"OkayStefens paraustīja plecus. "Tad līdz vakaram."
Viņš rāva no tāfeles papīra bloka lielās lapas, klāja tās sev priekšā uz lielā, brīnišķīgi tukšā galda un pierakstīja tās pilnas, mežonīgi, ar nerimtīgām, niknām kustībām. Viņš rakstīja, it kā viņu kāds dzītu, izmantoja visas krāsas, vietu vietām pierakstīja replikas, zīmēja lielas jautājuma zīmes, vilka savienojuma līnijas, ierobežoja veselus apgabalus savā haotiskajā ģeogrāfiskajā kartē, citus turpretī izsvītroja trekniem krāsainiem krustiem. Tas viss bija tik traki. Pilnīgs ārprāts. Rakstīt kā neprātīgam bija vienīgā metode, lai saglabātu prāta skaidrību.
Tikai kaut kad pēcpusdienā viņš nometa rakstāmo malā, atslīga pret krēsla atzveltni un masēja sev labo plecu, kas jau no sasprindzinājuma sāpēja. Tikai tagad viņš sajuta, ka ir izsalcis, ļoti izsalcis. Viņš bija pilnīgi aizmirsis par pusdienām, un neviens nebija nācis, lai viņam to atgādinātu. Bet varbūt tomēr kāds bija atnācis, stāvējis durvīs, saucis viņa vārdu, bet viņš pat nebija paskatījies. To viņš vairs nevarēja zināt.
Kas būtu, ja?… Tāds bija jautājums, kurā viņš bija iegrimis. Ja pieņem, ka ceļojumi laikā patiešām bija realitāte. Ja pieņem, ka mirušais patiešām bija ceļotājs laikā — kamikadze, kas neiedomājamā veidā nonācis Jēzus laikā un nolemts tam, lai pēc Jēzus nāves pie krusta paliktu laiku mijas Palestīnā un tur beigtu savu dzīvi. Ja pieņem, ja pieņem, ja pieņem.
Viņš vēl arvien tam neticēja. Tas nebija ticami. Pavisam dziļi viņā mita pārliecība, tik stabila kā tērauda balsts, ka ir neiespējami pārvietoties laikā, aizceļot pagātnē, padarīt par tagadni to, kas bija jau prom. Nekas nespēja mainīt šo negrozāmības sajūtu. Tas, protams, bija interesants atklājums. Tieši viņš, zinātniskās fantastikas rakstnieks, kurš savus lielākos panākumus bija guvis ar romāniem par ceļojumiem laikā. Un nu situācijā, kam vajadzētu likt viņam no prieka iekliegties: Redzat? Es taču jau sen tā teicu! — šī balss viņā pamodās un tā vietā sauca: Tas nevar būt! Tas viss ir blēņas!
Taču viņam izdevās ieiet šajā Kas būtu, ja, pazust tajā un ar drudžainu aktivitāti pārspēt šaubu balsi. Un tas gulēja viņa priekšā uz galda, stundām ilga darba skurbuma rezultāts: lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas pierakstītas pilnas ar piezīmēm četrās košās krāsās; tās izskatījās kā mākslas darbi.
Viņš bija sācis ar jautājuma nostādni: kā būtu, ja es uzrakstītu romānu, kurā runa būtu par to, kā no tagadnes kāds aizceļo atpakaļ pagātnē, Kristus laikā, ar videokameru bagāžā? Nav tā, ka viņš to patiešām nebūtu gribējis darīt. Kādā stāstā, ko viņš reiz bija lasījis un kas viņam bija paticis, beigās izrādās, ka visi tic, kuri bija klāt Kristus krusta ceļā — kareivji, ļaudis ceļa malā, priesteri, pat bendes, kuri pienagloja Jēzu pie krusta, — viņi visi bijuši ceļotāji laikā no visdažādākajiem tālās nākotnes laikmetiem.
Kas viņam, protams, tūlīt atkal lika domāt par Stīvena Hokinga argumentu. Ja ceļošana laikā patiešām drīz tiks izgudrota, vai tad kaut kad nebūtu nenovēršami piedzīvojumu ceļojumi pagātnē, uz pasaules vēstures lielajiem notikumiem? 'Tiecieties ar Leonardu da Vinči! Pavērojiet, kā Mikelandzeloglezno Siksta kapelu! Pavadiet Kristoforu Kolumbu viņa vēsturiskajā braucienā uz Jauno pasauli! Vai tas pats tad neattiektos uz visiem laikmetiem, uz visiem nozīmīgiem notikumiem? Ja kaut kad drīz ceļošana laikā tiks atklāta un no tā brīža šie ceļojumi arī sākās, tad pagātnei vajadzēja mudžēt no ceļotājiem, kas ieradušies no nākotnes, tad vēsturei vajadzēja būt pilnai ar tūristiem. Un, iespējams, viņiem nepietika tikai ar ievērojamāko vietu apskatīšanu. Uzkāpiet Romas ķeizara troni — sviniet orģijas, tik izšķērdīgas un dekadentiskas kā nekad!
Un, ja tas, ko domāja Džons Kauns un profesors Vilfords-Smits, atbilda patiesībai, tad šeit runa nebija vis par atklājumu, kas tiks veikts, iespējams, kaut kad divdesmit ceturtajā vai trīsdesmit sestajā gadsimtā — līdz tam laikam varēja tik daudz kas notikt, tik daudz vēstures pazust aizmirstībā, ka Kolumbs un da Vinči varēja palikt netraucēti, — nē, tad runa bija par atklājumu, kas noteikti tiks veikts pavisam drīz. Videokamera, par kuru šeit bija runa, tirgū nonāktu pēc trim gadiem. Ja ņēma par pamatu pašreizējo produktu attīstības laiku, tad bija maz ticams, ka tā būtu aktuālākais modelis ari vēl nākamos trīs gadus. Citiem vārdiem sakot, runa bija par tuvākajiem sešiem gadiem! Vēlākais, pēc sešiem gadiem bija jādodas ceļā tam vīram, kura kauliņus viņi te bija atrakuši.
Nu nākamais jautājums bija, kā viņš to tehniski varētu izdarīt. Vai viņš izmantos ko līdzīgu laika mašīnai kā H. Dž. Velsa romānā? Kāda varētu būt laika mašīna? Vai tā būtu maza, parocīga ierīce, kuru var ērti piestiprināt pie jostas, vai varbūt drīzāk briesmīga tehniska aparatūra, tik liela kā spēkstacija? Ja pareizais bija pēdējais variants, tad ceļotāja došanās ceļā nevarētu palikt nepamanīta. Varbūt mediji ap to būtu sacēluši lielu jezgu, notiktu tiešraides visā pasaulē, ko varētu salīdzināt ar ziņojumu sniegšanu par nolaišanos uz Mēness. To nebūtu grūti stādīties priekšā: vienā pusē laika mašīna, tai priekšā drosmīgais, pašaizliedzīgais ceļotājs, kurš pamās kamerām un varbūt sacīs pāris pēdējos vārdus — kaut ko tādā garā kā Liels solis cilvēcei… —, pirms dosies ceļojumā bez atgriešanās. Un tad, līdzko viņš būs izlidojis, norunātajā vietā sāktos izrakumu darbi, rūpīgi izvēlētā vietā, vietā, par kuru visi ievērojamākie vēsturnieki bija vienisprātis, ka tā kopš Jēzus laika palikusi neskarta. Tur atrastu videokasetes ar Jēzus Kristus attēliem, jo ceļotājs laikā toreiz tur bija klāt un tad noglabāja kasetes tieši tanī vietā. Un miljardiem televīzijas skatītāju visā pasaulē redzētu šos kadrus demonstrētus dzīvajā ēterā…
Eizenharts aprima, pasniedzās vēlreiz pēc sarkanā flomāstera un uzzīmēja treknu sarkanu punktu blakus atbilstošajām replikām. Kaut kas vēl šajā priekšstatā bija tāds, par ko viņam vajadzēs pārdomāt. Kaut kas vēl aizķērās. Kāda doma, kas vēl nebija nākusi dienasgaismā. Doma, kas bija svarīga.
Labi, bet tālāk. Ja laika mašīna bija reāla — tātad aparāts, kurš ceļotāju nogādāja pagātnē, tāpat kā raķete transportēja astronautu uz Mēnesi —, tad radās nākamais jautājums, kur šis aparāts palika. Un kāpēc nevarēja ar to veikt ari ceļu atpakaļ.
Uz to, kā Eizenhartam šķita, bija pavisam vienkārša atbilde. Kaunam un Vilfordam-Smitam tā nebūtu pa prātam, taču tā nebija atraidāma.
Kur bija teikts, ka uz pagātni dosies tikai viens pats ceļotājs? Vai nebija krietni saprotamāk un ticamāk, ka tiktu sūtīta vesela komanda? Vienam pašam tāds izbraukums taču būtu pārāk bīstama lieta. Sveša kultūra, svešas valodas un domāšanas veids, slimības, kuras bija izskaustas jau pirms ceļotāja laikā dzimšanas, — būtu neticami, ja kāds riskētu. Tieši tāpat, ja uz Mēnesi sūtītu vienu pašu vīru.
Un tad viens no komandas vienkārši būtu pazudis. Varbūt viņu apcietinājuši romiešu iekarotāji. Varbūt viņš iemīlējās kādā skaistā meitenē un bija nolēmis palikt. Varbūt viņš bija cietis nelaimes gadījumā. Lai arī kā — viņš palika, pēc vairākiem gadiem nomira un tika apglabāts vietā, kur viņu atrada Vilfords-Smits. Pārējie komandas locekļi atgriezās atpakaļ savā laikā — tāpēc laika mašīna netika atrasta. Un, pats par sevi saprotams, viņi paņēma līdzi visus videoierakstus.
Ja šis skaidrojums bija pareizs, tad viņi varēs meklēt videokameru, kamēr kļūs gluži zili.