Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Viņš abus jau kādu brīdi vēroja. Viņam nebija saprotams, kā spožajā saules gaismā vispār kaut ko varēja saskatīt datora ekrānā, taču tic abi, šķiet, vispār nevarēja atraut no tā skatienu. Kaulainais tips, kurš sēdēja datora priekšā uz ķeblīša un savā netīrajā T-kreklā un nodilušajos džinsos izskatījās pēc tāda, kas ir pārāk novārdzis, lai spētu stāvēt pats uz savām kājām, runāja vienā laidā, un Judīte stāvēja, labo roku satraucoši pret gurnu atspiedusi, viņam blakus un klausījās ar tādu aizrautību, kas, jo ilgāk Stcfcns šajā izrādē noskatījās, jo vairāk viņu sadusmoja. Un kā viņš runājot žestikulēja! It kā mēģinātu viņai nejauši pieskarties.
Vai es esmu greizsirdīgs? Stefens, mazliet samulsis, sev jautāja. Blēņas. Viņš nebija greizsirdīgs. Nē. Viņam nebija nekas pret to, ja kāda sieviete gulēja ar citiem. Viņu uztrauca vienīgi tas, ja viņa nevēlējās gulēt ar viņu. Un to diezin vai varēja saukt par greizsirdību.
Kad viņš nāca tuvāk, viņš varēja sadzirdēt jau kaut ko no viņu sarunas. Šķita, ka šis vīrs patiešām nerunāja ne par ko citu, kā vienīgi par savas ierīces, ar kuras uzstādīšanu viņš visu dienu bija darbojies, tehniskajiem parametriem. Smagās mašīnas bija atkal aizbraukušas prom un bez vesela kastu kalna bija atstājušas vēl arī divus vīrus. Viens no viņiem, proti, tas, kurš izskatījās tiklab izsalcis kā meksikānisks un kurš šobrīd tik izmisīgi pūlējās atstāt iespaidu uz pievilcīgo izraēlieti, vairāk vai mazāk bija paveicis visus darbus. Viņš krāva ārā kastes, vilka resnus kabeļus pa visu izrakumu darbu teritoriju, dzina zemē dīvainus metāla veidojumus, kuri izskatījās kā milzīgi telts mieti. Tajos viņš bija ieskrūvējis mazākus veidojumus, kurus viņš uzmanīgi un saudzīgi izņēma no nelielām koka kastītēm, kurām, cik vien no tālienes varēja novērot, iekšpusē bija sarkana samta polsterējums. Jutīga aparatūra, tātad acīmredzot mēraparatūra. Un kabeli tika pievienoti šai mēraparatūrai, kamēr visbeidzot pa visu teritoriju stiepās kabeļu vadi.
"Bet kas gan šajā apvidū visu tā sarežģī?" viņš dzirdēja Judīti jautājam, un šķita, ka viņa ignorē viņa ierašanos.
"Izrakumi," tehniķis paskaidroja un atņirdza savus sliktos zobus. Tas laikam bija domāts smaids. "Bedres lauž triecienviļņus. Attēlos tās izskatīsies kā melni kvadrāti. Ak, bet gan jau būs labi. Mēs vēl nekad neesam strādājuši izrakumu darbu gaitā — vienmēr tikai pirms tiem."
"Un kas tie bija par izrakumu darbiem?"
"Zauri. Mēs reiz uztaustījām divus brīnumskaistus zauru skeletus. Tagad tic atrodas kaut kādā Smithsonian muzejā. Un reiz izrakumi tika atcelti pēc tam, kad ieradāmies mēs. Tāpēc ka attēlos bija redzams, ka tur maz kas atrodams."
Stefens ieklepojās. "Judīt?"
"Mmh?" Viņa sapīkusi uz viņu paskatījās. "Kas ir?"
"Vai varu brītiņu ar tevi parunāt?"
Viņa ātri uz viņu paskatījās, kas šķita nozīmējam — kaut zibens tevi saspertu, tad kā atvainodamās uzsmaidīja melnacainajam tehniķim un nāca pie Stefena.
"Ko tu vēlies?"
"Ja kāds tev jautās, ko tu šovakar darīsi, tad atbildi, ka mēs abi apmeklēsim tavus vecākus."
Viņa atmeta galvu atpakaļ un skatījās uz Stcfenu, it kā domātu, ka viņš ir jucis. "Kā, lūdzu? Kam gan tas vajadzīgs?"
"Tāpēc ka tā es atbildēju profesoram Vilfordam-Smitam."
"Un kāpēc tu profesoram sacīji, ka mēs apmeklēsim manus vecākus?"
"Paklausies, šovakar sākas sabats. Tad es diezin vai varu apgalvot, ka mēs brauksim uz Jeruzalemi skatīties kino."
"Es to nesaprotu. Kāda viņam vispār daļa, uz kurieni tu vai es vakaros eju?"
"Kā šķiet, viņš domā, ka ir gan," Stefens mierīgi atbildēja. "Padomā par to tipu, kurš bija manā teltī. Pa to laiku viņi mani nopratināja un piekodināja, ka man jāpiesakās, ja es esmu nodomājis iziet no nometnes."
Judīte viņu uzmanīgi vēroja. Šķita, ka viņas dusmas norima. "Nu, ja tā vajag, tad saki, ka mēs apmeklēsim manu māti.'"
"Tavu māti? Kas ir ar tavu tēvu?"
"Viņš viņu pameta kādu dienu, kad es biju armijā, vienkārši aizgāja. Kopš tā laika viņš dzīvo aukstā vienistabas dzīvoklī, visu dienu lasa Talmudu un domā, ka ir dievbijīgs vīrs."
"Ak vai." Stefens, kura vecāki dzīvoja cik necik laimīgā laulībā, bija šokēts. "Es to nezināju. Jcšua par to nekad nebija stāstījis."
"Man būtu patīkamāk, ja arī man par to nekad nevajadzētu stāstīt."
"Hmm, katrā ziņā es tev to gribēju pateikt." "Okay."
"Saki, lūdzu…"
Viņa tikko manāmi pasmaidīja. "Jā?"
Viņš ar galvas mājienu parādīja uz vīru pie datora. "Ko tu tajā esi atradusi?"
Acumirklī viņas seja atkal apmācās. "Stefen Foks," viņa dusmīgi teica. "Tu vispār neko nesaproti!" To pateikusi, viņa pameta viņu stāvam un steidzās prom, pāri uz trešo izrakumu darbu apgabalu, kur viņiem abiem patiesībā jau vajadzēja būt.
Stefens viņā noraudzījās gandrīz bezpalīdzīgi. Varbūt viņam nevajadzēja viņai to sacīt, taču kāpēc, to viņš arī nezināja. Sievietes gluži vienkārši reizēm bija neizprotamas. Tā arī nebija viņa godkāre, kaut arī vienu otru lietu tā padarītu vieglāku.
"Atvainojiet!" iesaucās tas tips, kurš vēl arvien sēdēja uz ķeblīša pie datora. "Vai drīkstu jums ko jautāt?"
"Mmh," Stefcns negribīgi atbildēja. "Protams."
Nu viņš piecēlās un gāzelēdamies tuvojās. "Zoržs Martinē," viņš stādījās priekšā un sniedza Stefenam roku. "Esmu no Bozmenas Montānā."
Stefens kratīja pasniegto roku saudzīgi. Vai Bozmenā Montānā nebija nekā, ko ēst? "Stefens Fokss. No Menas."
"Priecājos, Stefcn. Es, ehm, neizbēgami šo to dzirdēju no jūsu sarunas ar jauno dāmu…"
"Neizbēgami. Saprotu." Jauka perifrāze, lai neteiktu es noklausījos. Būs jāielāgo.
"Jā, es dzirdēju, ka jūs šovakar gatavojaties braukt uz Jeruzalemi. Vai tā ir?" "Jā."
"Vai tas būtu ļoti nekaunīgi, ja es lūgtu jūs mani paņemt līdzi?"
Stefenam bija jāpiepūlas, lai viņš nesarauktu pieri noraidošā grimasē. Šovakar viņš bija nodomājis Rokfellcra institūta laboratorijā nepamanīti nogādāt dokumentu, kuru viņš bija nelikumīgi piesavinājies, lai to izpētītu. Nepazīstami līdzbraucēji patiešām bija pēdējais, kas viņam šai lietā būtu vajadzīgs.
"Uz Jeruzalemi? Ko jūs tur gribat darīt?"
"Es vēlos apskatīt pilsētu."
"Ir sabats. Tur nekas nenotiek."
Zoržs apjucis šūpojās uz priekšu un atpakaļ. "Saprotiet, lieta tāda, ka es esmu pieradis katru vakaru iet uz baznīcu. Man tās ļoti pietrūktu, ja es šeit to nevarētu darīt. Un šeit mēs esam Svētajā zemē. Visas svētās vietas atrodas tikai neliela pārbraucicna attālumā cita no citas… Es tās patiešām ļoti vēlētos apskatīt, kaut arī šovakar tam nav piemērots laiks. Un nav zināms, varbūt rītvakar mēs jau atkal būsim atceļā uz mājām. Bieži vien viss notiek tik ātri."
"Saprotu." Viņš aplūkoja kalsno, tumšādaino vīrieti pamatīgāk. Patiesībā viņš izskatījās visai simpātisks. Dievbijīgs katolis, kā izskatījās. Un diezin vai nopietns sāncensis, ja runa bija par Judīti. "Problēma, Zorž, ir tāda, ka es nezinu, kad mēs atgriezīsimies. Mēs brauksim uz Jeruzalemi — taču es konkrēti nevaru pateikt, uz kurieni mēs dosimies un kad brauksim atpakaļ. Nemaz nerunājot par to, vai vispār šonakt atgriezīsimies. Vai saprotat? Es varu jūs paņemt līdzi, tā nav problēma. Jums tikai vajadzēs pašam domāt, kā tiksiet atpakaļ."
Zoržs enerģiski atmeta ar roku. "Ak, tas nav nekas sarežģīts. Ar to es tikšu galā. Gan es kaut kur atradīšu taksometru. Tikai šeit nav neviena, tāpēc…"