Gideons iepleta acis, kad viņš pēkšņi saprata, ko tas nozīmē. Tas nozīmē…
Nē. To viņš nevarēja darīt.
Nq otras puses…
Viņiem tika aizliegts tur ieskatīties. Taču neviens viņiem neteica, ka būtu jātur ciet ausis.
Gideons piebīdīja savu krēslu mazliet tuvāk telts ieejai, nolika savu Uzi automātu šķērsām pāri klēpim un atlaidās pret atzveltni. Trīs vīru balsis bija visai labi sadzirdamas.
Norunātajā laikā Eizenharts sastādīja telefona numuru, kuru viņš no rīta jau vienreiz bija sastādījis. Klausules viņā galā tūlīt atsaucās balss. "Uri Lībcrmans."
"Labvakar, Lībermana kungs. Šeit Pēters Eizenharts."
"Ak Eizenharta kungs, jā. Ļoti patīkami."
"Nu," rakstnieks nepacietīgi vaicāja, "vai varējāt kaut ko atrast?"
"Jā."
Eizenharts dziļi ievilka elpu. "Es klausos."
"Tjā." Arī žurnālistam, šķiet, vispirms vajadzēja sasparoties. "Tātad jums bija taisnība. Patiešām, mūsu arhīvā par profesoru Vilfordu-Smitu ir uzkrāts daudz materiālu. Viens vienīgs vienkāršs pieprasījums, un jau nošalc pāri ekrānam. Šis vīrs rokas pa Izraēlas zemi tā, ka var vien pabrīnīties."
"Aha."
"Taču," Lībcrmans piebilda, "baidos, ka, neraugoties uz to, zinātnieku aprindās viņam nav īsti laba slava."
Eizenharts juta, kā viņa mutes kaktiņi gandrīz paši no sevis velkas uz augšu smaidā. Tas bija interesanti! "Kā to konkrēti saprast?"
"Viņam galvenokārt pārmet paviršu darbu. Arvien no jauna atkārtojas pārmetumi, ka viņš neizturoties pret atradumiem ar vajadzīgo rūpību, viņš sabojājot vairāk nekā citi un rokot par daudz un par ātru. Es atradu interviju ar Jigaclu Jadinu, kurā viņš teic, ka Vilfords-Smits, kā redzams, jaucot kvantitāti ar kvalitāti, un kādā intervijas daļā, kas netika publicēta, viņš pat izsakās, ka "šis vīrs esot sodība Izraēlas arheoloģijai."
"Diezgan bargi." Eizenharts vēl nekad nebija neko dzirdējis par šo Jigaclu Jadinu. Droši vien arī kāds arheologs, un turklāt visai atzīts.
"Pie tam ir tā, ka Vilfords-Smits salīdzinoši maz publicējas un tāpēc lielākā daļa rakstu ir vai nu garlaicīgi, vai apstrīdami. Vai vārds Bendžamins Mazars jums ko izsaka?"
Eizcnharts vilcinājās. "Nevaru galvot."
"Šeit pie mums autoritāte. Veicis izrakumus pie Raudu mūra. Pirms dažiem gadiem viņš reiz it kā garāmejot izteicies, ka viņam esot aizdomas, ka Vilfords-Smits daudzos Palestīnas vēstures jautājumos vispār neorientējoties."
"Kaut kas traks."
"Vienīgais, ko ikviens cits arheologs, šķiet, viņā apbrīno, ir tas, ka Vilfords-Smits arvien atrod sponsorus saviem nodomiem."
"Varbūt tieši tāpēc citi viņu neieredz?"
"Kā jau teicu, es nevaru atļauties par to spriest. Es izskatīju mūsu datu banku, kā biju jums solījis, taču esmu pilnīgs diletants lietās, kas attiecas uz senatnes vēsturi. Ir jau pietiekami grūti turēt līdzi tam, kas notiek šodien."
Eizcnharts centīgi pierakstīja. "Viņa profesora nosaukums — vai tas ir īsts?" viņš jautāja.
Viņš dzirdēja, kā Lībermans nopūšas. "Jā un nē. Principā tituls ir īsts, Vilfords-Smits ir vēstures profesors Bārnfordas universitātē Dienvidanglijā. Savukārt tā atkal ir tāda kā strīdīga institūcija, kas pieder mazpazīstamai reliģiskai kopībai True Church OfBarnford."
"Neesmu dzirdējis."
"Es arī ne, jāatzīst. īsajā laikā nekas par to arī nebija atrodams."
Eizcnharts savā piezīmju blokā ātri ierakstīja Bamford, trīsreiz vārdu pasvītroja un piezīmēja blakus treknu jautājuma zīmi. "Vii vēl kaut kas?"
Žurnālists klusi iesmējās. "Labākais vēl tikai būs."
"Un es domāju, ka labāko žurnālisti vienmēr pasaka vispirms."
"Tikai avīžu rakstos. Vai jūs zinājāt, ka Vilfords-Smits agrāk bijis profesionāls karavīrs?"
Eizcnharts neticēja pats savām ausīm. "Karavīrs?"
"Viņš dienēja karā pie Montgomerijas Ziemeļāfrikā un pēc tam tika dislocēts britu mandāta apgabalā Palestīnā Tuvajos Austrumos. Viņš bija britu karaspēkā, kad tas 1948. gada maijā, nodibinoties Izraēlas valstij, atstāja Palestīnu."
"Neticami." Eizcnharts mēģināja iztēloties laipno, ejot vienmēr salīkušo zinātnieku kā drosmīgu tuksneša kareivi un patruļnieku.
"Tjā, un viņā, šķiet, saglabājušās mūžīgas simpātijas pret mūsu valsti. Toreiz viņš atgriezās Anglijā, izstājās no militārā dienesta, apprecējās, ieņēma vadoša ierēdņa amatu kādā tckstilfabrikā un dzīvoja mierīgu dzīvi. Līdz 1969. gadam. Tad, jau četrdesmit divu gadu vecumā, viņš pēkšņi pameta savai labi atalgoto darbu ar tiesībām uz pensiju un sāka studēt vēstures zinātnes, specializējās Bībeles arheoloģijā un 1974. gadā beidzot pirmo reizi sāka izrakumus Izraēlas zemē."
"Vienkārši tāpat?"
"Nav ne jausmas, kāds tam bija iemesls. Es varētu iedomāties, ka viņš toreiz bija mantojis kādu naudu un vairs nebija spiests strādāt."
Un tad viņam neienāca prātā nekas labāks par to, kā gadiem ilgi rakņāties pa vienmulīgu, briesmīgi karstu, tuksnesīgu apvidu? Eizcnharts papurināja galvu.
"1980. gadā," Uri Lībermans turpināja, "jau minētā Bārnfordas universitāte viņu iecēla par profesoru, vienlaikus atbrīvojot no pedagoģiskā darba, un kopš tā laika viņš no Izraēlas vairs nav izdabūjams. Taču, lai atbildētu vienā teikumā uz jūsu šorīt uzdoto galveno jautājumu: Vilfords-Smits visu šo gadu laikā vienkārši nav atklājis neko, kam būtu jel kāda zinātniska nozīme. Viņš ne reizi nav minēts Who's Who in Archaeology. Ja viņš vēlas tikt vismaz līdz zemsvītras piezīmei zinātnes annālēs, tad viņam patiešām ir jāpasteidzas."
16
Pēc sākotnēji neplānotajiem sonārtomogrāfiskajiem izmeklējumiem izdarāmi tālejoši secinājumi turpmākajiem izrakumu darbiem (skat. Noslēdzošā kopsavilkuma II pielikumu). Saskaņā ar to trešais un deviņpadsmitais apgabals nešķiet tik daudzsološi, kā mēs sākumā domājām pēc satelituzņēmumu analīzes, turpretī trapeces formas laukumā starp ceturto, piekto un sesto apgabalu parādās struktūras, kuru daba nav skaidra un ko vajadzētu pārbaudīt, veicot izrakumus.
(Piezīme. Sī ziņojuma sastādīšanas brīdī vēl nebija skaidri zināms, kad un vai vispār darbi Betbamešā tiks atsākti.)
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas
Sākumā tā bija tāda pati lielpilsēta kā jebkura cita, uz to viņi brauca caur neauglīgiem naksnīgiem pakalniem. Parādījās mājas un reklāmas plakāti, augstsprieguma līnijas un ielu spuldzes, paslīdēja garām izgaismoti fabriku pagalmi, liclveikali un restorāni. Tumšas cipreses spiedās starp mājām brīvajās vietās, un Stefens pamanīja, ka visas ēkas šķiet būvētas no viena un tā paša bāli dzeltenā smilšakmens, tāpēc radās iespaids, ka visa pilsēta reiz izcirsta no klints.
Kopš viņi bija šķērsojuši pilsētas robežu, Zoržs bija kļuvis arvien klusāks. Stefens, kurš sēdēja pie stūres, šad un tad paskatījās pāri uz Judīti, kurai bija uzdevums rādīt ceļu. Bet viņa, pamanījusi Stcfcna skatienu, tikai rādīja ar diviem pirkstiem uz priekšu. Palikt uz galvenā ceļa, tas nozīmēja.
Stcfenam bija visai neskaidrs priekšstats par sabata priekšrakstiem viņš tikai zināja to, ka tas ir saistīts ar mieru un visu darbu aizliegumu un ka tas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram, no saules
rieta līdz saules rietam. Un tomēr uz ceļa bija vairāk autobraucēju, nekā viņš bija domājis. Viņš tiešām nebija rēķinājies ar to, ka atradīs priekšā gulošu, kapa klusu pilsētu, kurā viņa mašīna dārdētu cauri visai pilsētai, stipri ticīgu iedzīvotāju raidītu akmeņu apmētāta, tomēr kaut ko uz to pusi gan. Tas, ka viņi uz pilsētas centru virzīsies lēni plūstošā auto straumē, viņu patiešām pārsteidza.