Viņš nebūtu varējis pasacīt, cik ilgi viņš šeit tā bija stāvējis: vai nepilnu stundu, stundu vai tikai desmit minūtes. Laikam vairs nebija nekādas nozīmes. Kad viņš beidzot atkal izslējās, viņš jutās pilnīgi pārvērties, pilns dziļa miera un izlīguma, un pateicības. Arī pasaule visapkārt šķita pārvērtusies, viņš redzēja to mirdzošu un starojošu, krāsas bija kļuvušas intensīvākas, tumsa viņam likās tumšāka un gaisma gaišāka. Viss bija tā, kā tam bija jābūt. Viņš bija ieradies.
Protams, tad viņš apmaldījās. No otras puses, nevarēja īsti sacīt, ka viņš bija apmaldījies, jo patiesībā viņam nemaz nebija mērķa. Viņš klejoja pa šaurajām, stāvajām vecpilsētas ieliņām, skatījās augšup uz aizrestotiem logiem virs drūpošām dzegām, ļāvās pēc pelējuma dvakojošu, tuneļiem līdzīgu eju vilinājumam, kur vārgi kvēpēja blāvas spuldzes un kuru pirms gadu simtiem mūrētajās sienās rēgojās nesakarīgi izvilkti elektrības vadi. Vietām viņš sastapa ļaudis. Kautras sievietes lakatos. Arābus baltos apmetņos, ar kapucēm galvā. Tie viņam nepievērsa uzmanību, augstākais, veltīja nosvērtu skatienu. Viņi visi izskatījās tik skaisti. Viņš gāja garām dzelzs žalūzijām, garām aizslēgtām durvīm un vīriem, kas sēdēja pavārtēs uz akmens soliem un klusēdami vilka dūmu. Visur valdīja miers.
Tad viņš pamanīja nelielu čuguna plāksnīti, kas, tumša un laikazoba sagrauzta, bija pienaglota pie kādas sienas un uz kuras bija redzams vien uzraksts lieliem burtiem VII ST. Zem tās bija piestiprināta kāda cita metāla plāksnīte, un Zoržam bija jāaizdedz šķiltavas, lai varētu atšifrēt uzrakstu.
Šī, kā liecināja teksts angļu valodā, bija Jēzus ciešanu ceļa septītā apstāšanās. Vieta, kurā Jēzus otro reizi pakrita zem smagā krusta, ko viņam paša rokām lika nest uz Golgātu.
Žoržs neapzināti nopētīja zemi. Cieši savienotas akmens plāksnes, kas glabāja gadsimtu pēdas.
Un tad ar pāris sekunžu kavēšanos, tik ilgu, lai ievēzētos lode, kas sagrauj vecas majas, šada lode spēji ietriecas viņa, tikai garīga. SezVPSajā šaurajā ieliņā? Ja viņš nostājās vidū un izpleta rokas, tad varēja aizsniegt mūri labajā un kreisajā pusē. Mājās viņiem pat notekūdeņu kanāli bija platāki.
Seit bija tā vieta. Tie bija stāvējusi pa labi un pa kreisi, bija viņu pazemojuši ar ērkšķu vainagu galvā, zobojušies par to, kā viņš grīļojies zem milzīgā krusta smaguma, spīdzināšanas moku, nopratināšanas un nežēlības novārdzināts. Tie viņu bija apspļaudījuši un izsmējuši ceļā uz viņa soda vietu.
Pa šo ieliņu viņš bija gājis.
Šo zemi bija skārušas Pestītāja kājas.
Zorzs noslīga ceļos, aizskara bruģi.
Viņa sviedri un viņa asinis bija slacījušas šo ceļu.
Viņam šķita, ka to visu vēl iespējams sajust.
Raiens bija beidzis savu apgaitu pa nometni un nu stāvēja pretī vagonam, ko apdzīvoja viņa boss. Cauri apspriežu telpas logiem spīdēja vāja gaisma, taču nekas nebija dzirdams. Sardzes posteņi pie četrpadsmitā apgabala tikko bija nomainījušies; acīmredzot šī būs pēdējā nakts, kad atradumu vieta tiks apsargāta. Viss bija mierīgi.
Pat pārāk mierīgi, ja tā apdomāja, ko viņi šeit atraduši.
Viņš mierīgi pagrieza galvu uz visām pusēm, lēnām ievilka gaisu caur piepūstajām nāsīm. Tas ne pēc kā nesmaržoja. Tā viņam arī bija tikai tāda dīvainība, paradums, ja viņu kaut kas nodarbināja. Ja viņš instinktīvi juta, ka kaut kas nav kārtībā.
Viņš vēlreiz atsauca acu priekšā visus dienas notikumus, vēlreiz pārdomāja, ko bija dzirdējis un redzējis, ko viņam kāds bija sacījis, un precīzi sajuta, kur bija āķis, kur bija kāda sīka balstiņa, kas sauca: Hei? Uti kas ir tas?
Jā. Tur kaut kas bija. Veikli un strauji kā kaķis viņš pagriezās un devās uz dzīvojamo vagonu, kur atradās viņu operācijas organizācijas centrāle. Šeit darbs ritēja nepārtraukti un durvis bija aizslēgtas. Raienam, protams, bija atslēga, un atslēgu saišķi viņa rokās nekad nežvadzēja.
Cik komfortabli bija iekārtoti citi dzīvojamie vagoni, tik spartisks un mērķim atbilstošs bija šis. Šeit bija galdi un krēsli, skapji ar dokumentu mapēm, datori, ierīces videokonferencēm, satelīttelefoni un vispār ļoti daudz telefonu. Raiens pamāja ar galvu kādam vīram, kurš sēdēja pie televizora ekrāna pults, viņam priekšā bija mikrofons un atvērta klade, kurā viņš ik pa brīdim kaut ko ierakstīja. Tālāk aiz viņa pie monitora sēdēja kāda sieviete, viņa sekoja biržas kursam un kaut ko runāja mikrofonā, kas bija nostiprināts stīpā pie viņas mutes. Viņa bija pilnīgi koncentrējusies un nepievērsa Raienam uzmanību, acīmredzot viņa pat nebija pamanījusi viņu ienākam.
Raiens no kāda plaukta izvilka mapi un ar to rokās apsēdās pie kāda galda, uz kura atradās telefons. Tas bija pelēks, kas pēc krāsu koda nozīmēja, ka ir saistīts ar tās zemes telefonu tīklu, kurā viņi uzturējās. Viņš atvēra mapi, izšķirstīja brīvprātīgo palīgu sarakstu un vilka ar rādītājpirkstu uz leju, kamēr atrada Judītes Menezas vārdu. Tad viņš pavilka pirkstu sānis, un tas apstājās pie telefona numura.
Viņš piebīdīja sev tuvāk telefonu un sastādīja numuru. Bija ilgi jāgaida, līdz kāds atsaucās. Tā bija kādas vecākas sievietes balss, klusa un neskaidra, un viņš patiesībā nesaprata, ko viņa saka.
"Mcncza kundze?" viņš vēlējās pārliecināties.
"Ken," viņa sacīja. Raiens neprata ebreju valodu, taču tas nozīmēja jā, tik daudz jau viņš zināja.
"Vai jūs runājat angliski?" viņš jautāja uzsvērti lēni un skaidri.
īsa pauze, "jā," viņa teica. "Mazliet."
Tas izklausījās pēc ļoti mazliet. "Vai es varu runāt ar jūsu meitu Judīti?" Raiens jautāja.
Viņai atkal vajadzēja padomāt. "Nē. Diemžēl… viņas… šeit nav."
"Vai jūs zināt, kur viņa ir?"
"Viņa strādā. Viņa strādā… arheoloģiskajos izrakumos." Viņai patiešām bija grūti atrast īstos vārdus.
"Vai viņa šovakar negatavojās jūs apmeklēt?"
Ilgs klusums. Un tad: "Atvainojiet?…"
Raiens dziļi ievilka gaisu. Viņa nebija viņu sapratusi. "Šovakar," viņš atkārtoja vēlreiz, sevišķi lēnām, "Judīte vēlējās jūs apmeklēt. Viņa tā sacīja."
"Judīte? Nē. Viņas šeit nav. Viņa strādā."
"Viņa šovakar neieradīsies?"
"Nē."
Nu labi. Patiesībā ar to jau pietika. Judīte Meneza bija teikusi, ka viņa un Stcfcns Fokss esot ielūgti pie viņas mātes, taču viņa acīm redzami par to neko nezināja.
Profesors no Kanādas, kurš līdz šim brīdim bija ļengani un izklaidīgi karājies savā krēslā un arvien dziļāk ielūkojies savā glāzē, negaidīti atdzīvojās. Džons Kauns ar pašaizliedzīgu sejas izteiksmi ikreiz čakli ielēja, kad Gutjērs pastiepa viņam pretī tukšo glāzi.
Taču pēkšņi viņa brīvā roka izšāvās uz priekšu, satvēra fotoalbumu, kas gulēja uz Kauna rakstāmgalda, un pastiepa to gaisā, kamēr pats tūļīgi mēģināja tikt augšā puslīdz taisnā stāvoklī. Uz vāka bija attēlots templis, kāds tas bija redzams no Eļļas kalna, ar Klints mošejas zelta kupolu attēla vidū un Jeruzalemes vecpilsētu fonā. Attēls, kāds noteikti bija neiztrūkstošs uz neskaitāmu ceļvežu vākiem.