Viņš pamanīja kādu kalsnu, nožēlojama izskata stāvu, kas noguris vilka kājas lejup pa ielu. Automātiski viņš pārdomāja, kas viņiem vēl virtuvē atlicis, gadījumā, ja šis vīrs… Viņam bija tumši mati, tumša sejas āda. Iespējams, palestīnietis.
"Atvainojiet," palestīnietis sauca plašā amerikāņu angļu valodā ar spāņu akcentu, "es meklēju taksometru stāvvietu."
Tēvs Lūkass pacēla rokas, tā parādot savu nezināšanu. "Šeit gan nav," viņš sauca tam pretī.
"Sasodīts," izspruka tumšmatainajam vīrietim, kurš, nākot tuvāk, tomēr neizskatījās pēc palestīnieša. Drīzāk gan pēc meksikāņa mirkli pirms bada nāves. Kad viņš pamanīja mūka tērpu, kas tēvam Lūkasam bija mugurā, viņš šķita izbīstamies un sacīja: "Ak, piedodiet, tēvs, es nezināju, ka jūs, ka…"
Viņš apklusa. Viņa skatiens slīdēja augšup pa mūri, pie kura sēdēja priesteris, tad saskatīja tornī zvanu un krustu baznīcas smailē. "Tā ir baznīca," viņš tad secināja.
"Jūs neesat šejienietis, vai ne tā?"
"Nē, nē. Es esmu no Bozmenas Montānā. Amerikas Savienotās Valstis. Es ierados tikai šorīt un esmu pirmo reizi Jeruzalemē…"
"Šovakar jums nebūs vis veicies. Sabatā viss ir slēgts."
"Ai, nē, man patiešām ļoti veicas. Ticiet man, šodien es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Man vēl tikai ir jātiek atpakaļ nometnē, un tad… Nē, patiešām. Ziniet, jau rīt, iespējams, man jādodas atpakaļ. Tas bija tik labi, ka es varēju…"
Priesteris nometa izsmēķētās cigaretes galu un to samīdīja. "Par kādu nometni jūs runājat?"
Vīrs šķita viņu nedzirdam. Acis nenovērsis, viņš skatījās uz baznīcas torņa smaili, un viņa sejā parādījās apgarots smaids. "Sakiet, tēvs," viņš lēni jautāja, "vai jūs domājat, ka varētu mani uz brīdi ielaist jūsu baznīcā?"
"Patiesībā mēs to aizslēdzām jau pirms laba laika."
"Jā, es zinu, es zinu, atvainojiet. Es tikai iedomājos, varbūt… Mana māte tā priecātos, ja es viņai varētu pateikt, ka es Jeruzalemē esmu lūdzies. Tikai dažas minūtes? Vienu minūti. Lūdzu!…"
Tēvs Lūkass smaidīja. Parasti viņiem vajadzēja aģitēt ar bezmaksas ēdienu, lai savu baznīcu puslīdz piepildītu. Tad jau es vienam, kurš no brīvas gribas vēlas tajā ieiet, taču nestāšos ceļā. Viņš izvilka savu atslēgu saišķi un piecēlās. "Cik vien ilgi vēlaties, mans draugs. Un pēc tam es jums izsaukšu taksometru."
"Tas ir slikts papīrs," Ješua paskaidroja pēc tam, kad ilgi bija skatījies mikroskopā. "Pavisam nožēlojams, ja izsakās precīzi."
Stafcns paraustīja plecus. "Neesi jau nu tik stingrs. Kā nekā tam ir divtūkstoš gadu."
"Tā es nedomāju. Es gribu teikt, ka tas nav papīrs, ko vajadzēja izmantot šādam mērķim." Ješua izvilka mazo papīra paraudziņu ar paliktni no objektīva apakšas. "Lai ari kurš šo vēsti būtu rakstījis, viņam vai nu nav bijis nekādas nojēgas par papīru, vai ari nav bijusi liela izvēle."
"Vai tas nozīmē, ka mēs ar to neko nevaram iesākt?" Stefens gribēja zināt. "Viss nevērtīgs?"
"Nē, muļķības. Vienu vai otru mēs laika gaitā varam padarīt salasāmu. Taču daudzas vietas ir pārvērtušās putekļos, tur vairs nekas nav glābjams. Gluži vienkārši tas ir slikts papīrs. Iespējams, patiešām parasts amerikāņu vēstuļu papīrs, kas zina."
Stefana skatiens laikam būs bijis pārāk samulsis, jo Judīte pēkšņi sāka ironiski smieties. "Joši, tev, es domāju, vajadzētu viņam paskaidrot, ka tas nav nekāds antiamerikānisks aizspriedums."
"Ko? Ak jā," Ješua apjucis izslējās. "Vienkārši ir tā, ka tagad tiek ražots daudz slikta papīra. Gluži vienkārši viss tiek taupīts — saistvielas, līme, izejvielas —, un iegūst papīru, kas pats izjūk, ko saēd skābes, kas ir tā sastāvā, un tā tas notiek vienā laidā. Visļaunāk ir ar videi draudzīgajiem papīriem. Eiropā ir tādas finanšu daļas, kurās uz videi draudzīgā papīra drukātie finanšu nodaļas ziņojumi sāk izjukt jau pirms likumīgā uzglabāšanas termiņa beigām."
"Bet šis taču nav videi draudzīgs papīrs, vai ne?" Uz nožēlojamā metāla šķīvja tas izskatījās aizdomīgi pelēks.
"Nē, citādi vispār nekas nebūtu palicis pāri. Taču tas nav arī no īpaši izturīgajiem." Ješua acīs atkal parādījās tas savādais spīdums, kas viņa izskatu vērta īsti zinātnisku. "Tas pat atbalsta tavu teoriju, Stefen. Tik sliktu papīru agrāk nemaz neražoja."
"Tu joko."
"Nē. Vecs, ar rokām darināts lupatu papīrs šodien vēl ir tikpat labs kā toreiz, četrpadsmitajā vai piecpadsmitajā gadsimtā."
"Vai tu patiešām gribi apgalvot, ka šodien netiek ražots tāds papīrs, kas izturībā varētu mēroties spēkiem ar papīru no četrpadsmitā gadsimta?"
"Protams, ka ne. Mūsu nezināmais tikai to nebija izmantojis. Jautājums tikai, kāpēc," Ješua domīgi noteica, paņēma šķīvi ar trauslajiem atlikumiem no kapā līdzi ieliktā rakstiskā vēstījuma un uzmanīgi aiznesa to uz laboratorijas otru galu pie kāda aparāta, kas izskatījās kā milzīga mikroviļņu krāsns, turklāt pašbūvēta. Viņš saudzīgi nolika šķīvi ar papīru vidū, aizvēra stikla durvis un piespieda lielu, zaļu pogu. Aparāta aizmugurē kāda detaļa sāka tarkšķēt kā bojāts fens, tik skaļi, ka Stefenu pārņēma sajūta, ka troksnis dzirdams visā ēkā, un aparāta iekšpusē varēja redzēt paceļamies plānu migliņu.
"Mitrinātājs," Ješua paskaidroja.
"Ak," noteica Stefens. Un tad, tā kā otrs negatavojās savu rīcību paskaidrot sīkāk, viņš jautāja: "Un kam tas vajadzīgs?"
Ješua izklaidīgi pasmaidīja. No viņa kādreiz iznāktu lielisks izklaidīgais profesors. "Papīrs sastāv no celulozes. Celuloze ir polimerizēts polisaharīds. Novecošanās procesā polimerizācijas pakāpe samazinās, kā rezultātā papīrs kļūst trausls. Vienlaikus papīrs kļūst higroskopisks, un tāpēc ar saudzīgu ūdens piegādi noteiktā apjomā tā elastību var atkal atjaunot."
"Un tad mes varēsim izlasīt, ko viņš ir uzrakstījis."
"To nc. Taču mēs vismaz varēsim abas lapas atkal atlocīt vaļā." "Ak tā."
Nervus beidzošais ventilatora troksnis dārdēja ausīs, galvā, šķita, ka tas izraus zobus ar visām saknēm.
"Vai tas nav dzirdams visā ēkā?"
"Nē."
Stefens paskatījās uz Judīti, kura viņam veltīja nesavtīgu smaidu. Šķita, ka Ješua vairs redz vienīgi to, kas notiek mitrinātāja iekšpusē.
"Un kāda veida papīru būtu ņēmis tu?" Stefens vēlējās zināt. "Ja tu vēlētos rakstīt vēstuli, kurai jāpārdzīvo divtūkstoš gadu, es domāju."
Ješua, acis nenovērsis, skatījās uz lūzeno artefaktu, kas, kā dažbrīd izskatījās, uzsūca sevī smalko miglu. "Es vispār neņemtu papīru," viņš tcica.
"Bet?" Stefens bija izbrīnīts.
"Plastmasas foliju. Veco, labo, netrūdošo plastmasas foliju, no kādas agrāk gatavoja iepirkumu maisiņus, pirms pamanīja, ka atkritumu kaudzē tie kļūst par problēmu. Tas, ko tu uzrakstīsi uz šādas folijas, pārdzīvos ne vien divus tūkstošus gadu, bet gan divdesmit tūkstošus un vairāk."
Taksometrs apstājās. Zoržs atkal ieraudzīja piecus sudrabaini mirdzošos dzīvojamos vagonus uz telšu nometnes fona un uzelpoja. Viņi patiešām bija atraduši ceļu atpakaļ. Tā viņam šķita kā dievišķa sagadīšanās, lai arī šoferis, vecs, sapīcis arābs, tūkstoš reižu bija teicis no problem. Viņš pateicīgi samaksāja elpu aizraujošo summu, par kādu viņi bija vienojušies pirms brauciena, — faktiski visus Amerikas dolārus, cik vien Zoržam bija, vēlreiz apliecināja vīram, kuram šķērsām pāri degunam bija divas noslēpumaina izskata rētas un kurš bija pilnīgi koncentrējies uz zaļo banknošu identificēšanu un skaitīšanu, ka viņš šeit lieliski orientējas, un, kad otrs bija beidzis skaitīt un, noņurdēdams kaut ko, pamājis, izkāpa no mašīnas. Viņš vēl pagaidīja, kamēr taksometra sarkanie stopsignāli vairs nebija saskatāmi, un tad devās augšup uz nometni.