"Labi. Tagad man nepieciešamas pāris mierīgas minūtes. Vislabāk būs, ja tu pastāvēsi sardzē."
"Manis dēļ varu ari to."
Viņa piecēlās, un viņi pagāja viens otram garām, un Judīte stāvēja pie ieejas un Stefens blakus gultai.
Pie gultas viņš noslīga uz ceļiem. "Tā, tagad neviens šeit nedrīkst ienākt."
"Un ja nu tomēr kāds nāks? Piemēram, Stīna?" Stīna bija viņas telts biedrene.
"Tad mums būs jāskūpstās," Stefens teica, cik iespējams, sausi. "Un jāuzvedas tā, lai viņa smalkjūtīgi atkal aizietu."
Viņš dzirdēja, kā viņa izbijusies ieelpo. "Vai tu to domā nopietni?" Viņš neko neatbildēja, bet sāka atrakt smilšaino pamatu zem viņas gultas.
"Nu jā," viņa pēc kāda brīža klusi teica. "Droši vien viņa tik un tā nenāks."
Stefenam pret savu gribu bija jāsmaida, ko viņa, par laimi, neredzēja. Viņš turpināja rakt, kamēr atsedza to, ko šorīt te bija apracis.
Judīte iepleta acis, kad viņš ar to rokās izlīda no gultas apakšas. "Kas tas ir?"
"Puiši no virtuves dara pilnīgi pareizi, ka aizliedz mums nest ēdienu līdzi uz. telti," Stefens smaidīja. "Trauki patiešām pazūd."
Viņš turēja rokā divus plakanus metāla traukus, kas bija uzlikti viens otram tā, ka starp tiem palika šaura, droša brīva vieta. Visapkārt trauki bija sastiprināti ar spēcīgu līmlenti, un tas viss kopumā izskatījās kā maza lidojoša apakštase no Marsa.
"Tur iekšā ir papīri?"
"Tieši tā. Labi aizsargāti, es ceru." Viņš nopūta pēdējos smilšu graudiņus no improvizētā futrāļa un tad uzmanīgi noglabāja Judītes ceļasomā dziļi zem veļas.
Eizcnharts vientuļš sēdēja pie viena no lauku virtuves galdiem, tukšu solu ieskauts, un ar karoti kāri smēla to, kas bija viņa šķīvī. No pusdienām, kad viņš bija ieradies, vairs nekas nebija palicis pāri, un pulkstenis jau arī bija vairāk, nekā viņš bija domājis, un tā pavārs bija viņam iedevis jau kaut ko no vakariņām. Tas garšoja labi; savdabīgs, interesants dārzeņu ēdiens, kura nosaukumu viņš jau atkal bija aizmirsis. Viņam šķita, ka sagaršo baklažānus, ķiplokus un ķimenes, taču tur vēl bija mērce, kas viņam bija pilnīgi nezināma. Katrā ziņā garšīga, vēl jo vairāk, ja gribas ēst.
Saule jau bija zemu. Pret horizontu varēja redzēt darbu palīgus smagiem soļiem ejam uz savām teltīm, kur viņi mazliet atspirdzināsies, lai pēc tam iebruktu virtuvē. Viņš vēroja kādu tumšmatainu meiteni, kas nesa uz automašīnu stāvvietu lielu ceļasomu, kur viņa to ielika nelielas tumšzilas mašīnas bagāžas nodalījumā. Viņš it kā neskaidri atcerējās, ka līdz ar saulrietu sākas sabats; acīmredzot daži no izraēliešu palīgiem šajā laikā brauca uz mājām.
Kad viņš vēl joprojām vēroja meiteni — viņa patiešām izskatījās gluži jauka, ar gariem, tumšiem matiem un labu augumu —, viņš pamanīja vēl kādu citu auto, kas putekļu mākonī no tāluma tuvojās nometnei. Eizenharts sarauca pieri, ieskatījās. Tas bija taksometrs. Tieši tāds pats taksometrs, ar kādu viņš pats vakar vakarā šeit bija ieradies. Skats viņam šķita tik mulsinoši pazīstams, ka viņš pat aizmirsa par ēdienu. Taksometrs apstājās. Kamēr šoferis ņēma no bagāžas nodalījuma ārā somas, pienāca Džons Kauns un profesors un sasveicinājās ar vīru, kurš izkāpa no taksometra un visai apjucis skatījās apkārt. Cik vien no tālienes varēja saprast, jaunatnācējs izskatījās nedaudz vecāks, varbūt ap gadiem piecdesmit, viņam bija mežonīga balta bārda, puspliks pakausis un iespaidīgs vēders. Vilfords-Smits centās viņu par kaut ko pārliecināt savā laipnajā manierē un skopi žestikulējot. Tad vārdu pārņēma mediju magnāts, plašām kustībām, noteikts, dinamisks, skaidroja, laipni smaidīja, izvilināja no vīra piekrītošu galvas mājienu un beigu beigās saņēma viņu aiz elkoņa. Centīgi kalpotāji pieleca pie mašīnas, aiznesa no bagāžas nodalījuma izņemtos koferus un samaksāja taksometra vadītājam, kamēr Kauns un Vilfords-Smits savu jauno ciemiņu, laipnības bārstīdami, veda uz baltās telts pusi četrpadsmitajā apgabalā.
Pēc tam, kad viņš bija runājis ar tehniķi, Gideons bija sācis lauzīt galvu par to, kas viņam un viņa kolēģiem šeit patiesībā jāapsargā.
Parasti tas viņam bija vienalga. Viņa darbs bija apsargāt. Tas nozīmēja turēt acis vaļā un kuru katru brīdi būt gatavībā apturēt uzbrucēju vai, ja nebija iespējams citādi, to nogalināt. Ja viņam bija jāapsargā kāda persona, tas varēja nozīmēt šīs personas dēļ tikt ievainotam vai ari nogalinātam, taču šī viņa pienākumu paplašinātā versija gadījās reti un tika atalgota ar īpašu prēmiju. Parasti viņš apsargāja rūpnieciskas iekārtas, komunikāciju sistēmas, kultūras pieminekļus vai tūristu centrus, bet viņš jau bija apsargājis arī rūpniekus un politiķus, vienreiz pat Jasiru Arafatu, palestīniešu prezidentu, kad viņš vēl nebija prezidents, bet gan kādas apstrīdamas kustības vadītājs. Toreiz viņš arī nemaz nebija sācis prātot par savu pienākumu jēgu un nolūku; vīrs ar zili balto galvas lakatu viņam toreiz bija tāds pats aizsargājamais kā jebkurš cits. Iespējams, tieši tāpēc firma bija viņu izvēlējusies šim darbam. Viņš bieži vien tika izvēlēts īpašiem uzdevumiem, lielākoties tāpēc, ka ļoti labi runāja angliski. Reiz viņš pat bija miesassargs kādai amerikāņu kinoaktrisei, kura divas dienas ceļoja pa Izraēlu, un uz atvadām viņa bija viņu noskūpsti jusi. No tā laika viņš skatījās katru filmu, kurā viņa spēlēja. Dažreiz izšķiroši bija tas, ka viņam piemita jau leģendāri ātri refleksi. Tas tika pamanīts jau armijas laikā, tāpēc viņš tika apmācīts par snaiperi. Turpretī to, ka viņš būtu pārāk ziņkārīgs, viņam vēl neviens nebija pārmetis.
Un tāds viņš nebija arī šoreiz. Nupat viņš bija sācis domāt. Viņš visu dienu bija nostāvējis sardzē pie vienas no piekļūšanas vietām baltajai teltij, un viņam pat nebija ienācis prātā tajā ieskatīties. Jo viņiem tika pateikts, ka to darīt nedrīkst. Un Gideons ievēroja to, ko viņam teica.
Taču nupat viņš bija sācis domāt. Šī bija pirmā reize, kad viņam bija jāapsargā arheoloģisko izrakumu vieta. Pats par sevi tas nebija nekas neparasts. No citiem viņš bija dzirdējis, ka viņi apsargājuši pat senas zelta dārglietas, monētas un rotas no veco karaļu laikiem. Un Izraēlā arheoloģiskie izrakumi bieži vien bija politiski. Kāds izraka ko tādu, ko kāds cits uzskatīja par viņa politiskās vai reliģiskās pārliecības pierādījumu vai noliegumu, un strīds jau gāja vaļā.
Jā, viņš nevarēja noliegt, ka labprāt uzzinātu, kas ticis atrasts tajā bedrē, virs kuras stāvēja baltā telts. Un viņš mierināja sevi ar domu, ka gan jau viņš to kaut kad uzzinās no avīzēm, ja tas būs kas nozīmīgs. Un tad viņš avīžrakstu izgriezīs un paņems līdzi uz kafejnīcu, kurā viņš satikās ar saviem draugiem, un teiks: Es tur biju! Es stāvēju sardzē!
Vakarā viņš novēroja, kā angļu profesors, kurš vadīja izrakumu darbus, un amerikānis, kurš, kā viņš bija dzirdējis, bija multimiljonārs un šo lietu finansēja, saņēma viesi, kuru no Tclavivas atveda taksometrs. Viņam nebija ne jausmas, kas varēja būt šis vīrs. Viņš bija liela auguma, gadus piecdesmit vecs, ar sirmu bārdu un šķita pamatīgi ciešam no-karstuma, jo vienā laidā ar piedurkni slaucīja pieri un visai pliko galvu, kad visi trīs gāja pa laipām un dēļiem, kas veda uz telti.
Iespējams, kāds zinātnieks, prātoja Gideons un pakāpās malā, lai visi trīs vīri varētu netraucēti ieiet teltī.
"…J ērev tovprofesors, kurš gāja abiem aiz muguras, nomurmināja un, izklaidīgi pasmaidījis, pamāja Gideonam. "Toda
"Bevakasba" atbildēja Gideons.
Labvakar. Paldies. Lūdzu. Gideons atskārta, ka profesors nezina, ka viņš runā angliski. Profesors, kurš bija šeit, lai atkal kādam jaunam, svarīgam apmeklētājam parādītu savu atradumu un visu paskaidrotu.