vilka ķemmi cauri spītīgajiem matiem, viņa paskatījās apkārt, nevērodama savu spoguļattēlu. Kur, Dieva dēļ, tādā teltī bija iespējams noslēpt tik vārīgus dokumentus?
Nepierastais troksnis, kas no ārpuses spiedās telpā, — motoru rūkšana, smagu riepu šņirkstēšana uz oļiem, satraukti daudzbalsīgi uzsaucieni un iekraušanas platformas durvju klabēšana — pamudināja Eizenhartu ziņkāri pabīdīt malā aizsegu un paskatīties pa logu. Viņš redzēja divas lielas kravas mašīnas, kas bija ierindojušās starp citiem transportlīdzekļiem, un patlaban vesels bars spēcīgu vīru krāva no tām ārā bagāžu. "Kas tas ir?" viņš klusi jautāja, nemaz necerēdams, ka viņam kāds atbildēs.
Taču Kauns, nu jau atkal pati laipnība, burtiski pielēca kājās, nostājās viņam blakus un loga aizsegu atbīdīja pavisam nost. "Brīnišķīgi. Beidzot viņi ir klāt," viņš teica ar gandrīz vai tīksmīgu gandarījumu. "Sonārtomogrāfs. Diez kas nav, kad tas jātransportē. Patiešām apbrīnojami, kā šie ekspeditori šodien strādā. Tu pasaki vienam — rīt no rīta desmitos, un viņi patiešām ir klāt, kā solīts. Es nezinu, bet agrāk gan tā nebūtu bijis."
"Sonārtomogrāfs?" Eizenharts atkārtoja un nebija pārliecināts, kādu vārdu īsti dzirdējis.
Kauns plati smaidīja. "Tas jūs varētu interesēt, Pētcr. Sonārtomogrāfs var zemi caurskatīt ar šoka viļņiem. Mūsu paleontologi šādas ierīces izmanto izrakumos Montānā, lai atrastu dinozauru skeletus."
"Dinozauru?"
"Es sev teicu," mediju magnāts apmierināts skaidroja, "ticamākā vieta, kur varētu būt kamera, ir šī te. Netālu no laika ceļotāja kapa.
Iespējams, viņš to uzmanīja līdz pat pēdējam brīdim, kas zina. Bet mēs taču nespējam te nolīdzināt un izrakņāt visu apkārtni, vai ne? Tātad sonārtomogrāfs. Vai jūs redzat to ierīci, ko patlaban izceļ? Kas izskatās pēc pārvietojama karsto cīsiņu stenda? Tas ir šoka viļņu ģenerators. Tas ar eksakti aprēķinātu ātrumu met pret zemi lielu svina lodi, kuras masa ir precīzi zināma. Un visapkārt tiek uzstādīti sensori, kas reģistrē šoka viļņu rezonansi un novada to tālāk datoram. Tas acumirklī uzbur uz ekrāna zemi, kas ir mums zem kājām, tik skaidri, it kā tā būtu caurspīdīga."
Eizenharts aizkustināts pamāja. "Un tas funkcionē?"
"Tas funkcionē."
"Kāpēc gan vispār vēl ir jāveic izrakumi?"
Profesors nepatikā nošņācās, turpretī Kaunam tas likās tik komiski, ka viņš sāka smieties. Eizenharts izbrīnīts skatījās no viena uz otru, netiekot tālāk par nedrošu smaidu. Pat Raicns sāka smaidīt, kas atstāja visai nemierīgu iespaidu, jo šāda veida sejas vingrinājumus viņš acīmredzot neveica bieži.
"Nē, nopietni," Kauns beidzot atkal nomierinājās. "Protams, mēs neredzēsim monētas un ari ne māla lauskas, un daža laba lieta ir jāatrok, pirms ar tām kaut ko var iesākt. Bet kameru no kompakta metāla… Kā jūs domājat, kā ceļotājs laikā kameru bija iesaiņojis? Lai tā pārdzīvotu gadu simtus? Man šķiet, viņš būs paņēmis līdzi stabilu metāla koferi. Ka tā atrodas lielā metāla apvalkā, kas nelaiž cauri putekļus, sargā no stariem un ekstrēmām temperatūrām."
Tas izklausījās ticami, Eizenharts atzina. Kāpēc es esmu vienīgais, kurš vēl joprojām nespēj ticēt, ka viss ir tieši tā? Kāpēc tieši esi
"Un ja tā kaste," Kauns turpināja, "ir aprakta kaut kur šeit, tad mēs to atradīsim. Tad saule vēl nebūs norietējusi, kad kamera jau būs mums rokā."
"Lai nu tā būtu," Eizenharts pie sevis nomurmināja. Kāpēc viņš tiem vispār bija vajadzīgs? Kauns jau acīmredzot bija ievadījis visas iespējamās darbības, nemaz nenogaidījis, kas viņam, tā dēvētajam speciālistam neticamu lietu jautājumos, būs ienācis prātā. Un ideja it kā caurskatīt apvidu ar modernākajiem tehniskajiem līdzekļiem viņam patiešām nebūtu ienākusi prātā, jo viņš nemaz nebija zinājis, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.
Kādu bridi vēlāk, kad neviens neko nerunāja, tikai caur atsegto logu skatījās, kā ekspeditori izkrauj aparatūru, viņš jautāja: "Taču vēlreiz pavisam nopietni — vai tāda ierīce arī citādi vispārīgi neatvieglotu arheologu darbu? Es nesaprotu, kāpēc gan vēl jārok uz labu laimi, ja tikpat labi pamatu vispirms var caurskatīt."
Kauns lēnīgi pasmaidīja. "Sacīsim tā," viņš teica. "Ja cs visu apgabalu izraktu divdesmit metru dziļumā, tas man iznāktu lētāk."
Zoržs Martinē uzraudzīja iekārtu izkraušanu, taču tad, kad bija pienākusi kārta zondei, ari pats ķērās pie darba. Lai gan pēc izskata tas principā bija robusts, pret zemi vērsts lielgabals, piemērots galvas lieluma svina lodēm, tam bija savas jutīgās vietas, un krāvēji pelēkajos kombinezonos lielu daļu citu instrumentu bija izkrāvuši tik rupji un nevērīgi, ka viņam sirdsapziņa neļāva visa ekipējuma vērtīgāko ierīci atstāt viņu ziņā. "Uzmanīgi… Neturēt pie šī roktura… Uzmanīgi ar sviras slēdžiem!"
Viņš lūkojās pēc Boba Ričardsa, taču tas, kā parasti, neraizējās par tik triviālām lietām kā miljonus vērta ekipējuma iekraušana un izkraušana. Viņiem bija tikai viena šāda zonde. Ja tā nedarbosies, tad viņi varēs visu atkal kraut atpakaļ mašīnās.
Viņš uzelpoja, kad rīks sveiks un vesels atradās uz zemes. Tā bija ļoti dziļa izelpa, jo pie tāda sasprindzinājuma viņš nebija pieradis. Un neviens jau arī no viņa negaidīja, lai viņš būtu pie tā pieradis. Jau no bērnības viņš.kā tieva, greiza svītriņa klīda pa apvidu, par nožēlu savam tēvam, kurš savus senčus lepni mēdza attēlot kā "veselīgu, spēcīgu meksikāņu kalnrūpnieku dzimtu".
Šoka viļņu ģenerators stāvēja uz četriem lieliem riteņiem ar resnām riepām. Zoržs paskatījās apkārt. Gandrīz vai automātiski viņš meklēja tam piemērotāko vietu. Tik un tā vajadzēs eksperimentēt ar tā novietošanu, ja attēli nebūs pietiekami labi, taču viņam bija zināma godkāre attīstīt labākās meklēšanas vietas izvēles sajūtu. Apvidus šeit bija mazliet paugurains, tātad vispirms runa varēja būt par pakalna virsotni. Ar priekšnoteikumu, ka pamats ir ciets. Grants un oļi šoka vilni nevadīja tālāk vai katrā ziņā darīja to nepietiekami.