Un tad pēkšņi kā vesera sitiens viņam nāca apjauta: viņš taču atrodas Svētajā zemē! Bībeles, praviešu, krustāsišanas un augšāmcelšanās zemē. Viņš stāvēja uz zemes, pa kuru pirms divtūkstoš gadiem staigājis pats Pestītājs!
Uz kādu bridi viņu pārņēma reibonis. Viņš par to vienmēr bija sapņojis. Un nu viss bija risinājies tik ātri, ka viņš pat nepaspēja īsti saprast, kur tik steidzīgi ticis izsēdināts.
Zorža Martinē lielā vērtība bija viņa slaidie, smalkie pirksti, pirksti, kas bija kā precīzijas instrumenti, viņam, kurš bija pilnīgi citāds dēls nekā viņa vecāki meksikāņu ieceļotāji, deva iespēju ar panākumiem apgūt smalkmehāniķa arodu un iegūt tehniskā asistenta vietu Montānas Valsts universitātē Bozmenā Montānā. Tur viņš pierada pie tā, ka savas karameļkrāsas ādas, melno matu un ugunīgo acu dēļ nemitīgi tika uzskatīts par indiāni, un ar laiku viņš bija kļuvis par Sotom 2, Sonar TomoCļraph 2, agrāko eholotu uzlabotas versijas tehnisko uzraugu. Tāpat viņš pierada arī pie tā, ka šad un tad kopā ar visu ekipējumu tika iznomāts maksātspējīgiem uzņēmumiem, lielākoties naftas kompānijām vai dziļbūves uzņēmumiem, un līdz ar to ceļot pa pasauli, lai pārmeklētu naftas laukus, kartografetu neitralizētu mīnu šahtas vai ūdens, gāzes vai citu cauruļvadu virzienu mežonīgi sazēlušajās Dienvidamerikas pilsētās, kur nebija īsti drošu vai vispār vairs nekādu būvprojektu. Bozmcnas universitātei Sotom 2 bija būtisks ienākumu avots.
Taču vakar viss bija norisinājies galējā steigā. Viņam tika atvēlētas veselas desmit minūtes, lai paņemtu zobu suku un mazliet veļas. Visas vienošanās turpmākajām desmit dienām vajadzēja atcelt ceļā uz lidostu, kur jau stāvēja gatavībā lielākā transporta mašīna, kāda vien Bozmenā tikusi nogādāta, kopš pilsētai bija sava lidosta. Un ceļojuma galamērķi viņš bija uzzinājis tikai lidmašīnā, nejauši, kad viņš bija pārbaudījis signālu kabeli.
Viens no ekspeditoriem iztraucēja viņu no domām. "Kur liksim šo?" norādīdams uz zondi, viņš jautāja guturālā angļu valodā, kas izklausījās mazliet arābiska, tāpēc Zoržs viņu sākumā nesaprata.
Viņš norādīja uz kastēm, kas jau bija sakrautas cita uz citas garumā izstiepušās telšu pilsētiņas malā. "Tur, pāri," viņš klusi teica.
Svētā zeme. Viņam noteikti jāpagūst aizsūtīt mātei skatu kartīti no šejienes, pirms viņi vēl nav beiguši un atkal tikpat ātri aizlidojuši atpakaļ. Un viņam vajadzēja…
"Vai no šejienes ir tālu līdz Jeruzalemei?" viņš jautāja vienam no sardzes vīriem, kuri ar automātiem padusēs stāvēja visā apvidū.
"Nē," vīrs atbildēja. "Izraēla ir maza zeme. Nav tādas vietas, no kurienes būtu tālu līdz Jeruzalemei."
Golgāta. Ģctzcmanes dārzs. Via Dolorosa. Viņam noteikti jāizmet līkums uz Jeruzalemi. Jāpalūdzas Kristus ciešanu ceļā.
"Vai to iespējams izteikt arī jūdzēs?"
Apsargs pasmaidīja, pamāja, šķita, ka aprēķina galvā attālumu. "Varbūt divdesmit piecas jūdzes. Taču iespējams ari, ka es kļūdos."
Izraēla patiešām bija maza zeme. Zoržs katru dienu mēroja divtik lielu attālumu, lai nokļūtu tikai savā darbavietā, un jau tad viņam šķita, ka dzīvo universitātes tuvumā.
Viņš norādīja uz norisēm visapkārt, uz teltīm, dzīvojamajiem vagoniem, automašīnām. "Kas tad te patiesībā notiek?"
"Nav ne jausmas. Izrakumu darbi, cik man zināms."
"Un tie ir jāapsargā?"
"Jā. Kopš viņi te atraduši kaut ko sensacionālu."
"Kaut ko sensacionālu? Ko gan?"
"Viss tiek turēts stingrā slepenībā. Mums arī neko nesaka."
Izskatījās, ka apsardzes vīrs patiešām neko nezina. Nu viņš pamanīja Bobu, kurš bija atbildīgs par šī pasākuma zinātnisko daļu. Viņš stāvēja pie viena no pieciem sudrabaini mirdzošajiem, lielajiem vagoniem un runāja ar kādu vīru, kurš bija ģērbies baložzilā darījumu uzvalkā, nepiemērotākajā apģērbā, kādu vien Zoržs varēja iedomāties šim apvidum. Viņam pašam, kā gandrīz vienmēr un gandrīz visur, kur vien viņš devās, kājās bija viņa piecpadsmit gadu vecie džinsi un mugurā izbalējis T-krekls, un šajā apģērbā viņš jutās pietiekami labi. Karstums viņam patika, Montānā lielāko gada daļu viņam bija par aukstu.
"Stingrā slepenībā. Tā, tā. Bet tādā situācijā taču parasti klīst baumas, vai ne tā? Katrā ziņā pie mums tā būtu." Viņš izvilka cigarešu kārbiņu un piedāvāja plecīgajam, cirtainajam apsargam cigareti.
"Krietni daudz baumu. Taču tās visas ir blēņas, ja tu man jautā."
"Kas, piemēram?" Viņš pasniedza uguni. "Starp citu, mans vārds ir Zoržs."
v _ _
"Zorzs, aha. Mani sauc Gideons. Es dzirdēju kādu apgalvojam, ka četrpadsmitais apgabals esot slēgts, jo tur esot atrasts kas nuklcārs. Citi saka, runa esot par dārgumiem. Par Zālamana dārgumiem. Bet zini, tā tas ir vienmēr. Šajā zemē ir tik daudz ko atrast izrakumos, ka nevar pat mierīgi izrakt mājai pamatus."
"Saprotu." Visai aizdomīgi tas, kas te notiek. Satraucoša lieta. Zoržs ar nepacietību domāja par attēliem, ko parādīs Sotom 2.
Beidzot viņš bija sazvanījis. "Vildc," atsaucās dziļa, neizsīkstošas enerģijas un dzīvesprieka pilna balss.
"Hallo, Dominik," Eizenharts teica. "Šeit Pēters."
"Pēter! Tas tik ir pārsteigums! Un vēl tik agri no rīta. Kas noticis?"
"Kā jau parasti. Atrās palīdzības izsaukums zinātniskos jautājumos. Vai tev ir kāds brītiņš laika vai arī esmu iztraucējis?"
"Nekādu problēmu, es tieši šobrīd dzeru kafiju." Dominiks arvien tieši šobrīd dzēra kafiju, kad viņš viņam piezvanīja. "Starp citu, vai esi savu darbistabu pārcēlis uz gaiteni? Tur pie tevis tā savādi skan."
"Tas ir garāks stāsts; to es tev pastāstīšu citreiz."
"Labs ir. Klāj vaļā."
Eizenharts dziļi ievilka elpu. "Vai tev ir zināmi kaut kur pasaulē notiekoši pētniecības darbi, kas saistīti ar ceļojumiem laikā?"
"Ups," Dominikāni izspruka. Tad kādu bridi bija klusums. Viņš domāja.
Tieši to Eizenharts viņā tik ļoti cienīja: pat uz dīvainākajiem jautājumiem — un patiesībā viņš viņam uzdeva tikai dīvainus jautājumus — Dominiks nesniedza pārsteidzīgu atbildi. Dominiks Vildc, kurš strādāja neskaitāmos izdevumos kā neatkarīgais žurnālists zinātnes jomā, bija viņa pēdējais glābiņš dabaszinātņu jautājumos. Viņš zvanīja Dominikāni un jautāja, ja pats jau vairākas dienas bija pavadījis universitātes bibliotēkā un pārlapojis visus leksikonus un enciklopēdijas, un vēl arvien nebija atradis atbildi. Dominiks lieliski orientējās gandrīz visās zinātņu jomās, zināja vadošās autoritātes jebkurā nozarē un, ja pats nespēja sniegt apmierinošu atbildi, tad vismaz deva padomu, kas palīdzēja tikt uz priekšu, — adresi, telefona numuru, grāmatu.
Kontakts starp viņiem bija sācies pirms vairākiem gadiem, kad Pēters Eizenharts pēc kāda raksta izlasīšanas bija zvanījis tā autoram, zināmajam Dominikāni Vildcm, lai uzdotu viņam pāris papildu jautājumu. Un tad izrādījās, ka Dominiks lasījis visus viņa romānus, ka tie viņam ļoti patikuši un ka viņš jūtas ļoti pagodināts par iespēju palīdzēt. Toreiz viņš nebija varējis viņam atbildēt uzreiz, jautājumi bija sarežģītāki, nekā abi bija domājuši, un, lai uz tiem atbildētu, viņiem bija nepieciešams satikties personiski. Satikušies viņi konstatēja, ka abiem patīk vienas un tās pašas filmas un ka viņi vispār var nebeidzami runāties par visu ko, un to viņi arī darīja. Tā viss bija sācies.