Stefens aizdomīgi vēroja šķidrumu, kas nupat vēl izskatījās pilnīgi dzidrs, bet tagad ultravioletās spuldzes tuvumā iemirdzējās kā spoks. Tam bija visai kodīga smaka. Oda aptuveni tā, it kā zobārsts savu praksi būtu atvēris ādu ģērētavas tuvumā. "Vai tu esi drošs, ka šis visu vienkārši nenoēdīs?"
"Mēs vispirms izmēģināsim uz maza stūrīša," jcšua sacīja. Viņš paņēma vates kumšķi un iemērca stikla traukā, kur tas tūliņ piesūcās ar Šķidrumu. Un tad tik liegi, it kā vēlētos nomazgāt taureņa spārnu, viņš ar to samitrināja izplūksnātu vietu lapas stūrī.
"Tas neciešami smird," žēlojās Judīte un gatavojās piecelties. "Es ieslēgšu ventilāciju, ja jūs tam esat par slinku."
"Lūdzu, nē," teica Ješua. "Ja tu ieslēgsi ventilācijas iekārtu, uz apsarga pults iemirdzēsies sarkana spuldzīte. Tad viņš nāks skatīties, kas šeit notiek."
Judīte nopūtās un atkal apsēdās. "Arī tas vēl."
Daži niecīgi punktiņi ultravioleto staru gaismā uzmirdzēja spilgtāk. Ješua atkārtoja procedūru, tad skaļi caur zobiem ievilka gaisu, piecēlās un citā stikla traukā ātri sajauca vēl kādu šķidrumu. Viņš atgriezās ar šo otru noslēpumaino šķīdumu, paņēma citu vates kumšķi un atkārtoja līdzīgas mazgājošas kustības, kuru rezultātā samitrināto vietu mirdzums izzuda. Tikai mazie punktiņi, kas bija mirdzējuši spilgtāk, palika gaiši.
"Tas nebūs viegli," Ješua pavēstīja.
Judīte novaidējās un novērsās. "Es gribu savā gultā! Man pietiek!"
Judītes brālis šķita viņu nedzirdam, un Stcfens bija pārāk noguris, lai viņu ievērotu. Viņš vēroja, kā Ješua papīru pārmaiņus samitrināja te ar vienu, te otru šķīdumu, un pēkšņi atskārta, ka neapzināti bija aizturējis elpu. Ne jau tikai tāpēc, ka arī otrs šķidrums izplatīja kodīgu smaku, no kuras uzreiz sāka sāpēt galva.
Un pēc dažām minūtēm viņš pamanīja, ka gaišie punktiņi sāk veidot noteiktu rakstu.
Noteiktu vārdu.
never
"Tas darbojas," izdvesa Stefcns un juta, kā viņā mežonīgi uzbango uzvaras sajūta. "Ješua, tu to paveici!"
never
Jaunais arheologs acīm redzami aizkustināts sēdēja sarkanās plastmasas vanniņas priekšā, katrā paceltajā rokā turēdams pa vates kumšķim, ar acīm cieši ieurbies sava darba iznākumā. "Tas ir neticami," viņš beidzot noteica savādi aizsmakušā balsī. "Tas patiešām ir vārds angļu valodā. Uz dokumenta, kas ir tik vecs kā Kumrānas rokraksti."
never
Pat Judīte likās aizmirsusi spēku izsīkumu, ja arī ne slikto omu. "Never" viņa lasīja. "Nekad. Cik saprātīgi kā pirmajam uzdurties tieši šim vārdam, vai jums tā nešķiet?"
Spuldze noplaiksnījās, taču tūliņ atkal iedegās.
"Turpini," Stefcns mudināja. "Tas patiešām tā ir. Šo vēstuli patiešām ir rakstījis ceļotājs laikā. Viņš patiešām ir rakstījis vēstuli nākotnei.
Pudeļu pasts cauri laikam, un mēs to esam atraduši." Viņš juta cauri ķermenim pulsējam uzbudinājumu, kas bija labāks par seksu. Šīs sajūtas dēļ bija vērts dzīvot. Te tas norisinājās. Šis notikums reiz būs aprakstīts vēstures grāmatās, tas rosinās rakstnieku un mākslinieku iztēli, līdzīgi kā tas bija ar Tutanhamona kapenēm, kuras atrada Hovards Kārters. Un viņš bija šeit klāt. Viņš ne tikai bija šeit klāt — viņš bija galvenā persona.
JeŠua turpināja darboties, sekodams teikumam atpakaļejošā virzienā. Pēc dažām bezgalīgām minūtēm viņiem pretī uzmirdzēja nākamais vārds.
has never
"Kas?" jautāja Stefens. u Kas nav nekad — lai arī kas tur būtu?"
Judīte papurināja galvu. "Nekad nav — Ј0?"
"Nomierinieties," Ješua norūca. "Viss vēl būs." Taču nu viņš vispirms pievērsās teikuma fragmenta sākumam. Samitrināšana ar pirmo šķīdumu. Nosusināšana ar otro. Otrā stikla trauka saturs pamazām arī sāka mirdzēt, bet to Stefens redzēja tikai ar acs kaktiņu. Viņš ne uz brīdi nenovērsa skatienu no Ješua darbalauka.
Viņš negribot ievaidējās, kad atpazina vārdu, kurš pamazām iezīmējās. Galvenā balva!
Jesus has never
Pat Judīte bija iespaidota. "Ks tam neticēju," viņa atzina. "Tev bija taisnība."
"Viņš bija saticis Jēzu!" Stefens triumfējoši pasludināja, izstiepis rādītājpirkstu uz priekšu kā florcti. "Viņš bija aizceļojis pagātnē, un viņš bija saticis Jēzu no Nācaretes. Viņš ceļoja kopā ar viņu. Viņš sekoja viņam. Klausījās viņā." Viņš apklusa un paskatījās uz Judīti un Ješua. "Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Vai jūs saprotat, ka šīs abas lapas ir dokuments, kas ticamībā un aktualitātē pārspēj visus Bībeles evaņģēlijus?"
Judīte skaļi noclsās. Ješua uz viņu paskatījās un tad pievērsās Stcfenam. "Stefen, es neesmu īpaši dievticīgs ebrejs," viņš teica, "taču ebrejs." Viņš skatījās lejup uz maģiski kvēlojošo tekstu kā uz nejauku zvēru, kas kuru katru mirkli varētu iekost. "Man, godīgi sakot, ir bail no tā, kas šajā vēstulē varētu būt rakstīts."
"Vai no tā, ka tev ir bail, tu domā, teksts izzudis?" Stefens izaicinoši jautāja. Viņš papurināja galvu. "Blēņas. Vienīgais, kuram no šīs vēstules varētu būt bailes, ir pāvests. Labāk turpināsim."
Judīte pāris reižu izstaipīja plecus. "Labāk tagad nofotografē to, kas tev jau ir," viņa novaidēdamās ieteica.
"Tam vēl ir laiks," Stefens pakratīja galvai. "Vispirms pabeigsim teikumu."
Jcšua paklausīgi atsāka darbošanos ar vates kumšķiem, un Judīti pārņēma dusmas. "Stefen Foks," viņa dzēlīgi jautāja. "Vai tu principiāli ignorē visu, ko tev iesaka sieviete?"
"Es nevienu nešķiroju ne pēc rases, ne izcelšanās, ne dzimuma," Stefens smaidīdams teica. "Es principiāli ignorēju visu, ko man kāds iesaka."
"Tāpēc ka tik un tā neviens neko nezina labāk par tevi."
"Precīzi."
Viņa nostenējās, atmeta galvu atpakaļ un palika tā sēžam.
Luminiscējošās spuldzes gaisma atkal noplaiksnījās, šoreiz ilgāk.
Ješua mitrināja, susināja, atkal mitrināja. Šoreiz rakstu vieta izrādīja lielāku pretestību.
"Nu," viņš noteica, kad spuldze vēlreiz nosprakšķēja un gaisma kādu brīdi vibrēja, "tā taču neizlaidīs garu tieši šajā brīdī. Pilnīgi droši, ka visā mājā nav nevienas rezerves spuldzes."
Stefens sarauca uzacis. Judīte vēl arvien sēdēja, seju pret griestiem pavērsusi. "Varbūt mums tomēr tagad vajadzētu nofotografēt," viņš sacīja.
"Es tūlīt jau būšu pabeidzis," atteica Ješua. Mirdzošie punktiņi uz lapas šķita pilnīgi patvaļīgi izkaisīti, tic negribēja un negribēja savienoties par svītriņām un līnijām, un kur nu vēl par vārdu. Ješua ņurdēja, mērcēja vati šķīdumā ilgāk, piespieda to papīram stiprāk. Viņa acis no šķīduma izgarojumiem jau asaroja.
"Tur!" Viņš iesaucās un pacēla vates kumšķus. "Vai tu vari to izlasīt?"
Stefens tajā brīdī bija pasniedzies pēc fotoaparāta. "Nāc, nofotogra fesim to, kas mums tur jau ir."
"Tūliņ, tūliņ. Paskaties tikai…"
"Jā, es jau skatos." Stefens pieliecās lapai tuvāk. Gandrīz nogāza fotoaparāta statīvu. "Ak, mans Dievs…"
Šajā mirklī ultravioleto staru spuldze nodzisa. Pilnīgi bez jebkāda trokšņa, pilnīgi bez jebkāda redzama iemesla. Tā vienkārši izdzisa, un līdz ar to arī ķīmiski marķētais teksts uz mitrā papīra.
"Tas taču nevar…" Ješua dusmīgi pasniedzās pie slēdža, izslēdza lampu, tad atkal ieslēdza, veltīgi. Nekas vairs nemainījās. "Sasodīts."
"Tu taču ari to izlasīji, vai ne?" Stefens jautāja.
"Tieši tagad," Ješua dusmojās, pielēca kājās un piesteidzās pie skapja telpas otrā galā, vilka vaļā atvilktnes, stūma tās atkal ciet. "Kā jau es teicu. Nevienas rezerves spuldzes visā plašajā apkārtnē."