Viņš paskatījās llz Ješua. Viņš neizskatījās īpaši iespaidots. Varbūt viņš pie kā tāda bija pieradis. Papirusa ruļļi, kad tie bija pelējuši pāris tūkstošu gadu kaut kādās māla krūzēs, noteikti neizskatījās daudz labāk.
Taču tieši tajā brīdī, kad viņš jau atkal sāka lolot cerības, Ješua nopūtās un zīmīgi noteica: "Tjā…" Nepaskaidrojot, ko ar to domājis, viņš sāka gatavoties, nolika gatavībā lupas un pincetes, citu citai blakus sarindoja lēzenas plastmasas vanniņas un noregulēja kameras objektīvu, kura bija tā ieskrūvēta speciālā statīvā, lai ar to varētu fotografēt horizontāli uz leju.
Un ko tas viss atkal nozīmēja? Stefens skatījās uz nožēlojamo putekļaino papīru kaudzīti, kas gulēja saskrambātajā metāla traukā un izskatījās tā, it kā nevienam neatliktu vairs nekas cits kā vienīgi izmest to atkritumos. Un, iespējams, viņa vainas dēļ. Viņš ne par mata tiesu nebija labāks par to, kurš bija aizdedzinājis Alcksandrijas bibliotēku.
Laboratoriju telpās bija auksti, taču Stefens svīda. Tās, viņš pēkšņi apzinājās, bija bailes, un jau gadiem ilgi viņš nebija jutis tādas bailes. Kā viņam izkļūt no šīs ķibeles? Viņš taču vienmēr bija atradis kādus ccļus, lai tiktu ārā no aizdomīgām situācijām. Parasti jau gan viņš bija pietiekami slīpēts, lai aizdomīgās situācijās nemaz nenokļūtu. Pietiekami slīpēts, lai jau laikus nojaustu briesmas, pareizi iztulkotu brīdinājuma signālus un nenokavētu piespiest bremzi vai izvēlēties citu ceļu.
"Kā izskatās?" viņš beidzot saņēmās pavaicāt, un viņa balss izklausījās aizsmakusi un rupja.
Ješua pagrieza vienu no gaismas lupām virs galda un ieslēdza to. Viņš pamatīgi izpētīja atradumu, pirms atbildēja. Stefenam šķita, ka tas velkas stundām ilgi. "Grūti teikt. Tās ir divas papīra lapas, kas vienreiz pārlocītas, tad saliktas abas kopā un atkal pārlocītas. Paskaties."
Viņš piebīdīja Stefenam lēcu. Palielinājumā viss izskatījās vēl šausmīgāk — papīrā bija daudz caurumu, kur tas bija sabirzis putekļos, malas bija saplūksnātas un trauslas, un no tām bija atlūzuši sīki gabaliņi.
"Izskatās tā, it kā lapas vispār nemaz nebūtu bijušas aprakstītas," Stefens vārgi sacīja.
"Tā tikai izskatās."
Judīte sēdēja laboratorijas galda otrā galā, krēslu apgriezusi otrādi un galvu gurdeni atbalstījusi uz vienu otrai pāri saliktām rokām. Kad Stefens viņai piedāvāja lupu, viņa to atraidīja. Izskatījās, ka viņai šeit notiekošais bija labi pazīstams; laikam viņa šeit ne vienu reizi vien jau bijusi kopā ar savu brāli.
Ješua atkal pievilka lupu sev klāt, paņēma pinceti un satvēra vienu no mazajiem papīra gabaliņiem, lai to ieliktu keramikas trauciņā.
"Varbūt mēs izdibināsim, kas tas ir par papīru," viņš noteica un paņēma no plaukta pāris ķimikāliju pudelīšu.
Stefenam ienāca prātā kāda doma. "Vai tev ir lineāls?"
"Saprotams. Skapī tev blakus. Augšējā atvilktnē."
Lineāls, kuru viņš izvilka, bija solīds prccīzijas darbs no stipra tērauda, vienā pusē tam bija metriskā, otrā pusē — collu skala. Stefens ar to noliecās pār izmeklējamo objektu.
"Kas tev padomā?" Ješua vēlējās zināt.
"Tas ir gandrīz četras collas un vienu ceturtdaļu plats un…" viņš uzmanīgi pielika lineālu citā vietā, "…piecarpus collas augsts."
"Jā, un?"
"Ja lapas būtu atlocītas, tad tas būtu divtik augsts un divtik plats, tātad vienpadsmit reiz astoņarpus collas," Stefens noteica un nolika lineālu malā.
"loģiski."
Viņi vēl arvien nebija sapratuši. Turklāt tas bija patiešām iespaidīgi. Stefens viņus abus uzlūkoja un paskaidroja: "Tas ir formāts, kāds parasti ir amerikāņu vēstuļpapīram."
"Sējēja baznīca" bija neliela, tā bija gandrīz kā kapela un tikpat nenozīmīga, kā izskatījās. Pilnīgi droši, ka tai nebija nekāda sakara ar kādu no svētajām vai ievērojamām vietām, ar kurām Jeruzaleme bija tik bagāta. Tās nosaukums, varētu būt, attiecās uz līdzību Marka evaņģēlijā, kurā tiek stāstīts par sējēju, kurš izgāja sēt, un daļa sēklu krita ceļmalā, kur to apēda putni, cita daļa krita akmenājā, kur tā uzdīga, bet dīgsti saules svelmē savīta un nokalta, un trešā daļa krita starp ērkšķiem, kur tie uzauga un labību nomāca. Tikai viena daļa no sēklām krita labā zemē, taču tās uzdīga un nesa augļus simtkārtīgi un tā atkal atlīdzināja visus zaudējumus. Taču šo līdzību Jēzus noteikti nestāstīja šajā vietā, bet gan GaliIcjas ziemeļos, laikam Kapcrnaumā. Šī baznīca tika celta aptuveni pirms divsimt gadiem vienā no kvartāliem, kas robežojas ar vecpilsētu, teritorijā, kas Jēzus laikā vēl bija trūcīga aramzeme, un pamatā neviens nemaz tā īsti nezināja, kāpēc tāda vispār bija vai kāpēc tā stāvēja tur, kur tā stāvēja.
Baznīcas joms, kas izskatījās drūms un sakumpis, atradās tieši divu dzīvu un pārāk šauru ielu krustojumā, kuras šejienieši izmantoja kā aplinkus ccļus, kad galvenajās ielās valdīja sastrēgums. Baznīcas logi bija pelēki no putekļiem un izplūdes gāzēm, pat zvana skaņas baznīcas zemajā tornī ik dienasvidu skanēja kā putekļiem klātas. Tam gan nebija nekādas nozīmes, jo šajā kvartālā nu dzīvoja galvenokārt musulmaņi.
Sabata vakars bija vienīgais vakars, kad ielas bija klusas. Tēvs Lūkass, franciskāņu mūks, kurš kopā ar vēl diviem citiem brāļiem uzturēja šo nabadzīgo mazo baznīcu pie dzīvības, bija paradis izbaudīt šo reto mieru. Kad viņš bija izvadījis pēdējo viesi no ēdināšanas telpas, viņš neaizslēdza aiz viņa pagalma vārtus kā parasti, bet gan apsēdās ārpusē uz nogludinātās akmens dzegas, kas ieskāva baznīcas torni, smēķēja nedēļas vienīgo cigareti un labu brīdi neko nedarīja. Tas, ko viņi šeit darīja — katru vakaru noturēja dievkalpojumu vājiem, slimiem un nabagiem un pēc tam pabaroja izsalkušos. Bija daudz izsalkušo, kas atrada ceļu uz šejieni, un tikai pavisam nedaudzi bija katoli. Taču viņi tiem neko nejautāja.
Tas, ka viņi deva nabagiem, sagādāja atzinību no viņu musulmaņu kaimiņiem. Kaut vai kurpnieks, kura veikals atradās tieši pretī vārtiem uz baznīcas jomu. Dievbijīgs vīrs, kurš katru dienu skaitīja visas noteiktās lūgšanas, neraugoties uz kuriozo faktu, ka viņš bija spiests savu lūgšanu paklājiņu izklāt kristīgās baznīcas virzienā, kura, kā ģeogrāfiski bija sagadījies, atradās tieši starp viņu un Meku. Kad tēvs Lūkass sabata laikā apsēdās ārā ar cigareti, viņš parasti tai brīdī slēdza ciet veikalu un cieņas pilns sveicināja, un viņi pārmija pāris vārdu katrs savā ielas pusē.
Šajā vakarā restes pāri pretī jau bija nolaistas, kad tēvs Lūkass iznāca pa platajiem pagalma vārtiem. Bija jau ari tumšs. Dažreiz viņš ilgi bija aizņemts. Labi, ja tāpēc, ka kādam bija vajadzība izkratīt sirdi. Bet šovakar bija noticis strīds starp diviem apmeklētājiem, ko viņi tikai ar pūlēm bija varējuši izšķirt.
Priesteris nopūties aizsmēķēja cigareti un atspiedās ar muguru pret baznīcas torņa nelīdzeno mūri. Kas šī bija par dienu. Parasti viņam izdevās pilnībā nodoties tam, ko viņš darīja, un nejautāt, kāpēc viņš to dara. Taču tādās dienās kā šī iezagās šaubas, nodevīgi, sāpīgi jautājumi, ko viņš šeit patiesībā dara, vai tam vispār būs kāds rezultāts un vai viņš ar savu dzīvi nebūtu varējis iesākt ko labāku, nekā iestāties ordenī un tad pavadīt dienas, diedelējot pārtiku lielveikalos, viesnīcās un pie vairumtirgotājiem, lai vakaros to izbarotu kašķīgiem slaistiem.
Viņš ievilka dūmu un gaidīja, kad šīs domas izgaisīs, kā tas bija vienmēr, kad viņš tām pietiekami ilgi nepievērsa uzmanību. Tas palīdzēja, ja sāpēja galva, un palīdzēja arī tad, kad māca šaubas.