Un tad, tieši tad, kad viņš bija secinājis, ka arī šī ir pilsēta, kas ir tāda pati kā jebkura cita, viņi šķērsoja kalna kori un viņiem pirmo reizi pavērās skats uz pilsētas centru.
No aizmugures sēdekļa puses atskanēja dedzīga nopūta. "Jeruzaleme," Zoržs bijīgi izdvesa. "Tcrushalajim. Miera pilsēta…"
Miera pilsēta, par kuru gadu tūkstošos bija izcīnīts vairāk cīņu nekā par jebkuru citu vietu pasaulē, pavērās viņu skatieniem kā zeltā mirdzošs ielāpu paklājs, kurā kvēloja neskaitāmas gaismas un gaismiņas, plašas ielejas ieskauts, piesātināts ar slaidiem minarcticm un tumšiem baznīcu torņiem, izrotāts ar maziem un lieliem kupoliem, un tad pilsēta atkal pacēlās augšup, augšā Tempļa kalnā, kur lepni un elpu aizraujoši slējās varenākais un vienīgais, kas patiešām bija no zelta, — Klints mošejas kupols.
"Vieta uz zemes, taču gandrīz jau debesīs," noteica Zoržs gandrīz drebošā balsī. "Tā arvien sacīja mana vecmāmiņa. Un viņai ir bijusi taisnība, patiešām, viņai ir bijusi taisnība…"
"Tagad tikai ncsajūc prātā," norūca Stcfcns, "okayP"
Zoržs likās viņu nedzirdam. "Jeruzalemē — es esmu Jeruzalemē, patiešām, patiešām!"
Stcfcns šai brīdī vēlējās mazliet asākā balsī viņu atsaukt atpakaļ īstenībā, kad sajuta Judītes roku uz savējās. Viņš pārsteigts paskatījās uz viņu, un Judīte viņam tik maigi uzsmaidīja, kā vēl nekad to nebija darījusi. "Atstāj viņu mierā," viņa klusi teica. "Jeruzaleme aizkustina katru. Pat tevi."
"Mani? Kāpēc tu tā domā?"
Viņa tikai smaidīja. Patiešām mīļi smaidīja.
"Nē, esmu pilnīgi mierīgs. Pats miera iemiesojums," Stcfcns viņai apliecināja. "Patiešām, esmu neticīgākais no neticīgākajiem. Es varētu būt izgudrojis ateismu."
"īr jau labi. Pie luksofora pa kreisi."
Arī šajā vakarā viņi atkal sapulcējās Kauna dzīvojamajā vagonā. Jaunpicnācējs sēdēja liels un plats savā atzveltnes krēslā kā milzīgs Bilda, gaļīgās rokas pāri lielajam vēderam sakrustojis. Viņš varēja būt nedaudz vecāks par piecdesmit, mugurā viņam bija pelēks uzvalks, kas bija tik saburzīts, it kā viņš pēdējās naktis būtu tajā gulējis, un no kaklasaitēm viņš, kā šķita, neko nesaprata — katrā ziņā viņa krekla apkaklīte zem plānās, šķiedrainās bārdiņas stāvēja plaši vaļā. Pusplikā galva spīdēja telpas apgaismojumā, un Eizenhartam likās, ka viņš uz tās redz saules apdegumu.
Multimiljonārs nokārtoja iepazīstināšanas rituālu ar veiklu salona lauvas eleganci, augstos toņos slavēja rakstnieku un tad stādīja priekšā viņu mazās sazvērestības locekli kā profesoru Gutjēru no Toronto, vēsturnieku no Toronto universitātes un Palestīnas vēstures speciālistu.
"Ļoti priccājos," Eizenharts pieklājīgi sveicināja un nodomāja: interesanti — līdz šim es domāju, ka speciālists Palestīnas vēsturē ir Vilfords-Smits…
Brīdi valdīja neveikls klusums, ko pārtrauca Kauns, atkal uzņemoties bārmeņa lomu. Kad pienāca Gutjēra kārta, viņš izteica vēlmi pēc kanādiešu viskija, "un lūdzu tik daudz, cik var ieliet lielā glāzē." Un šo glāzi viņš tik kāri izdzēra tukšu, ka Eizenhartam sametās nelabi jau no šī skata vien.
"Nu," Kauns viņam beidzot jautāja, "kādas ir jūsu domas par šo lietu?"
Kādu brīdi kanādietis, pirms atbildēja, nomākti gudrodams, blenza vienā punktā. "Man jāatzīst, ka es vēl neesmu spējīgs to visu ņemt par pilnu," viņš beidzot paskaidroja dobja basā. "Pagaidām es aprobežošos ar to, ka iedomāšos, ja tā būtu. Un acīmredzot man būs nepieciešamas vēl kādas glāzes jūsu, starp citu, lieliskā viskija, lai manu kritisko prātu pieklusinātu tiktāl, kamēr es būtu spējīgs tam noticēt."
"Tas nebūs par šķērsli," noteica Kauns un pielēja viņam vēlreiz glāzi pilnu līdz malām.
"Pateicos." Taču viņš glāzi tikai paņēma rokās, bet nedzēra. Kā redzams, vēl darbojās pirmā.
Atkal kādu bridi neviens neko nctcica. Visi skatījās uz vēsturnieku, it kā viņš būtu pats pravietis. Gaisa kondicionēšanas iekārta klusi dūca, un atzveltnes krēslu āda neuzkrītoši nočīkstēja, kad kāds pārlika kāju pār kāju.
"Jūs vēlaties zināt," beidzot kanādietis ierunājās, apkopojot jau sacīto, nekustīgo skatienu arvien vēl pievērsis ar sarkankoku apdarinātajai, skaņas un karstuma necaurlaidīgajai sienai, "kur atrodas kamera."
Mediju magnāts piekrītoši pamāja. "Tieši tā."
"Kur Jēzus laikā kaut ko varēja aprakt, lai pēc divtūkstoš gadiem neskartu varētu atkal izrakt."
"Tieši tā."
Viņam izlauzās gandrīz smieklīga nopūta. "Tas ir sarežģīti."
Kauns laipni pasmaidīja. "Ja tas būtu vienkārši, mēs ar to būtu tikuši galā paši."
"Izraēla ir tik liela…"
Eizenharts redzēja, kā nu jau pasmaidīja arī Vilfords-Smits.
Profesors no Toronto tagad tomēr iedzēra malku no savas glāzes, izelpoja ar tādu skaņu, par kuru bija grūti teikt, vai tā bija baudas vai iekšēja sasprindzinājuma izraisīta, un pavēstīja: "Man par to jāpadomā."
Skatiens, ko Kauns viņam pievērsa, liecināja par tik tikko nezaudētu savaldīšanos. Mans Dievs, es esmu atvedis šurp debilu alkoholiķi! — šis skatiens šķita sakām.
Taču tad viņam atkal ienāca prātā, ka viņš šai problēmai jau ir piesaistījis kādu citu gudru galvu, un ar manāmi augošām cerībām pievērsās rakstniekam: "Mister Eizenhart, jūs esat domājis visu dienu — varbūt jūs esat nonācis pie kāda slēdziena?"
Eizenharts skumji paskatījās uz mediju magnātu. Šeit nekas nebija līdzams, viņš nevarēja viņam aiztaupīt šīs sāpes.
"Jā," viņš pēc brīža sacīja. "Es domāju, kamera, kuru mēs meklējam, neeksistē."
Viņi bija apstājušies ielas malā netālu no kādiem vārtiem vecpilsētas mūrī, kas izskatījās kā vēlāk ierīkoti. Pats mūris gaiši mirdzošs pacēlās kā daudzstāvu ēka aiz kokiem un palmām, cieši samūrēts no tēstiem akmeņiem.
"Un tu esi drošs par to, ka pats varēsi nokļūt atpakaļ nometnē?" Judīte vēlreiz jautāja.
"Jā, protams," Zoržs apliecināja. "Galu galā ir taču taksometri. Un, ja nevarēs nekā citādi, tad ar autostopu." Viņš pacēla uz augšu īkšķi. "Esmu ar autostopu apceļojis pusi Amerikas, hci!"
"Nu tad labi. Tur tic ir Jaunie vārti. Izej tiem cauri un tad taisni uz priekšu, kamēr būs lielāka šķērsiela. Tad pa kreisi, un aptuveni pēc pārsimt metriem tu ieraudzīsi Kapa baznīcu. Varbūt arī pēc divsimt piecdesmit, taču tur ir norāde."
Viņa paraudzījās uz vājo meksikāni, kuram vairs nebija prātā atskatīties. Viņš stāvēja blakus automašīnai, dziļi elpodams, ir kā justu vēlmi ikvienu acumirkli uzsūkt sevī caur katru ādas poru, un kā apmāts skatījās uz vareno mūri, kas ieskāva Jeruzalemes vecpilsētu — jau gadu simtiem.
"Zorž? Vai viss skaidrs?" viņa vēlējās pārliecināties.
"Viss skaidrs," viņš pamāja. Vienubrīd izskatījās, it kā viņš sāktu grīļoties, taču Zoržs tikai vēlreiz pagriezās, gandrīz ar pūlēm, noliecās pie Judītes, paņēma viņas roku un uzdvesa uz tās skūpstu. "Paldies. Liels paldies. Un tev, Stefen, arī liels paldies."
To pateicis, viņš gāja lēni un kā sapņodams. Varētu pat iedomāties, ka vārti viņu pievilka ar maģisku spēku, un, kad viņš bija nozudis tumšajā vārtu ailā, izskatījās, it kā tie viņu būtu aprijuši.
"Kāds fantazētājs," komentēja Stefens, kad viņi devās tālāk.
Viņa argumenti šķira atstājam savādi niecīgu iespaidu. Pēc tam kad viņš bija izklāstījis savas pārdomas — par to, ka pagātnē esot sūtīts nevis viens pats ceļotājs, bet gan vesela komanda, un ka šie ceļotāji, pat ja viņiem kādu iemeslu dēļ vienu komandas biedru būtu vajadzējis atstāt pagātnē, kameru un, pats galvenais, ierakstu katrā ziņā būtu paņēmuši līdzi, atpakaļ nākotnē —, viņš raudzījās acīs, kas neizsakāmā veidā atstāja klātneesošu iespaidu, gandrīz vai uzjautrinātu. Itin kā viņi zinātu labāk. Tā uz viņu bija skatījušies vecāki, kad viņam, piecgadīgam puikam, bija ienākusi prātā doma, ka viņi taču paši varētu zīmēt naudiņu, lai tētim nebūtu tik daudz jāstrādā.