Kauns atzinīgi pamāja.
"Iespējams, ceļojums laikā tiks pakļauts stingrai valsts kontrolei, līdzīgi kā tas ir ar atombumbu radīšanu," Eizenharts turpināja savas pārdomas. "Varbūt ceļojumi laikā, tāpat kā lidojumi uz Mēnesi, prasa tik daudz līdzekļu un ir tik dārgi, ka nekāds tūrisms neattīstīsies. Varbūt būs kaut kas tāds kā laika policija, kas pārtrauc visas pārmērības. Bet varbūt ir arī kāds vienkāršs fizikāls izskaidrojums…" Viņš sajuta sevī tādu kā knakšķi. It kā viņa nelokāmā pārliecība, ka ceļojumi laikā ir neiespējami realitātē, tikko būtu pārlūzusi. Jā, patiešām. Viņš bija sācis ticēt. Bija satraucoši piedzīvot, ka arī pārliecības, kuras šķita esam negrozāmas un patiesas, varēja mainīties.
"Un tas būtu?" Kauns nepacietīgi jautāja.
"Iespējams," Eizenharts nesteidzīgi teica, "drīzā laikā tiks atklāti ceļojuma laikā fizikālie principi — un viens no šiem principiem būs fakts, ka aizceļot iespējams tikai vienā virzienā. Pagātnē. Varēs aizceļot pagātnē, bet ne vairs atpakaļ laikā, no kura esi ieradies."
Kas jau tāpat būtu pilnīgi pietiekami, lai pasauli, kādu viņi to pazina, pārmainītu līdz pašiem pamatiem. Ļaudis aizceļotu nedēļu tālā pagātnē un ierakstītu pareizos loterijas skaitļus. Un miljonu liela laimesta dēļ pāris dienu paciestos. Un kas būtu ar negadījumu novēršanu? Ar laika paradoksiem, kas tomēr pastāvētu?
"Tāpēc nebūs tūrisms ar maršrutiem pagātnē, nekad — ari pēc desmit miljoniem gadu ne. Tikai atsevišķi ceļotāji, kas dosies ceļojumā bez atgriešanās. Romantiķi, kuri bēgs vecajos labajos laikos. Brīvprātīgie, kuri savu dzīvi upurēs zinātnei."
Profesors Vilfords-Smits pamāja. "Un vienu tādu mēs esam atraduši."
Rokfellera muzejs bija liels komplekss, kas atradās blakus parkam un kura zīmīgā celtne bija astoņstāru tornis, ko varēja redzēt jau no tālienes. No Jaunajiem vārtiem viņiem vairs nebija tālu jābrauc, tikai uz leju pa lielo ielu, kas stiepās uz priekšu gar vecpilsētas mūri un no Hazanhanima ielas turpinājās tālāk kā Sultāna Suleimana iela. Stcfcns apturēja mašīnu lielajā, tukšajā autostāvvietā pie muzeja, izvilka savu mobilo telefonu un sastādīja numuru, ko viņam bija iedevis Ješua.
"Mēs esam klāt," viņš teica, kad Ješua atsaucās.
Viņš dzirdēja nopūtu. "Nu tad beidzot. Gaidiet, es tūlīt iznākšu ārā."
"Patiesībā cs biju domājis, ka mēs iesim iekšā."
"Jā, skaidrs. Es domāju, es jums atslēgšu durvis."
Stefens pasmaidīja. "Mēs gaidām."
Viņi gaidīja. Pāris zemu novietotas lampas bija paslēpušās starp krūmiem un zāli, un plašajā asfaltētajā laukumā valdīja vairs tikai puskrēsla. Plats gājēju celiņš veda uz stikla ieejas portālu, kas bija pilnīgi ietīts tumsā.
"Tu domā, ka šovakar mēs rakstām vēsturi, vai ne tā?" Judīte pēkšņi jautāja. Viņa nepaskatījās uz Stefenu.
Stefens vēroja viņas izteikto profilu, kura siluets iezīmējās uz krēslainā fona. "Vismaz es to neuzskatu par izslēgtu," viņš noteica.
"Un pēc tam?"
"Pēc tam?"
"Ko tu darīsi pēc tam? Pēc tam, kad būsi sarakstījis vēsturi, es domāju."
"Nav ne jausmas." Viņam šķita, ka viņš pamana kādu kustību pie portāla, taču laikam gan bija kļūdījies, jo neviens nenāca, viņiem nepamāja vai tamlīdzīgi. "Tavs brālis gan ilgi nāk."
Judīte klusēja. No dziestošā motora nāca knikšķošs troksnis.
"Hci," Stefens beidzot teica, "es jau sapratu — tu mani uzskati par godkārīgu fantazētāju un netici, ka mēs atradīsim kaut ko nozīmīgu. Okay. Un beigās tev acīmredzot būs taisnība. Bet līdz tam tu taču man ļausi to prieku, vai ne tā?"
Viņa nopūtās, tad nomurmināja: "Nē. Es ne tikai tā domāju. Man pat ir bail."
Viņi ārkārtīgi nobijās, kad pēkšņi kāds pieklauvēja pie rūts. Tas bija Ješua, kuram bija kaut kā izdevies pieiet mašīnai no aizmugures, tā ka viņi to pat nemanīja.
Stefens nervozi nolaida stiklu uz leju. "Ješua, tu, ārprātīgais," viņš norūca. "Vai tu gribi mūs nogalināt?"
"Ak," viņš mirkšķināja acis, "vai es jūs nobaidīju?"
"Nobaidīji? Kļuvu vecāks par dažiem gadiem. Mēs visu laiku gaidījām, ka tu nāksi no portāla puses, un tad tu pēkšņi nodevīgi klauvē pie rūts…"
"Ieejas portāls naktīs tiek apsargāts. Mums jāiet pa sānu ieeju. Naktssargam noteikti nevajag uzzināt, ka mēs esam šeit." Ješua nenoteikti norādīja uz krūmiem, kuru neuzkrītošajā ēnā viņi bija novietojuši mašīnu. "Jūs esat labi apstājušies, no šejienes tikai pāris soļu."
Tagad Stefens nesa Judītes ceļasomu, kad viņi sekoja viņas brālim pa šauro taciņu starp košumkrūmiem. Pamežs zem viņu soļiem viegli brikšķēja. Viņi nonāca pie kādām durvīm, kas atradās aptuveni metru zemāk par smilšaino zemi; pāris pakāpienu veda lejup. Ješua nožvadzināja atslēgu saišķi, teica: "Nāciet!" — un viņi nozuda tumsā.
Kad durvis aiz viņiem atkal bija aizkritušas, iedegās gaisma. Viņi atradās mazā, putekļainā, noliktavai līdzīgā telpā. Neskaitāmas mazas un lielas koka kastes stāvēja visapkārt, rūpīgi sanaglotas un aprakstītas ebreju valodā, daļēji apsegtas ar brezentu, uz kura gulēja neaiztiktu putekļu kārta, kas krājusies gadiem, ja ne gadu desmitiem.
Neatlika daudz laika skatīties apkārt. Ješua pamāja, aicinot viņus tālāk, gaisma atkal nodzisa. Kādas citas kāpnes veda augšup, vēl vienas durvis, un viņi nonāca izstāžu zālē, kurā dega rezerves apgaismojums, — liela, kaila telpa, kurā atbalsojās katrs viņu solis. Stefens neapzināti aizturēja elpu, kad gāja garām stiklotajām vitrīnām, kas rindojās cita aiz citas. Šeit bija izstādīts milzums monētu un keramikas trauku, kauli, bronzas, sudraba un zelta piespraudes, papirusa ruļļu fragmenti un laikazoba sagrauzti ādas apavu un apģērba gabali. Pie tiem bija novietotas plāksnītes ar detalizētiem paskaidrojumiem trīs valodās, taču bija pārāk tumšs, lai tos salasītu.
"Šeit uz priekšu," nomurmināja Ješua, un varēja iztēloties viņa balss tālu atbalsi no stūriem čukstam: šu… šu… šu…
Kādas augstas durvis, kas klusiņām, taču nakts klusumā nervus plosoši iečīkstējās, izveda viņus tukšā gaitenī, kura vienīgā rota bija neliels, pie sienas pielikts fonda dibinātāja Džona D. Rokfellera krūšutēls. Pa kāpnēm viņi atkal nonāca pagrabstāvā un tad beidzot laboratoriju telpās.
Spilgti uzliesmojušās luminiscējošās spuldzes izrāva no tumsas garus, tukšus darba galdus. Dažādā izkārtojumā un attālumā cits no cita pie tiem stāvēja krēsli, un šur un tur, kā varēja noprast, pilnā sparā ritēja restaurācijas darbi. Liels skaits brīvi kustināmu lupu bija piestiprinātas pie lielām sviru rokām. Uz plaukta virs galdiem drūzmējās dažādu lielumu stikla ķimikāliju pudelītes, gan brūnas, gan caurspīdīgas, uz kurām bija rūpīgi ar roku rakstītas etiķetes. Uz statīva blakus vienai no izlietnēm bija saliktas vanniņas žāvēšanai, un nelielos lēzenos traukos gulēja dažādu lielumu un veidu pincetes, visdažādākie skalpeļi, mazas un lielas otas, adatas, nelieli metāla kvadri un citi instrumenti, kādus Stefens vēl nekad nebija redzējis.
"Tad nu mēs," teica Ješua, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņš īsti nezina, vai viņam vajadzētu baidīties vai priecāties, "esam klāt."
"Jā," pamāja Stcfcns un nolika somu brīvā vietā uz grīdas. "Tā tiešām izskatās."
Zoržs Martinē atrada Kapa baznīcu, un viņš to atrada aizslēgtu. Un neko citu viņš arī nebija gaidījis. Pieri pret portāla vēso metālu atbalstījis, viņš tā stāvēja labu bridi un mēģināja aptvert savu laimi. Viņš bija šeit! Viņš bija sasniedzis vietu, kurā Pestītājs bija ticis guldīts kapā, lai uzvaroši no tā atkal augšāmceltos un tā parādītu gaismas uzvaru pār nāvi. Tas bija noticis pirms diviem tūkstošiem gadu, un nu viņš, Žoržs Martinē no Bozmenas Montānā, bija šeit. Un, kamēr viņš tā klusi stāvēja un mēģināja šo milzīgo notikumu apjēgt, viņam radās sajūta, it kā visa viņa līdzšinējā dzīve būtu bijusi tikai gatavošanās šim brīdim, it kā visus ceļus un apkārtceļus viņam bija vajadzējis iet tikai tādēļ, lai galu galā nonāktu šeit.