Eizenharts juta sevī uzbangojam dusmas. Ja viņš kaut ko nevarēja ciest, tad tā bija šāda veida augstprātība, šis Runā vien, runā! Un, ja viņam tagad kaut kas ienāktu prātā, kaut kas riebīgs, rupjš un aizvainojošs, ko viņš varētu pateikt, tad viņš to būtu pateicis. Taču viņam nekas neienāca prātā, un tā viņš bezpalīdzīgi klusēja un gaidīja, līdz kāds par to kaut ko sacīs.
Šis kāds bija profesors Vilfords-Smits. Un viņš tikai pateica: "Es esmu pārliecināts, ka šī kamera eksistē." Klusā, rāmā vecātēva balsī.
Un Džons Kauns, miljoniem vērta firmu konsorcija pārvaldnieks, tikai atzinīgi pamāja un noteica: "Jā. Es cieši ticu, ka tā tur ir kaut kur ārā."
Vienīgi profesors Gutjērs neteica neko. Viņš gan viņus vēroja, taču izskatījās, ka viņš neko nesaprot no tā, kas te notiek. Tas varēja būt tāpēc, ka viņš pārdomāja, kā bija sevi pieteicis. Bet varbūt tas arī bija tikai labā kanādiešu viskija dēļ.
"Bet es taču jums tikko paskaidroju, kāpēc ir maz ticams, ka…" Eizenharts aizsvilās.
"Pēter," Kauns viņu ar valdzinošu laipnību pārtrauca, "es redzu, ka jūs pūlaties problēmu pārdomāt no visām pusēm, taču šāds iznākums mums neder. Nekas tāds, kas samazina mūsu interesi. Viss, ko jūs sakāt, ir loģiski un pats par sevi saprotams. Taču pamatā ir tikai divas iespējas — vai nu kamera tur kaut kur ir, vai arī tās tur nav. Pamatā mēs to nevaram zināt. Ja tā kaut kur ir, tad būs pietiekami grūti to atrast. Turpretī, ja mēs sāksim domāt, ka tās nav vispār, tad mēs jau esam kapitulējuši. Un es nekad nekapitulēju, vai jūs saprotat?"
Eizenharts apjucis skatījās uz multimiljonāru. Kas par viedokli. Tagad tikai nesākt kliegt. "Viss, ko es vēlos pateikt," viņš vēlreiz iesāka, rokas izpletis lūdzošā žestā, "ir tas, ka mēs, iespējams, izšķiedīsim daudz laika un naudas meklējumiem, kas…"
"Јj," Kauns viņu nekavējoties izlaboja. "Es izšķiežu naudu. Tā ir mana nauda. Viss, kas ir šeit," — viņš parādīja ar īsu rokas kustību, ar kuru bija jāsaprot ne vien šis dzīvojamais vagons, bet ari visi vagoni ārpusē, teltis, brīvprātīgie palīgi, ierīces, "vienkārši viss tiek apmaksāts no manas naudas. Tas, vai es to uzskatu par naudas izšķiešanu vai ieguldījumu, kas attaisno risku, ir tikai manā ziņā."
Tam nebija nekādas jēgas. Eizenharts juta, kā viņā kaut kas gurdi sabrūk, un viņš atslīga krēslā. "Jā," viņš vārgi novilka. "Okay. Pats par sevi saprotams."
"Neraugoties uz to," Kauns turpināja, "es domāju, ka savus argumentus jūs vēl neesat izdomājis līdz galam."
Eizenharts tikai sarauca uzacis. "Kādā ziņā?"
"Jūs sakāt, ka viņi nesūtītu pagātnē tikai vienu ceļotāju, bet gan veselu filmēšanas grupu. Tas izklausās ticami. Nu, iedomājieties, es pastāvīgi sūtu filmēšanas grupas uz visām zemeslodes malām, un visbiežāk uz rajoniem, kas ir visai bīstami. Un tad arī mēdz notikt tā, ka filmēšanas grupa kādu pazaudē, — viņš tiek nolaupīts, apcietināts, cicš negadījumā, tiek nogalināts. Tas atgadās katru gadu, dažkārt pat vairākas reizes. Un kā jūs domājat, ko es šādā gadījumā daru?"
"Nav ne jausmas."
"Katrā ziņā vienu es nedaru — cs neatstāju viņu tur, kur viņš ir. Es iedarbinu visas sviras, lai šo vīrieti vai sievieti dabūtu atpakaļ. Es tiesājos, es lūdzos, es uzpērku, es draudu, ja varu, bet es daru visu, lai šo līdzstrādnieku atkal atgādātu mājās, vienalga, vai viņš ir ievainots vai miris, vai kaut ko noziedzies, un nav svarīgi, cik tas maksā. Un līdz šim vēl neviens nav palicis tur, kur es esmu viņu pazaudējis. Pavisam septiņi līdzstrādnieki, veicot savu uzdevumu, ir gājuši bojā, taču viņi visi ir apglabāti savā dzimtenē. Vai jūs saprotat, ko es ar to vēlos sacīt?"
Rakstnieks lēnām pamāja, neapzināti tās aizrautības iespaidots, ar kādu Kauns tikko bija runājis. Un viņš sliecās viņam ticēt. Ja tā būtu bijusi tikai izrāde, tad šis vīrs izšķērdēja savu talantu.
Un viņam bija taisnība. Eizenhartu kremta, ka viņam tas jāatzīst. Varbūt tomēr tā bija jābūt — Kauns bija miljonārs, un viņš tikai rakstnieks, kurš nezināja, kā nomaksāt savu rindu māju.
"Viņi to būtu atkal sameklējuši," viņš pamāja. "Pat tad, ja viņam kas būtu atgadījies." Iespējams, ceļotāji laikā būtu varējuši parādīties īsi pirms atgadījuma, lai to novērstu. Kaut gan — ar to jau atkal ir sperts solis izdaudzināto laika paradoksu impērijā. Jo kā gan tas varētu funkcionēt? Ja pieņem, ka no filmēšanas grupas kāds cieš negadījumā, kurā viņš iet bojā. Viņa kolēģi dodas kādu brīdi atpakaļ laikā, pirms negadījums notiek, un novērš to. Bet, ja negadījums nenotiek, viņiem nav nekāda iemesla šo nelielo izbraukumu veikt un tātad viņi negadījumu neaizkavē, un tas tomēr notiek. Pēc kā viņi dodas laikā atpakaļ — un tā bez gala."
Lai arī kā tas darbotos, par to varēja vienīgi neauglīgi spriedelēt.
"Un pat ja arī kāds no varbūtējās komandas būtu uz vietas iemīlējies," Kauns turpināja, "viņi būtu varējuši ņemt jauno sievieti līdzi nākotnē. Tas noteikti būtu drošāk nekā atstāt pagātnē kādu, kurš zina tuvāko divtūkstoš gadu vēsturi."
"Pārlēkt pāri divtūkstoš gadiem," Eizenharts pievērsa uzmanību, "būtu tāds kultūršoks, ko nav viegli pievārēt…"
"Ak, ko nu, miljoniem cilvēku jaunattīstības zemēs ar to ir tikuši galā. Vai esat redzējis septiņdesmit gadu vecu Austrālijas aborigēnu strādājam ar personālo datoru? Es jā. Ticiet man, cilvēks no divtūkstoš gadu senas pagātnes vieglāk pierastu pie mūsu dzīvesveida nekā otrādi." Kauns nepatikā papurināja galvu. "Neraugoties uz to, ir vairāk nekā pietiekami tādu vietu, kur vēl arvien cilvēki dzīvo tāpat kā pirms divtūkstoš gadiem."
"Un pat tad, ja, lai arī kāda iemesla pēc, viņš būtu palicis pagātnē," iestarpināja profesors Vilfords-Smits, "kāpēc gan viņi tam būtu atstājuši lietošanas pamācību, bet pašu kameru ne?"
Rakstnieks kādu brīdi to visu apdomāja. Vēlreiz apsvēra savus argumentus. Pēcpusdienas pārdomas. Tur bija vēl kaut kas…
"Es sev jautāju," viņš izteica skaļi savas domas, "vai tādā gadījumā, ja ceļošana laikā patiešām tuvākajos gados tiktu atklāta, neizbēgami nesāktos piedzīvojumu ceļojumi pagātnē. Mūsu sugai tas ir raksturīgi. Tūristi ceļoja uz karalaukiem Dienvidslāvijā — noteikti atrastos arī tādi, kuri ļoti labprāt būtu klāt Otrā pasaules kara izšķirošajās kaujās. Citi vēlētos sastapt Mocartu vai Gēti. Mūsu vēsturei vajadzētu mudžēt no tūristiem, kas ieradušies no nākotnes. Vēsturiskiem stāstiem vajadzētu būt pārpilniem ziņojumu par ļaudīm, kas slikti pārvalda valodu, neievēro tradīcijas un paražas, valkā neparastu apģērbu un izmanto dīvainas ierīces. Par ļaudīm, kuri izdara noziegumus un pēc tam noslēpumaini pazūd. Tīrais posts būtu seksa tūristi. Vajadzētu būt pieminētiem cilvēkiem, kuru izcelsme ir neskaidra un kuri veic aizdomīgus darījumus, piemēram, lielos daudzumos pērk gleznas no māksliniekiem, kuri tikai pēc vairākiem gadu desmitiem tiek pie slavas un atzinības. Taču tas tā nav. Mēs neatrodam šādus ziņojumus. Un rodas jautājums — •kāpēc?"