Viņas platās acis kļuva vēl platākas. "Patiešām? Kā tu to zini?"
"Es lasu pareizās avīzes."
"Tu lasi pareizās avīzes, nu skaidrs."
Stefens Korneliuss Fokss, divdesmit divus gadus vecs, bija no Mcnas Amerikas ziemeļaustrumos. Viņš bija slaids, gandrīz vai stiegrains, nedaudz par mazu, salīdzinot ar vidējo, ko gan prata kompensēt ar staltu stāju un pašpārliecinošu izturēšanos. Brilles smalkā rāmītī viņa izskatu vērta intelektuālu. Viņa aizraušanās bija piedalīties zinātniskās pētniecības projektos visā pasaulē. Viņš jau bija gredzenojis putnus Islandē, Brazīlijā skaitījis skudru sugas, Āfrikā viņš bija nodarbojies ar salīdzinošām studijām par dažādu apūdeņošanas sistēmu efektivitāti Sahāras dienvidu malā un Montānā bija palīdzējis atrakt dinozauru kaulus.
Stefens Fokss bija jaunākais biedrs, ko jebkad savās rindās bija uzņēmusi Ņujorkas Explorer's Society, cienījama vecuma organizācija, kura kopš seniem laikiem ar naudu un palīgspēkiem bija atbalstījusi izrakumus, ekspedīcijas uz mūžamežiem un citus pētnieciskus pasākumus visā pasaulē. Un turklāt maksājošs biedrs, tāpat kā visi citi. Tikai tāpēc viņu ņēma par pilnu, un tā viņš arī gribēja.
Vēl nekad viņš nebija baidījies īstenot savus nodomus tikai tāpēc vien, ka pēc vispārpieņemta uzskata būtu tam par jaunu. Visai agri viņš saprata, kādu lomu dzīvē spēlē nauda: nauda bija palīglīdzeklis, kas ļāva dzīvot tādu dzīvi, par kādu sapņoji. Tas, kam bija nauda, varēja darīt to, ko pats vēlējās, — kam naudas nebija, darīja to, ko gribēja citi. Tātad bija labāk, ja bija nauda.
Tā viņš agri sāka nodarboties ar datoriem, taču ne ar kāri spēlēt kā lielākā daļa datorfanātiķu, bet gan tāpēc, ka juta — ar to visvieglāk var tikt pie naudas, kas viņam savukārt ļautu dzīvot tādu dzīvi, kādu viņš gribēja, — noteikti interesantu dzīvi.
Sešpadsmit gadu vecumā viņam izdevās pārliecināt kādu savas dzimtās pilsētas uzņēmumu, kas nodarbojās ar automašīnu detaļu tirdzniecību, ka viņš radīs tiem elektronisku pārvaldes sistēmu, kas funkcionēs labāk par to, kas viņiem bijusi līdz šim, pie tam darbosies ar tiem pašiem viņu tā brīža datoriem, un patiešām — pēc gada viņš saņēma čeku par summu, kas spēja iedzīt respektu pat viņa tēvam advokātam, kurš bija radis izrakstīt un saņemt apmaksātus sāpīgi augstus rēķinus.
Šī iespaidīgā pasākuma knifs bija šāds: patiesībā Stefcns Fokss bija uzrakstījis vienīgi precīzas specifikācijas datu pārstrādes sistēmai, bet atsevišķās sastāvdaļas tika programmētas Indijā, programmētāji bija informātikas studenti, kurus viņš savervēja internetā un nevienu no viņiem nekad netika redzējis. Viss tika nokārtots datu tiklā, kas tolaik vēl bija sarežģīta lieta pat zinātājiem: viņš nosūtīja uz Indiju sīku moduļa aprakstu, attiecīgais partneris pēc tā izstrādāja atbilstošo programmu un tādā pašā veidā atsūtīja atpakaļ programmas kodu. Stefenam atlika vienīgi atsevišķās daļas apvienot kopējā sistēmā un pēc pamatīgiem funkcionalitātes testiem ieinstalēt pasūtītāja datoros, kas, par laimi, pilnīgā gatavībā jau bija viņa rīcībā.
Tas darbojās lieliski galvenokārt tāpēc, ka no indiešu partneriem saņemto programmu kvalitāte bija pārāka par visu līdz šim pieredzēto. Tā teikt, nevainojama. Sarežģītākā bija šī pasākuma beigu daļa, kad nopelnītā-nauda no Amerikas bija jāpārskaita uz Indijas bankām — procedūra, ko Stefcns atkārtoja piecas reizes, jo šo programmu vēlāk pārdeva vēl piecām firmām. Ne tik vien viņš, arī viņa apakšuzņēmēji indieši šādā veidā bija kļuvuši bagāti, un lielākā daļa no viņiem šodien bija savu programmatūras izstrādes uzņēmumu īpašnieki un saņēma pasūtījumus no visas pasaules. Indiešu programmētāji daudzām rietumu firmām nu jau bija pierasta lieta.
Pēc miljona nopelnīšanas Stefens nejuta tieksmi dzīties pēc miljarda. Viņš varēja tikai mēģināt iedomāties, kas norisinājās tādā cilvēkā kā Džons Kauns, taču nespēja to saprast. Viņš gluži normāli bija beidzis skolu, tad visai mazpazīstamā, mazā, mīlīgā universitātē studēja tautsaimniecību, brauca ar koši sarkanu poršu un laiku pa laikam pavedināja kaislīgas meitenes. Nauda viņam vairāk vai mazāk ļāva atpūsties. Viņš to bija prasmīgi ieguldījis, un peļņa, ko šī nauda nesa, sedza lielāko daļu viņa dzīvesveida izdevumu, un naudas dēļ, kā izskatījās, viņam dzīvē vairs nebūtu jāstrādā. Tādam mērķim, viņš atzina, bija vērts ziedot gandrīz divus stresa pilnus gadus.
Un vismaz reizi gadā viņš nozuda plašajā pasaulē. Kopš vien viņš bija spējīgs domāt, Stefens neieredzēja parastus ceļojumus: kaut kur braukt, lai apskatītu "apkārtni" vai "ievērojamākās vietas" — tas viņam arvien bija licies pilnīgi bezjēdzīgi. Ļautiņi, kas to darīja, parasti lielījās, ka bijuši jaukos restorānos Srilanka vai jājuši apkart piramīdām, taču, neatlaidīgi iztaujājot, izrādījās, ka pašu dzimtajā pilsētā tie zina vienīgi savu iemīļoto krodziņu un viņiem nav ne jausmas, ko, tāda paša snobisma dzīti, atbraukuši apskatīt cilvēki no visas pasaules, kaut vai no tās pašas Srilankas. Nē, tā ne. Stefens Fokss interesējās par pasauli, taču, ja viņš kaut kur devās, tad arī gribēja tur ko jēdzīgu darīt. Un te nu viņš nevarēja iedomāties neko fascinējošāku par piedalīšanos izrakumu darbos, zooloģiskās novērošanas nometnēs vai botāniskās ekspedīcijās mūžamežā. Līdzko viņš uzzināja par Explorer's Society un par iespējām kā diletantam piedalīties šādos pasākumos, viņam bija skaidrs, ko viņš vēlas.
Protams, gandrīz vienmēr tas bija smags fizisks darbs, komforta trūkums un trula darbošanās. Nācās skaitīt tūkstošiem kāpuru, stiept desmitiem un desmitiem grozu, kas pilni ar zemi, gruvešiem un akmeņiem, paciest moskītu dzēlienus un gulēt slapjās, smirdošās teltīs. Taču tā bija daļa no piedzīvojuma. Viņš nemaz negribēja būt zinātnieku vietā, kuri, protams, darīja sarežģītākas lietas: izvirzīja teorijas, sacerēja rakstus un deva norādījumus palīgspēkiem, bet tas nozīmētu tikai to, ka viņam būtu jāstudē kāda dabaszinātņu nozare un visu mūžu jānodarbojas ar vienu un to pašu. Tas nebija interesanti. Tas bija vienkārši garlaicīgi.
"Tu domā, viņi grib taisīt filmu par mūsu izrakumu darbiem?" Judīte jautāja. No tālienes viņiem pamāja Rafi, kurš vadīja darbus trešajā apgabalā. Brokastu pauze bija galā.
"Es nezinu," Stefens atbildēja. "Maz ticams. Es neticu, ka pats valdes priekšsēdētājs ierodas tādēļ, lai uzņemtu filmu."
"Bet viņam ir kāda saistība ar atradumu. Par kuru tu nevēlies runāt."
"Ar to, es domāju, varētu sākt."
"Un kas, tu domā, ir noticis?"
"Manuprāt," teica Fokss, noņēma brilles un ar delnu pārvilka pār uzacīm, kas bija kļuvušas miklas no sviedriem, "manuprāt, ir notikusi slepkavība."
4
Turpmāk sekos sīkāks stratigrāfijas izvērtējums. Stratigrāfiskie elementi, tādi kā slāņi un raktuves sienas, apzīmēti ar numuriem (cipariem), būvpaliekas apzīmētas ar burtiem, un atbilstošajās vietās tie ievietoti stratijjrāfiskajā attēlojumā. Par keramikas atradumu stratigrāfisko iedalījumu IĪI-9 nod. skat. XII nod. Stratigrāfijas numerācija un shematiskais attēlojums pamatojas uz HARRIS publicēto metodi (HARRĪS 1979, 81—91, skat. arī FRANKEN 1984, 86—90). Atsevišķās vietās vienkāršības labad vairākus slāņus apzīmē tikai viens numurs.