Nakts bija silta un miera pilna. Šī, Zoržs Martinē no Bozmenas Montānā, pie sevis domāja, ir neaizmirstama diena, kas paliks atmiņā uz visiem laikiem. Ja kāds būtu pajautājis, kā viņš jūtas, viņš varētu atbildēt tikai vienu: piepildīts. Viss bija pilnīgs. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt.
Viens no sargposteņa viņam tuvojās, pieprasīja parādīt apliecību. Zoržs pasniedza dokumentu, kas viņam bija no rīta piešķirts, un klusībā viņu svētīja.
"Ak Zorzs," noteica druknais vīrs, kuram pār plecu karājās automāts. "Mēs abi jau šorīt runājām. Vai jūs bijāt Jeruzalemē?"
Zoržs samiedza acis. Tagad viņš pazina otru. "Jā, es biju Jeruzalemē. Es atceros. Gideons, vai ne? Vai jums vēl arvien ir dežūra?"
"Nē — jau atkal!" Šķita, ka vīrs, kura tumšajos, sprogainajos matos atmirdzēja zvaigžņu gaisma, priecājas. Viņš izvilka cigarešu kārbiņu. "Jā, tagad, starp citu, es varu revanšēties. Kā jums patika?"
"Tas bija brīnišķīgi." Patiesībā Zoržam it nemaz nebija vēlēšanās izrunāt piedzīvoto un vēlme pēc cigaretes vēl nekad nebija bijusi tik niecīga kā šobrīd. Taču viņš šo izraēli nevarēja tā vienkārši pamest stāvam, tāpēc viņš vienu paņēma un ļāva arī pasniegt uguni, un tad viņi tur stāvēja un savā nodabā kūpināja.
"Visai mierīgi, vai ne?" Zoržs tcica pēc kāda brīža, lai novērstu iespēju, ka saruna atkal pavēršas viņa izbrauciena virzienā.
"Absolūti. Tā kā viņi strādā visu cauru dienu, tad vakarā var būt tikai pusdzīvi."
"Jā. Nav grūti iedomāties."
Viņi atkal tā stāvēja kādus pāris klusus mirkļus un vēroja dūmu mākonīšus, kas izcēlās sudraboti uz naksnīgās debess fona.
"Jā, jūsu vietā es būtu mazliet piesardzīgāks," apsargs, vārdā Gideons, pēkšņi sacīja jūtami klusākā balsī, it kā starp citu, it kā brīdinot. "Es domāju, kas attiecas uz jūsu pasūtītāju."
Zoržs iepleta acis. "Kā jūs to domājat?"
"Tāpat vien. Skatieties, ka dabūjat savu naudu, pirms vēl nav par vēlu."
"Ar to man Šā vai tā nav nekāda sakara. To saņem Montānas universitāte. Kā tā, kas ir atgadījies?"
Gideons nometa pusizsmēķēto cigareti un to samīdīja, aizdomu pilns paskatījās uz visām pusēm un tad iečukstēja viņam ausī: "Šie ļaudis ir jukuši. Pilnīgi traki."
"Patiešām? Kā tad tā?"
"Es mazlietiņ paklausījos… N11 jā — patiesībā es noklausījos. Es gan to nebūtu drīkstējis, nav ne jausmas. Taču katrā ziņā es tagad zinu, kas atrodas tajā baltajā teltī četrpadsmitajā apgabalā."
"Ak."
Gideons pikti pamāja. "Es to neesmu redzējis, kā jau teicu. Taču es dzirdēju visu, ko viņi skaidroja tam jauniņajam, kurš ieradās šovakar. Es stāvēju pie telts sardzē, jūs saprotat. Un viņi domā, ka es neprotu angliski."
"Saprotu."
"Galīgi traki, es jums saku. Vai jūs vēlaties zināt, ko, pēc viņu domām, tie ir atraduši?"
Zoržs pamāja. "Protams."
Judīte, galvu uz sakrustotajām rokām uzlikusi, bija iemigusi. Arī Stcfens tikai ar grūtībām spēja turēt acis vaļā; viss viņa ķermenis kliedza pēc miega, katra šūna lūdzās pēc miera un atpūtas. Un nožēlojamo automāta kafiju, ko varēja dabūt stāvu augstāk, viņš jau vairs nevarēja iedzert. Patiesībā laboratorijas galdi nemaz neizskatījās tik neērti — ja visus aparātus sabīdītu malā, tad noteikti varētu uz tā saritināties un mazlietiņ atpūsties…
Mitrinātājs vēl arvien dārdēja, jau vairākas stundas.
Vienīgi Ješua šķita nepazīstam nogurumu. Kāds tur brīnums, viņš jau nebija visu dienu pa sveloši karsto tuksnesi staipījis grozus, pilnus ar akmeņiem, drupām un iežiem. Stcfens gurdeni vēroja, kā Judītes brālis no ķimikālijām, kas stāvēja plauktos virs galdiem, jauc dažādas tinktūras, kā viņš sagatavo lēzenas plastmasas vanniņas un trauciņus ar vates vīkšķiem. Ko viņš, tā darbodamies, skaidro par ūdeņraža tiltiem un uzsūkšanas spējām, par sārmu rezistenci un pasivatoriem, par dzelzs gallusskābcs tintēm, skābes neitralizēšanu, neitralizāciju un briedināšanu, Stcfens jau sen vairs nesaprata.
Beidzot Jcšua uzvilka plānus plastmasas cimdus un izslēdza mitrinātāju.
Pēkšņais klusums iedarbojās kā šoks. Judīte uztrūkās no miega, pāris mirkļu skatījās apkārt, nesaprazdama, kur atrodas, un tad, aptvērusi, kas notiek, nopūtās. Pa to laiku Ješua bija atvēris stikla durvis un izņēma metāla trauku. Papīrs uz tā tagad izskatījās mīksts un lēverains, kā saļimis. Stefena acīs tas izskatījās pēc neglābjami sabojātas pelēkas papīra masas. Taču Ješua to aptaustīja, tik uzmanīgi, it kā viņa priekšā atrastos zirnekļa tīkls, un apmierināts norūca: "Brīnišķīgi."
"Es tagad svētlaimīgi varētu gulēt savā teltī," fonā neizturami kurnēja Judīte. "Kas man lika šovakar kaut soli spert ārā no nometnes? Ak nē — pulkstenis jau ir četri! Četri no rīta! Vai jūs esat pavisam traki?"
"Sšš!" viņas brālis nošņācās. Stefens mēģināja izmirkšķināt miegu no acīm, vienlaikus kā apburts vēroja, kā Ješua ar strauju Šķīvja apgriezienu, kas lika sirdij vai sastingt, izgāza papīra masu vienā no plastmasas vanniņām, lai pēc tam ar pincetes un koka irbulīšu palīdzību atlocītu vecās lapas.
"Pulkstenis ir četri," Judīte īgni atkārtoja, šļūcošiem soļiem tuvodamās. "Ir jau pāri četriem! Ja es būtu zinājusi, ka tas vilksies tik ilgi…"
Tikai tagad Stefens pamanīja, ka vanniņas dibenā Ješua ieklājis loti plānu, caurspīdīgu papīru. "Japāņu lūka papīrs," viņš paskaidroja, pamanījis Stefena koncentrēto skatienu. "Ar tā palīdzību mēs atsevišķos fragmentus fiksēsim to vietā."
Stefens pamāja. "Skaidrs," viņš gurdeni nomurmināja. "Darīsim tā."
Un tad divās lēzenās plastmasas vanniņās uz izklātā mitrā japāņu papīra gulēja divas papīra lapas. Ješua pētīja to virsmu caur pulksteņmeistara lupu, ko bija iespiedis acī. "Hmm," viņš beidzot noteica. "Mums tagad, protams, ir problēma, kāda līdz šim acīmredzot nevienam vēl nav bijusi. Padarīt salasāmu tekstu, kas rakstīts pirms divtūkstoš gadiem ar lodīšu pildspalvu!"
"Cerams, vismaz tā ir bijusi piemērota dokumentu rakstīšanai," Stefens mēģināja jokot.
Taču Ješua tikai pamāja. "Tas bija pirmais, ko es pārbaudīju. Citādi visa tinte mitrinātājā būtu neglābjami izplūdusi."
"Ak," Stefens noteica. Par to viņš vispār nebija iedomājies. Viņš noliecās pār pelēku, caurumainu papīra gabaliņu mozaīku. "Kāpēc tu domā, ka viņš izmantojis lodīšu pildspalvu? Es pat neesmu drošs par to, ka tur vispār ir kas rakstīts."
"Uz sausa papīra labi bija redzamas spiediena pēdas. Tagad tās arī vēl mazliet var redzēt, taču drīzāk gan jānojauš. Un tinte vienkārši ir izbalējusi. Pēc tik ilga laika tas jau bija sagaidāms."
"Jā — un ko nu?"
Jcšua paņēma mēģeni, kurā jau iepriekš bija sajaucis vairākas ķimikālijas. "Šodien pēcpusdienā es mazliet painteresējos par sastāvat, kāds ir moderno lodīšu pildspalvu tintēm. Šim te vajadzētu palīdzēt, padarīt to redzamu vismaz ultravioleto staru gaismā."
Viņš pabīdīja vienu no traukiem zem melnas, lēzenas luminiscējošās lampas. Kad viņš piespieda slēdzi, stikla caurulē atskanēja Urkšķēšana un sprakšķēšana, un tikai pēc laba brīža tā beidzot iedegās un izplatīja ap sevi tai raksturīgo violeto mirdzumu. "Šī jau arī sasniegusi pensijas vecumu," Jcšua komentēja. Viņa nagi iemirdzējās, kad viņš sakārtoja trauciņu zem spuldzes, un dažas šķiedras uz viņa krekla ultravioleto staru gaismā spokaini gaiši spīdēja.