Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
E1 AI lodziņš drošības apsvērumu dēļ atradās nomaļus no centrālās halles atsevišķā gaitenī. Pētcrs Eizenharts to sasniedza gandrīz vai pēdējā minūtē, un nu, stāvot tikpat kā vienīgi starp cilvēkiem, kādus viņš līdz šim bija redzējis tikai vakara ziņās, viņu pārņēma neomulīga sajūta. Melnās drānās tērpušies ortodoksāli jūdi ar garām cirtām pie deniņiem stāvēja blakus šķietami aukstasinīgiem palestīniešiem, kam galvā bija pazīstamais lakats, ko populāru padarīja Jasirs Arafats. Viņi centās cits citu neievērot. Rindā gaidīja garos ģērbos un galvas lakatos kautri ietinušās sievietes un gandrīz līdzīgi tērpušies franciskāņu mūki. Starp tiem, gan ne tik uzkrītoši, pacietīgi stāvēja arī dažāda vecuma un sabiedriskā stāvokļa vīrieši un sievietes, vecākas dāmas un kungi, gaidpilni uzlikuši galvā baltas vasaras platmales, lai arī bija agrs rīts un debesis virs Frankfurtes bija apmākušās; bāli, drukni vīrieši speķaini spīdīgos uzvalkos ar smagiem plastikāta maisiņiem rokās klusi sarunājās, kā Eizenhartam šķita, krievu valodā. Rinda uz priekšu kustējās ļoti lēni.
"Kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu?" jautāja liela auguma dāma no Izraēlas drošības iestādes, veltīdama viņam neuzticīgi pētošu skatienu, itin kā turētu aizdomās par krimināliem nodomiem.
"Es dodos, hmm, darba darīšanās." Kāpēc šis jautājums viņu padarīja tik nervozu? Trīcošiem pirkstiem viņš kabatā sataustīja faksu no Ņujorkas. "Esmu uzaicināts kā konsultants."
Viņa pamatīgi izpētīja faksu. Šeit tā nebija formalitāte, tas bija patiešām nopietni. Kaut ko tādu viņš lidostā vēl nekad nebija pieredzējis. Tic drīzāk aizkavēs lidojumu, nekā pārbaudē atstās bez ievērības kādas neskaidrības, un tas acīmredzot nebija bez pamata. Eizenhartam ienāca prātā lidmašīnu nolaupīšanas gadījumi, par kuriem viņš šad tad bija dzirdējis. Iemeslu te varēja būt daudz.
Ir nu gan viņš iekūlies, manu dieniņ! Viņa izlasīja faksu vēlreiz, visu līgumu uz četrām lapām, kas bija rakstīts angliski un sastāvēja gandrīz vienīgi no juridiskiem terminiem, nenolaižot acis no teksta, nocēla telefona klausuli, uzgrieza numuru un sarunājās ar kādu it kā dziļi no rīkles nākošā, jādomā, ebreju valodā. Beidzot viņa atdeva Eizenhartam faksu un pamāja, uzšņāpa uz formulāra sava paraksta līkločus un atbrīvoja viņam ceļu. "Viss kārtībā," dāma noteica un pievērsa savu neuzticības pilno skatienu nākamajam gaidītājam, uz kuru, kamēr vien tas nebūs pierādījis pretējo, viņa skatīsies kā uz iespējamo teroristu.
Kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu? Sasodīti labs jautājums. Viņš, viduvējs rakstnieks! Par padomnieku mediju gigantam miljonāram! Ārprāts. Patiešām dīvaini. Pēkšņi viņš atskārta, ka patiesais iemesls, kāpēc viņš piekrita, bija iekavētie maksājumi par māju. Jo viņam nebija samaksājusi izdevniecība, kuras īpašnieks, kā izrādījās, bija cilvēks, kura uzdevumā viņš devās uz Izraēlu.
Viņa sēdēja tur, kur viņš to bija vēlējies redzēt, — uz viņa saliekamās gultas malas. Muļķīgi vienīgi, ka viņa bija apģērbusies, bet viņš puskails.
Stcfcns tikko bija iznācis no dušas. Apzīmējums "duša" te gan īsti nebija vietā — lai arī dušas galviņa ārēji iedvesa bijību, no tās atdalījās vien vārgi piloša ūdens strūkliņa. Par to nemitīgi žēlojās vai ikviens nometnes iemītnieks, jo nebija nekādas iespējas atbrīvoties no visuresošajiem putekļiem. Taču ikviens arī zināja, ka žēloties nav nekādas jēgas, jo līdz izrakumu darbu beigām nekas nemainīsies. Pie apūdeņošanas ekspertiem Āfrikā Stefens gan bija apguvis kādu vienkāršu triku, kā putekļus tomēr nomazgāt, proti, lietojot sūkli, un šo zināšanu viņš no citiem nebija slēpis, taču tik un tā lielāko daļu neapmierināto arvien vēl dzirdēja sūdzamies.
"Tu esi vienīgais cilvēks no tiem, ko es pazīstu, kam arheoloģisko darbu nometnē ir līdzi žakete," Judīte sacīja.
"Man ir vēl arī daudz citu neparastu īpašību," slaukot matus un ieveidojot tos ar rupju ķemmi, atteica Stefens. Bija tik labi apzināties sev aiz muguras darbadienu un priekšā vēl sagaidāmu patīkamu vakaru. Arī fiziskā piepūle nāca viņam par labu, tā uzturēja viņu formā un ļāva labāk sajust savu ķermeni.
Arheoloģisko darbu palīgi dzīvoja visai plašās smaga, balta buraudekla teltīs, kas šķita palikušas pāri no kāda britu armijas karagājiena uz Āfriku. Iespējams, tā arī bija. Lielākoties teltīs dzīvoja pa divi, taču Stefens bija spējis iegūt tiesības iekārtoties atsevišķā teltī, izplatot baumas, ka naktī stipri krācot un miegā mēdzot staigāt, pie tam atgriežoties nereti sajaucot gultas. Te nu neviens nebija ar mieru riskēt. Rezultātā vietas viņam bija pietiekami, lai blakus galdam un krēslam novietotu pārskatāmu garderobes stieni apģērbam un lielu spoguli.
"Kaut kad taču es to uzzināšu," viņa atkārtoja jau vismaz piekto reizi. Runa vēl arvien bija par Stcfcna atradumu, kas, kā šķita, bija radījis visu šo jezgu.
"Šovakar tu to uzzināsi," Stefens teica, vilkdams kājās bikses. Judīte viņā vienaldzīgi nolūkojās. Pirms brīža viņa vienkārši bija ienākusi teltī, kad viņš tur bija stāvējis apakšbiksēs, atsēdusics uz viņa gultas malas un sākusi iztaujāt par atradumu. "Tas ir garš stāsts. Ja cs tev to tagad izstāstīšu, man tas būs vēlreiz jāstāsta Jcšua, un tas nu man būs par daudz."
"Tu tikai gribi radīt intrigu."
"Saprotams. Ari to. Kad tavs brālis būs klāt?"
"Pēc pusstundas."
Viņā bija kaut kas skarbs. Varbūt tāpēc, ka savos divdesmit gados viņai aiz muguras bija jau divi gadi karadienestā Izraēlas armijā. Viņš ar šausmām apzinājās, ka šī garkājainā, temperamentīgā būtne prot vadīt tanku, iesaistījusies ugunskaujās ar intifada ļaudīm un nepilnā minūtē aizsietām acīm spēj salikt kopā izjauktu ložmetēju. Turpretī viņš armiju pazina tikai no filmām.
"Varbūt tomēr labāk brauksim ar manu mašīnu? Un viņu satiksim Telavivā?" Viņš pamāja uz sava mobilā telefona pusi, kas gulēja uz galda.
"Tu viņu vairs nesazvanīsi. Viņš jau stāv Jeruzalemē sastrēgumā."
"Nu labi." Stefens sakārtoja kreklu, kas bija šūts no izsmalcināti apvienotas linu, kokvilnas un mākslīgās šķiedras. Tas bija viņa mīļākais krekls un neiztrūkstoši pavadīja viņu visās ekspedīcijās. Velkot vienu pašu, tas izskatījās brīvi, bet kopā ar žaketi — eleganti, un, ja bija nepieciešams, to varēja izmazgāt pat aukstā ūdenī ar ziepēm, un tas atkal bija balts. Kreklu viņš bija iegādājies Ņujorkā mazā, ekskluzīvā veikalā, ko viņam bija parādījis kāds vīrs no Explorer's Society, kurš jau tuvojās astoņdesmitiem un, līdzko vien radās izdevība, stāstīja, kā savā jaunībā apceļojis pasauli ar velosipēdu.
Tad viņš uzvilka žaketi. Vēl viens ilgi meklēts apģērba gabals. Žakete bija viegla, vēsināja karstumā un sildīja, kad bija auksti, bagāžā to varēja cicši sarullēt, nebaidoties, ka sagumzīsics, un pēc krāsas tā piestāvēja faktiski pie visa. Un tā, protams, nebija no lētajām. Bet tas viņam jau bija kļuvis par nerakstītu likumu — ja viņš kur devās, tad noteikti izmantoja iespēju apģērbties gaumīgi un darījumu cilvēkam raksturīgi. Vienkāršajā buraudekla jūrnieku maisā viņam bija noglabātas ari dažas kaklasaites, tikai tās Judīte vēl nebija redzējusi, citādi viņa būtu pasmējusies ari par tām. Taču pēc pieredzes viņš zināja, ka pašpārliecināti izturēties vislabāk palīdzēja vienīgi apziņa, ka esi korekti ģērbies. Ja bija darīšana ar cilvēkiem, tad kaklasaitei varēja būt tikpat izšķiroša nozīme kā revolverim, satiekoties ar tīģeri.