Выбрать главу

"Man jums ir jāizstāsta," norībināja profesors Gutjērs, "kaut kas par Tempļa kalnu. Un, ja gadījumā jums tas jau ir zināms, tad jāatsauc atkal atmiņā."

"Kam tas vajadzīgs?" Kauns vēlējās zināt.

"To jūs tūlīt redzēsiet. Jūs droši vien jau zināt, ka ebrejiem ir aiz­liegts uzkāpt Tempļa kalnā, bet vai jūs ari zināt, kāpēc?" Viņš neno­gaidīja iespējamo atbildi. "Parasti domā, ka musulmaņi viņiem to uz visiem laikiem aizlieguši, kad viņi 632. gadā iekaroja pilsētu, taču tā nav taisnība. Viņiem to aizliedz darīt viņu pašu tradīcija. Jo Tempļa kalns, kā mums zināms, ir Hēroda tempļa drupas — tātad tempļa, kurā uzturē­jās Jēzus no Nācaretes, jāpiebilst, kurš savukārt tika ierīkots uz Zālamana tempļa drupām, par kuru runa ir Vecajā Derībā un kuram vajadzētu būt bijušam neticami milzīgai ēkai. Tā kā šodien nav vairs īsti precīzi zināms, kur Tempļa kalna apvidū bija uzturējies Visusvētākais, tad tajā uzkāpt ir aizliegts ikvienam cilvēkam, izņemot augstāko priesteri, līdz pat nāvessodam un mūžīgai nolādēšanai, un tāpēc ticīgais jūds drošības labad kalnā vispār nemēģina kāpt."

Viņš nemierīgi grozījās savā atzveltnes krēslā, it kā joprojām ne­spētu atrast stāvokli, kurā viņam būtu ērti. "Starp citu, vēsturnieki ir visai pārliecināti," viņš turpināja, "ka Visusvētākajam bija jāatrodas aptuveni turpat, kur šodien ir Qiiait-bay aka, mazliet uz dienvidiem no Klints mošejas."

"Un?" jautāja Kauns, kuram, tāpat kā citiem, nebija īsti skaidrs, ko kanādietis īsti vēlas pasacīt.

"Ievērojamākais Tempļa kalna sakarā ir tas," Gutjērs turpināja ar smagu mēli, "ka tas tiklab jūdiem, kā arī musulmaņiem ir svētums. Jūdi gaida šeit reiz parādāmies Mesiju, un musulmaņiem tas ir trešais lielā­kais svētums pēc Mekas un Mcdīnas, jo no šīs vietas Muhammcds reiz esot uz vienu dienu pazudis debesīs. Viņi to sauc par Haram esh-Sharif, tulkojumā aptuveni cildenā svētnīca." Viņš apklusa un pats kādu brīdi pētīja fotoalbuma vāku. "Un cildens tas ir, Dievs zina. Jūs neatradīsiet lieliskāku celtni visā Jeruzalemē. Klints mošeja ir vienreizēji skaista — fajansa ārsienu apšuvums, kupola arabeskas un mozaīkas… Tā bija par paraugu Pētera baznīcai Romā, vai jūs to zinājāt? Tā ir gandrīz vai pār­dabiska. Taču galvenokārt tā ir simbols, varens politisks islāma simbols. Jo Allāhs bija runājis uz Muhammedu tāpēc, ka pirms tam reliģijas — jūdaisms, kristietība — nebija izpildījušas savu uzdevumu. Islāma sūtība ir stāties citu reliģiju vietā. Tas, ka Tempļa kalnā stāv Klints mošejas zelta kupols un sudraba El-Aijsa mošeja, tiek uzskatīts par redzamu piemēru tam, ka islāms šajā vēsturiskajā cīņā ir uzvarējis un musulmaņi ir Vecās Derības Dieva uzdevuma patiesie mantinieki."

Kauns paņēma viskija pudeli, ielika atpakaļ ledusskapī un to ar trok­sni aizvēra. "Es domāju," to darīdams, viņš teica, "šīs sakarības mums aptuveni ir zināmas, un tas, ko mēs nezinām, mūs interesē tikai teorē­tiski. Ja vien jūs nepaskaidrojat, kādu saistību jūs šeit redzat ar mums zināmās kameras meklējumiem."

"Ak jā." Gutjērs nolika fotoalbumu malā, vēlreiz pagrozījās krēslā, kas viņam acīm redzami bija vairāk nekā neērts, un bridi padomāja, kā iesākt. "Ja jūsu teorija par kameru un drosmīgo pētnieku kamikadzi, kurš visai drīz ar to dosies pagātnē, lai nofilmētu Jēzu Kristu, ir pareiza…" to sakot, viņš uzlūkoja Eizenhartu, it kā viņš būtu šī izskaidrojuma drošākais pārstāvis: "Ak, mēs taču varam to atšķetināt: iespējams, kādu dienu ne tik tālā nākotnē pie manis ierodas jauns cilvēks un jautā, kur Palestīnā, teiksim, trīsdesmit piektajā gadā, vajadzētu noslēpt kādu priekšmetu, lai varētu būt pilnīgi drošs, ka pēc divtūkstoš gadiem tur­pat to atkal atrastu neskartu. Vai nav tiesa, šis taču ir jautājums, ko mēs te pamatā sev uzdodam?"

Kauns pamāja. "Tieši tā."

Kanādiešu vēsturnieks gan izskatījās piedzēries, taču viņa loģiskās domāšanas spējām līdz šim tas nešķira traucējam. "Spontāni es atbildētu: ierociet to jūsu priekšmetu kaut kur tuksnesīgā apvidū, vienalga, kur, galvenais, pietiekami dziļi — tad tam nekas nenotiks."

Mediju magnāts ieklepojās. "Tas gan nav tieši tas, ko es cerēju dzir­dēt, godīgi sakot."

Gutjērs pacēla roku. "Pagaidiet. Es arī vēl neesmu beidzis. Jo es vēl­reiz padomātu un secinātu, ka uz šo jautājumu nav tik vienkārši atbil­dēt. Es negribu kaut ko tikai aprakt — es to vēlos arī atkal atrast. Un tā ir problēma. Jau piectūkstoš gadu Palestīna tiek intensīvi apdzīvota. Kultūra šeit ir klājusies uz kultūras, gandrīz vai katra celtne stāv uz kā­das citas drupām, katra svētnīca slēpj zem sevis citu svētnīcu. Un ainava laika gaitā ir dramatiski mainījusi savu seju. Vai nebūtu tā, ja mēs tagad ņemtu Izraēlas karti un visas vietas, par kurām mēs zinām, ka tajās jau reiz ir veikti izrakumi, iezīmētu ar melnu krāsu — katru arheoloģisko rakumu, katru namu, katru ielu, par kuru mēs zinām, — tad tomēr vēl paliktu daudz baltu vietu. Bet šai zemei aiz muguras ir divi tūkstoši nemierīgu gadu. Patiešām šeit nav nc pēdas zemes, par kuru mēs pil nīgi droši varētu apgalvot, ka tā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā palikusi neskarta." Viņš uzlūkoja viņus visus pēc kārtas, atbildēja Eizenharta skeptiskajam skatienam, pasmaidīja par Vilforda-Smita piekrītošo galvas mājienu un beidzot paskatījās uz Kaunu, kurš ar pūlēm slēpa savu vil­šanos. Tad viņš piebilda: "Ar vienu izņēmumu."

Eizenharts vēroja, kā rūpnieka acis kļūst šauras kā svītriņas. Izska­tījās, ka viņš šādas retoriskas spēlītes neieredzēja, ja vien to spēlētājs nebija viņš pats. "Un tas būtu?"

"Es vēlreiz uzsveru, ka tā ir domu spēle," Gutjērs teica. "Tīrā teorija, nekas vairāk. Tā ka neprasiet no manis, lūdzu, atbildību par to, ko es šeit safantazēju."

"Apsolu. Tātad — par kuru vietu jūs domājat?"

"Es šī iespējamā jaunā vīrieša uzmanību vērstu uz to, ka Klints mošeja ir celta pāri lielai, neregulāri veidotai klints atlūzai, kas ir aptu­veni trīspadsmit reiz septiņpadsmit metru liela un no kuras Muhammeds, kā tiek uzskatīts, esot pacēlies debesīs. Sī klints, ko musulmaņi sauc par Sachrd, sastāv no pirmatnējā ieža un agrāk jūdu templī kalpoja kā upuraltāris. Jau viņiem tas bija svēts, jo runa šeit ir par Morija kalna virsotni, par klinti, uz kuras Dievs pārbaudīja Ābrahāma paklausību, kad viņš pavēlēja viņam upurēt savu dēlu Izāku."

Bridi valdīja mulss klusums.

Kauns nelāgi nožagojās. "To taču jūs nedomājat nopietni."

"Vienīgā vieta," Gutjērs mierīgi turpināja, "par kuru mēs pilnīgi droši varam sacīt, ka tā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā nav aizskarta, ir šī svētākā no visām klintīm. Akmens Klints mošejā."

17

Sūtītājs: Donald_Frey@aus.new.com Kam: John_Kaun@ny.new.com Ziņojums-Id:

<4127900A. 70D. 00C10®newsrv041. new. com> Temats: Apspriede Melburnā Versija: 1.0

Saturs: text/plain; charset=iso-8859-l Džon,

termiņa atcelšanas dēļ sarunas trešdien ir nopietni apdraudētas.

Es zvanīju uz Jūsu sekretariātu; Sjūzena Millere man sacīja, Jūs

esot Izraēlā??? Lūdzu, atsaucieties.

Sirsnībā,

Dons

Papīrs izskatījās pamatīgi cietis. Stefens juta, kā viņam sāk tecēt sviedri. Sasodīts! Tik slikti tas nebija izskatījies, kad viņš to izņēma no atradumu kastes un lika starp metāla traukiem. Vai tas bija noticis transportējot? Simtiem mazu, pelēku gabaliņu bija nodrupuši no papīra malām, un pār­palikums izskatījās tik izbalējis un izkaltis, it kā kuru katru mirkli gata­votos sabirzt putekļos.