Выбрать главу

"Ješua," Stefens jautāja vēlreiz. "Vai tu arī to izlasīji?"

"Tas ir raksturīgi šai bodītei," viņš saniknots turpināja runāt. "No­laidība, kur vien skaties. Katrs tikai ņem, bet nevienam neienāk prātā parūpēties par rezervi. Un mums ir sabats! Kur lai mēs tagad sameklē­jam rezerves spuldzi?"

Stefens ar troksni nolika kameras statīvu atpakaļ uz galda. "Ješua!"

Draugs aprima, un ar to arī izgaisa viņa dusmas. Viņš paskatījās uz Stefenu un pamāja. "Jā, es arī to izlasīju."

"Tātad tu arī to redzēji?" "Jā."

Judīte atkal izslējās un nogurusi uzlūkoja abus vīriešus. "Kas noti­cis? Jūs esat tik bāli kā spoki. Kāds tad bija nākamais vārds?"

Stefens pārliecās pār lēzeno trauku, atspiedās uz izplestām rokām, it kā viņa ķermeņa augšdaļa pēkšņi būtu kļuvusi tonnām smaga, un pa­skatījās lejā uz pelēko, caurumaino papīru. Ja ilgi skatījās, viņš varēja iztēloties, ka spēj vēlreiz atsaukt atmiņā spokaino rakstu.

"Lived", viņš teica. "Nākamais vārds bija lircd."

18

Tas, kādi būvmateriāli tikuši izmantoti atsedzamās celtnes būvē­šanā, stipri ietekmē rakšanas tehniku. Mums jau relatīvi agri bija skaidrs, ka saskarsimies ar vienkāršākām būvēm, kas celtas no māla ķieģeļiem vai būvakmeņiem. Tātad mums jādomā par to, lai savlaicīgi atpazītu un saglabātu mūru paliekas, kas ir tikai ar grūtībām atšķiramas no gruvešu masas. Sevišķi svarīgi mums bija arī atrast grīdas celtnes iekšpusē, jo priekšmeti, kas atrasti tieši uz grīdas (piem., keramika, stikls, monētas, skarabeji), nepārprotami norāda uz atraktā slāņa laikmetu.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Acīmredzot šis vīrs, kurš kā pasaules valdnieks, ieplēties un varens, sēdēja vienā no atzveltnes krēsliem, bija vēlējies, lai sonārtomogrāfijas rezultāti tiktu pārrunāti šeit, Šajā dzīvojamajā vagonā ar kondicionēto gaisu, uiļ ncvis ārā pie kāda saliekamā galda. Tas bija izrakumu finan­sētājs, pats lielais boss, cik Zoržs Martinē jau bija uzzinājis. Viņam mu­gurā bija nevainojams tumši zils uzvalks ar zīda kaklasaiti, kas bija pie­stiprināta ar zelta adatu, kurā bija briljants, viņa frizūra bija tikpat ne­vainojama, un svīst — tas neapšaubāmi bija pēdējais, ko viņš vēlējās. Lai arī šajā sestdienas rītā, kā Zoržam šķita, ārā bija vēl visai patīkami un šeit iekšā jau gandrīz pārāk vēsi — šajā konferenču zālē, kas bija tik balta, ka varēja domāt — esi apmaldījies ledusskapī.

Rezultātu paziņošana, kā vienmēr, bija Roba Ričardsa uzdevums. Zoržs darīja darbu, un Bobs plūca laurus, tā nu tas bija. Šorīt Zoržam pret to nebija ne mazāko iebildumu. Viņš bija priecīgs, ka viņam nekas ne­bija jāsaka. Tad bija mazāka bīstamība, ka viņš varētu izpļāpāties.

Gideons bija runājis pilnīgi nopietni, to varēja manīt. Sākumā Žoržs bija domājis, ka plecīgais izraēlis grib viņu izzobot; pamēģināt, ko visu var sastāstīt vienam muļķa meksikānim. Hu, tad nu gan viņš bija kļuvis dusmīgs! Dusmīgs vīrs ar uzi plecā, ak tu dieniņ. Nē, viņš nebija gri­bējis viņu piemuļķot.

Taču viņš varēja būt pārklausījies. Kaut ko nepareizi sapratis. Noti­kums bija vienkārši pārāk neticams.

Visus attēlus, ko bija pārraidījis Sotom 2, Robs bija plaši izklājis uz galda, lai radītu iespaidu. Tā viņš darīja vienmēr. Palielīties, to viņš prata tik labi kā neviens cits. Cilvēki vienmēr skatījās uz šiem attēliem un neparko nespēja saprast, ko viņiem tur vajadzētu saskatīt, un, kad viņi jau gandrīz krita izmisumā, tad Robs Ričardss beidzot sāka runāt. Tieši pareizajā brīdī. Nosvērti pārvilka ar roku pār gaišajiem, cirtainajiem ma­tiem un sāka skaidrot — vieglā, nevērīgā patērzēšanas tonī, it kā uz galda būtu izklāts pilsētas plāns, par kuru tiktu izteiktas dažnedažādas domas, un visiem būtu skaidri redzams, par ko viņš stāsta. Viņš nekad neteica neko tādu kā: Šis tumšais plankums norāda uz mūra atliekām desmit metru dziļumā. Kaut ko tādu viņš pateica pavisam citādi, apmēram tā: Šiem mūriem vajadzētu atrasties aptuveni desmit metru dziļumā. Un tad viņi visi piekrītoši māja, beidzās vai nost aiz bijības un saskatīja mū­rus tieši tajā vietā, kur Roba Ričardsa rādītājpirksts ceļoja pāri pelēcīga­jām fotogrāfijām.

Zoržs nekad nepārstāja brīnīties, kad viņš to atkal piedzīvoja, un ilgu laiku par šo izrādi, ko Bobs spēlēja, bija dusmojies. Ar rezultātiem, ko ar savu darbu bija ieguvis viņšl Taču kopš kādas reizes, kad attēlus vaja­dzēja prezentēt viņam pašam un pēc tam skatīties neticīgās, skeptiskās sejās, jā, beigās pat aizstāvēt sonārtomogrāfijas lietderību, viņš bija nonā­cis pie uzskata, ka pārliecinoša prezentācija bija tikpat nozīmīga māksla kā tai nepieciešamo attēlu iegūšana.

Viņš uzmanīgi sekoja, kā Bobs piekārto attēlus vispārīgi uzzīmēta­jam izrakumu novietojuma plānam, kas gulēja uz galda. Viņš iezīmēja mūrus, norādīja uz kauliem, kuri vēl nebija izrakti, un ilgi kavējās pār­domās par dažādiem iežu slāņiem. To viņš darīja vienmēr, kad pamatā nemaz nebija ko stāstīt. Un šeit Bethamešā nebija nekā, ko stāstīt. Viņi bija atraduši to, ko viņi bija domājuši šeit atrast. Neko vairāk. Neko. Izmesta nauda, īsi sakot, un Boba Ričardsa uzdevums bija novērst to, ka pasūtītāji arī nonāk pie šī secinājuma. Montānas universitāte ar savu sonārtomogrāfu veica ienesīgus darījumus un nevēlējās neapmierinātus klientus. Tas bija iemesls, kāpēc līdzi tika sūtīts Bobs Ričardss.

"Tā, te es neko neredzu," beidzot pasūdzējās resnais vīrs. "Šīs foto­grāfijas izskatās pēc ultrasonogrāfijas attēliem, kādi bija manai sievai, kad viņa bija stāvoklī. Toreiz es tur arī neko nesaskatīju."

Bobs viņam uzvaroši uzsmaidīja. "Bet jūsu sievas ārsts gan droši vien tur kaut ko redzēja, vai ne?"

"Hm, jā. Teica, ka būšot puika."

"Un vai bija puika?"

"Jā."

Visi smējās.

"Nu," Bobs laipni skaidroja, "šie attēli rodas pēc ļoti līdzīga paņē­miena. Un tajos es redzu, ka jūs atradīsiet visai daudz drupu."

Ar šo viņš vēlreiz panāca atzinīgus smieklus. Pat resnais vīrs greizi pasmaidīja.

Pirmais beidza smieties vīrs tumši zilajā uzvalkā. "Kas ir ar metāla kasti?" viņš vēlējās zināt. "Vai to jūf atradāt?"

"Metāla kaste." Bobs pajftezās. Žoržs papurināja galvu. "Nē, diem­žēl," Bobs turpināja. "Neko tādu mēs neatradām."

"Vai esat par to pārliecināts?" otrs neatlaidās.

Bobs noteikti pamāja. "Simtprocentīgi." Neviens cits Šo vārdu ne­prata izteikt tik dziļi pārliecinātā tonī kā Bobs Ričardss.

Žoržs pacēla acis, kad profesors pēkšņi pagriezās atpakaļ pret apa­ļīgo vīrieti, kurš it kā bija rakstnieks, un saausījies dzirdēja, kā viņš tam čukst: "Es taču teicu, ka kameras šeit nav!"

Tātad tomēr. Kamera. Šo vārdu viņš bija labi dzirdējis, un noso­došais skatiens, ko drošības šefs veltīja darbu vadītājam, tam bija tikpat kā apliecinājums. Tātad tomēr — visi šie vīri patiešām ticēja, ka kaut kur Izraēlā bija aprakta kamera, ar kuru uzfilmēts…

Žoržs pat neuzdrošinājās to iedomāties.

Ar kuru uzfilmēts Jēzus Kristus!

Vai tas maz bija iespējams? Tomēr Dievam nekas nebija neiespē­jams. Pat ceļojums laikā. Iespējams, tas pat bija viņa neizdibināmais plāns, — cilvēkiem tieši šajā laikmetā, ko tik ļoti ietekmēja televīzija, uzdāvināt videoierakstu ar viņu Pestītāju, lai stiprinātu savu baznīcu un vestu cilvēkus atpakaļ pie ticības. Un kā gan citādi tas būtu varējis no­tikt, ja ne šādā brīnumainā veidā?

Žoržs juta, kā viņam pēkšņi sāk dauzīties sirds. Bet… kādi cilvēki at­klājuši šo noslēpumu? Šis vīrs, kurš par Vienu vienīgu uzvalku izdeva vairāk naudas, nekā vajadzīgs, lai veselu gadu pabarotu viena ciema iedzīyotājus Bangladešā, — un lai viņa naudas kārajās rokās nonāktu šis vien­reizējais dokuments? Ko gan citu viņš ar to darītu, ja ne meklētu, kā iegūt vēl vairāk naudas? Vēl vairāk varas?