Hmm. Un, lai ari cik ļoti viņš centās sevi apstrīdēt, esošajos faktos neatrada nekā tāda, kas runātu pretī šādam skaidrojumam. Varbūt gan vēl varēja jautāt, kāpēc tas, kurš izstājās, bija paņēmis līdzi tieši videokameras lietošanas pamācību.
Eizenharts pabīdīja attiecīgo lapu malā. Tā tātad bija viena teorija. Komandas-un-tā-kurš-izstājās teorija. Viņš ar interesi gaidīja, ko par to sacīs Kauns.
Bet, ja pieņem, ka viņiem darīšana tikai ar kādu, kas ir viens pats. Ja pieņem, ka ceļojums nenotika ar transporta ierīces palīdzību, bet citādā ceļā. Drīzāk kā beam Star Trek filmās. Liels laika lielgabals, kurš eksperimenta dalībnieku aizšauj pagātnē. Vai šādu laika lielgabalu vispār bija iespējams uzstādīt Izraēlā?
Filmās tā bija. Tā pati vieta, cits laiks. Filmās tā bija labi. Taču patiesībā, ja mainītu tikai laiku, bet nemainītu vietu, tad, visticamāk, viņš no jauna atrastos kaut kur izplatījumā. Jo nekas nepārvietojās tik ļoti kā šķietami stingrais pamats zem pašu kājām. Ne jau tas vien, ka Zeme divdesmit četrās stundās vienreiz apgriezās ap savu asi, — kas nozīmēja to, ka viens, kurš mierīgi sēdēja savā mājā atpūtas krēslā kaut kur Viduseiropā, tomēr pārvietojās turpat vai ar skaņas ātrumu —, Zeme turklāt vēl griezās ar vēl lielāku ātrumu apkārt Saulei, kura savukārt atvēl elpu aizraujošāku ātrumu kustējās apkārt Piena Ceļa centram, kas arī šāvās šķērsām cauri Visumam ar tādu ātrumu, par kādu visi raķešu būvētāji uz Zemes pat neuzdrošinājās sapņot. Neiedomājams kosmiskais karuselis. Eizenharts tikai ar grūtībām spēja iztēloties, kā tas notiktu: nogādāt kādu šķērsām cauri telpai un laikam uz tik precīzi definētu mērķi kā Palestīna pirms divtūkstoš gadiem. Gluži tāpat kā, griežoties gadatirgus galvu reibinošākajā karuselī, palaist pa vējam spļāvienu un tomēr trāpīt uz kreisā pleca pavisam konkrētai personai, kura arī atrodas tajā pašā karuselī.
Šķērsām cauri telpai un laikam…
Viņam aizrāvās elpa. Viņš steidzīgi norāva uzgali flomāsteram, ko viņš turēja rokā, un sāka rakstīt.
Ja ceļojums laikā bija iespējams, ja bija iespējams kādu transportēt šķērsām cauri telpai un laikam — tad tikpat labi vajadzēja būt iespējamam kādu nosēdināt uz citas planētas! Sasniegt Palestīnu uz Zemes, kura atradās tajā pašā vietā, kur bija atradusies jau pirms diviem tūkstošiem gadu, bija tikpat viegli vai grūti kā planētu, kura riņķoja ap Alpha Centauri vai Epsilon Eridani.
Un šai tehnoloģijai bija jātop gatavai tuvākajos sešos gados? Neticami. Tas bija tik neticami, ka patiesībā varēja pat pārstāt par to lauzīt galvu.
Ja tur nebūtu bijusi šī nolādētā lietošanas pamācība.
Eizenharts pabīdīja malā arī šo lapu. Viņš bija izsalcis. Viņam sāpēja galva. Un lietošanas pamācības viņš tāpat nekad nebija varējis ciest.
Tad varēja sākt apdomāt, kā hipotētiskais ceļotājs būtu gatavojies savam braucienam. Eizenhartam, kuram jau kā murgs šķita sakrāmēt čemodānu vienu nedēļu ilgai lasījumu tūrei, to bija grūti iedomāties.
Ko varēja ņemt līdzi, ja bija nodoms aizceļot pagātnē, uzfilmēt Jēzu Kristu un tad tieši šajā pagātnē palikt uz visiem laikiem? Saprotams, dažas mīļākās grāmatas. Iespējams, kaut kur trūdēja divtūkstoš gadu vecs audiopleijers kopā ar visu kaseti. Medikamentus. Droši vien viņš pirms tam būs pamatīgi sapotējies, taču viņam noteikti būs bijuši līdzi arī medikamenti: antibiotikas, caurejas līdzekli, tabletes pret galvassāpēm, tādas lietas. Vajadzētu pajautāt kādam aptiekāram, kāda varētu izskatīties līdzņemamā aptieciņa ceļotājam laikā. Un viņš noteikti būs apguvis kādu no tajā laikā lietotajām valodām. Ļoti iespējams, aramiešu, kura, kā viņš bija lasījis, bijusi Jēzus no Nācaretes dzimtā valoda. Un, protams, latīņu, lai varētu saprast, ko runā romiešu iekarotāji.
Visu kopā ņemot, viņam bija iznācis prāvs nepieciešamo lietu saraksts. Apjomīga bagāža. Blakus apģērbam un tamlīdzīgām lietām — ko, starp citu, toreiz izmantoja zobu pastas vietā? — protams, videokamera. Un pietiekami daudz videokasešu. Varbūt viņš bija paņēmis līdzi arī kaut ko, lai kameru nomaskētu, — mēģinot iedomāties tā laika cilvēku reakciju uz kādu, kurš skraidīja apkārt, aci piespiedis pie sudrabpelēkas videokameras okulāra, Eizenharts saprata, ka te viņa fantāzija atteicās darboties.
Tjā, un tādai kamerai, kā zināms, bija nepieciešama strāva. Un, spriežot pēc visa, kas bija zināms, kontaktligzdas laiku mijas Palestīnā drīzāk gan bija reta parādība. Mūsu ceļotājs diezin vai būs vienkārši uzlādējis kameras akumulatorus un devies ceļā, bet gan paņēmis līdzi kādu enerģijas avotu, ar kura palīdzību varēja tos uzlādēt jebkurā laikā.
Iespējams, dažas labas saules baterijas. Varētu apvaicāties ekspedīciju apgādātājiem, kas šajā jomā pieejams. Patiesībā diezin vai runa varēja būt par kaut ko citu.
Arī šo lapu Eizenharts pabīdīja malā, nolika rakstāmo un nopūzdamies masēja deniņus. Kāds sasodīts darbs. Kāds traks piedzīvojums.
Un, pie joda, viņam gribējās ēst. Pie velna ar visu domāšanu, viņš tagad ies uz lauka virtuvi un paskatīsies, vai nevar dabūt ko ēdamu.
Stefcns nopūlējās, lai sprauga pie telts ieejas, pa kuru viņš novēroja apkārtni, nebūtu lielāka nekā nepieciešams.
"Jā, starp citu, es mazliet paklaušināju," viņš klusi teica. "To tipu sauc Raiens."
"Kādu tipu?" jautāja Judīte, nogaidoši sēdēdama uz gultas malas.
"To, kurš bija manā teltī. Kauna rokaspuisi netīrajiem darbiem." Viņš palaida vaļā smago, pelēko audumu. "Neviena nav."
Judīte viņu nogaidoši uzlūkoja. "Un ko tagad?"
"Šovakar tu paņemsi līdzi pie mātes savu netīro veļu," Stefens skaidroja. "Lielajā ceļojumu somā."
"Un ja kāds to gribēs izvandīt? Piemēram, šis Raiens?"
"Tad tu sāksi kliegt. Lai viņš novāc pirkstus no tavas netīrās apakšveļas."
Judīte nopūtās, noliecās, izvilka ceļojumu somu un sāka to iztukšot. "Es nezinu. Man tas viss īsti nepatīk." Stefens joprojām stāvēja pie telts ieejas un atkal paskatījās ārā. Saule griezās pretī horizontam. Diena bija pagājusi neparasti ātri. Viņiem bija jāpasteidzas, drīz citi izrakumu darbu palīgi sāks atgriezties savās teltīs.
"Vai tu zini, ko viņi tur dara?" viņa jautāja, liekot savas tīrās drēbes kaudzītē sev blakus uz gultas.
"Kādi viņi?"
"Tie tehniķi, kuri šorīt ieradās. Es taču ar vienu no viņiem sarunājos."
"Jā. Es redzēju. Un ko viņi dara?"
"Viņš to nosauca par, pagaidi, sonārtomogrāfisku augsnes izmeklēšanu. Kaut ko līdzīgu caurskatīšanai ar rentgena stariem. Kā rentgena attēls, tikai tiek izmantoti šoka vai skaņas viļņi, vai kaut kas tamlīdzīgs."
"Es jau tā domāju."
Judīte savilka seju. "Protams. Man taču vajadzēja to iedomāties, ka tu jau tā domāji. Kāpēc man vispār piepūlēties?" Viņa ņēma plastmasas maisiņus, kuros glabāja lietoto veļu, un kratīja to saturu ceļasomā. "Tad jau tu droši vien vari ari iedomāties, ko viņi meklē."
"Kameru, es domāju. Kauns acīmredzot domā, ka tā atrodas kaut kur tepat."
"Par kameru šis cilvēks, protams, nekā nezina. Starp citu, viņu sauc Zoržs Martinē, un viņš strādā Bozmenas universitātē Montānā."
Stefens noklusēja piezīmi, ka arī to viņš jau zina. "Interesanti. Un ko viņam stāstīja?"
"To, ka tiekot meklēts liels metāla koferis. Metāla kaste, tik liela kā koferis. It kā hasmoniešu ķēniņa osuārijs."
"Metāla koferis… Apvalks, kurā kamerai un kasetēm jāpārdzīvo gadu tūkstoši."
"Es domāju gan," Judīte noteica un sakratīja ceļojumu somu. "Tā, netīrā veļa ir gatavībā."