"Ceļojums laikā," Dominiks beidzot teica pēc garas, dārgas pauzes. "Man ir jāsaka nē. Es nedomāju, ka ir kāds, kurš nodarbojas tikai ar laika fenomenu, katrā ziņā ne fizikālā aspektā. Psihologi un neirologi šajā virzienā pētī daudz — laika uztvere, laika izjūta, tādas lietas. Kas ir atmiņas, cik ilgs ir laika posms, ko mēs uztveram kā tagadni, tik daudz interesantu jautājumu. Bet acīmredzot ne tas, ko tu meklē, vai ne?"
"Nē," Eizenharts piekrita. "Konkrēti es jautāju, vai pastāv tikai kāda iespējas nojausma, ka pēc pieciem vai desmit gadiem kāds varēs sūtīt cilvēku pāgātnē."
"Ar laika mašīnu. H. Dž. Vclss un tamlīdzīgi."
"Tieši tā."
"Tātad iespējas nojausma parasti pastāv vienmēr. Tu jau zini, cik strauji šodien viss attīstās. Vispār neparedzami. Kurš gan kādu reizi nav kļūdījies, apgalvodams, ka viena vai otra lieta ir neiespējama. Taču es uzdrošinos domāt, ka iespēja, ka viens izgudro, nu, sacīsim, virsgaismas pārnesumu, neizsmeļamu enerģijas avotu vai līdzekli, kas padara nemirstīgu, ari ir visai minimāla un tomēr nesalīdzināmi lielāka."
"Saprotu. Un ja es jautāju no citas puses — ko saka modernā fizika vispār par tēmu lniks?"
"Krietni daudz, kā tu jau vari iedomāties. Tad tev jājautā mazliet precīzāk."
"Labi." Eizenharts pārdomāja. Tādi bija spēles noteikumi: labs jautājums bieži vien jau ir puse no atbildes. Daudzas problēmas rodas nevis atbilžu neesamības, bet gan neprecīzu jautājumu dēļ. "Termodinamikā taču ir enerģijas nezūdamības likums, no kura izriet, ka ir neiespējami konstruēt mūžīgo dzinēju. Otrais pamatlikums un tamlīdzīgi. Un es vēlos uzzināt, vai ir kāds līdzīgs pierādījums, kas rāda, ka ceļojums laikā fizikāli ir neiespējams."
"Tāda nav."
"Vai esi par to pārliecināts?"
"Jā. Kopš Alberta Einšteina laiks tiek uzskatīts par vienu no četrdimensiju telpas laika dimensijām. Precīzāk sakot, kopš Hermans Minkovskis pierādīja, ka Lorenča transformācijas vienkārši ir telpas—laika ass rotācijas…"
Eizenharts norīstījās. Nu jau Dominiks bija bīstami pietuvojies robežai, kad viņš sāks runāt vien speciālistiem saprotamā valodā. "Stop, stop," viņš teica. "Vēlreiz un pavisam lēni, rakstniekiem saprotami. Ko nozīmē dimensija? Es zinu garumu, platumu un augstumu, un tie ir trīs virzieni, kuros es varu brīvi pārvietoties. Es varu spert soli uz priekšu, taču ari atkal atpakaļ. Vai tas nozīmē, ka man tāpat būtu jāpārvietojas laikā?"
"Savos romānos to taču tu vienā laidā arī dari."
"Jā gan, taču tic ir romāni. Es runāju par realitāti."
"Būs neierasti."
"Ja laiks ir tikai dimensija, kāpēc gan cs nevarētu vienkārši atceļot atpakaļ, teiksim, savā skolas laikā un no tā brīža uzsākt pavisam citu dzīves ceļu? Vai atkāpties vienu nedēļu atpakaļ un ierakstīt citus skaitļus loto kartītē?"
"Tu gan esi kārs uz naudu."
"Ja es būtu kārs uz naudu, tad nebūtu kļuvis par rakstnieku."
"Tātad, cik man zināms, runā gan par telpas laiku, bet tomēr izšķir telpas un laika virzienus. Ir vismaz viena teorija, kas pieļauj vēl vienu papildu — piekto dimensiju, kas ari ir laika dimensija, tā sauktais hiperlaiks. Tikai nejautā man, lūdzu, tagad, ko ar to saprot; to es nezinu. Turklāt es spētu iedomāties, ka ir teorijas, kuras paredz vēl ari sesto dimensiju — fiziķiem patīk, ja viņu teorijas ir simetriskas —, un tad būtu trīs telpas un trīs laika dimensijas."
"Bet ko tas dod? Vai tad laiks var iet atpakaļ vai ne?"
"Ir vismaz viena vesela fizikas likumu klase, kas ir invarianti laikā. Un saprotamā valodā: tie darbojas neatkarīgi no tā, kurā virzienā iet laiks. Klasiskais piemērs ir divu biljarda bumbiņu sadursme. Ja tu to nofilmē, tad vari palaist to uz priekšu un atpakaļ, tas funkcionē abos virzienos. Savienojums notiek korekti abos virzienos. Tavas filmas vērotājam nebūtu iespējams konstatēt, kurš variants ir īstais."
"Skaisti. Bet es no rīta savai kafijai pievienoju cukuru un pienu, samaisu to un iegūstu gaiši brūnu, saldu šķidrumu. Tu taču nesāksi apgalvot, ka tad, ja es maisīšu otrādi, tas viss atkal sadalīsies melnā kafijā, pienā un cukura kristālos?"
"Nē, tā nav lieta, kas ir simetriska laikā. Bet šo procesu skaidro ar entropiju, kas līdz ar sajaukšanos pieaug. Tādējādi laika simetrija principā saglabājas fizikas teorijas sistēmā."
"Lieliski."
"Paklau, es tur nekā nevaru darīt. Tu vēlējies zināt, ko modernā fizika saka par laiku."
Eizenhartam kaut kas ienāca prātā. "Saki — tu taču pazīsti Stīvenu Hokingu?"
"Protams, ka es viņu pazīstu. Reiz pat esmu viņu intervējis."
"Es tā kā neskaidri atceros, ka vienā no savām grāmatām viņš pie rāda, ka ceļot laikā nav iespējams. LJn viņš galu galā ir kas līdzīgs šodien dzīvojošam Einštcinam, ja nemaldos. Vai tev ir zināms šis pierādījums?"
"Mmmh. Jā."
"Un?"
Hizcnharts dzirdēja, kā Dominiks nopūšas. "Tev tas nepatiks. Tas nav fizikāls pierādījums īstā nozīmē."
"Paskaidro man vienkārši, kā viņš argumentē. Tad jau es tev pateikšu, vai man tas patīk vai ne."
"Kā vēlies. Hokings vienkārši saka tā: ja ceļojums laikā ir iespējams, tad kādudien tiks atklāts, kā tas darbojas. Varbūt pēc simt, bet varbūt arī pēc desmittūkstoš gadiem, vienalga. Un no tā brīža cilvēki sāks ceļot laikā, un kaut kad viņi nonāks arī mūsu dienās, kas arī varētu būt gana interesanti. Un tiem vajadzētu pie mums ierasties lieliem bariem, jo no tā acumirkļa, kad ceļošana laikā tiek atklāta, līdz pat bezgalībai atkal un atkal kādam ienāks prātā doma mūs apmeklēt — un visi šie tūristi, nav svarīgi, vai tic ierodas no divdesmitā, simtā vai arī miljonā gadsimta, mūsu skatījumā ierastos faktiski vienlaikus. Viņi cits citam šeit kāptu uz kājām. Nekādā gadījumā viņi mums nebūtu varējuši palikt nepamanīti. Vai tu spēj man sekot?"
"Jā," Eizenharts norūca. "Es tev spēju sekot."
"Taču tagad mēs nekādus ceļotājus laikā neredzam. Tātad, Hokings secina, ceļojumi laikā nekad netiks izgudroti. Un, tā kā līdz šim viss, kas vien bijis iespējams, kaut kad arī tika paveikts, tas var nozīmēt vienīgi to, ka ceļojumi laikā fizikāli nav iespējami. Pierādījuma beigas."
"Hmm," Eizenharts norūca. Ļoti līdzīgu argumentāciju viņš reiz bija lasījis kādā zinātniskās fantastikas romānā. "Esmu nedaudz vīlies."
"Tā jau es domāju. Nesen gan viņš, starp citu, iepriekš teikto labojis un izteicies, ka fizikāli ceļojumam laikā vajadzētu būt iespējamam."
"Hmm."
"Saprotams, rodas jautājums, kā izskaidrot to, ka pie mums nav ceļotāju laikā."
"Tas tagad ir mans lauciņš, cs domāju," Eizenharts drūmi noteica. "Man pat uzreiz nāk prātā izskaidrojums, un tev tas patiks tikpat maz kā man."
"Ak tā? Esmu ieintriģēts."
"Jautājums ir par to, vai mēs reiz tiksim galā ar mūsu ozona caurumiem, atombumbām un badu," rakstnieks skaidroja un skatījās uz kailo, balto sienu sev acu priekšā. "Iespējams, I lokinga arguments tikai pierāda to, ka cilvēce tik ilgi nemaz vairs nepastāvēs, lai paspētu atklāt ceļošanu laikā."
15
Att. 200 līdz 235 rāda Montānas Valsts universitātes sonārtomogrāfiskāsgrupas izmeklējumus Dr. Ričardsa vadībā. Sos izmeklējumus traucēja fakts, ka jau četrus mēnešus notikuši izrakumu darbi. Tumšās taisnstūrainās vietas (attēlos atzīmēts ar krustu šrafējumu) attēlo slāņu izrakumu atraktos apgabalus, bet pelēkie laukumi aiz tiem (atzīmēti ar parastu šrafējumu) ir t.s. sonārās ēnas.