Protams — viņš paturētu ierakstu sev. Neviens pats, kurš nebija viņa televīzijas tīkla klients, to nedabūtu redzēt. Un pēkšņi būtu dārgi, ļoti dārgi jāmaksā, lai kļūtu par klientu. Saviem klientiem viņš aizdarītu muti ar ilgtermiņa līgumiem, un viņš tos piespiestu ari pacietīgi panest visas viņa sēnalas.
Tā Kunga vārdus viņš palaistu ēterā starp divām visu laiku dārgākajām reklāmām. Būtu jāpacieš nebeidzamas kampaņas par atspirdzinošiem dzērieniem, tīrīšanas līdzekļiem, autoriepām, biksīšu ieliktnīšiem un košļājamām gumijām, lai drīkstētu paskatīties Pestītāja sejā. Jēzus atkal tiktu piesists krustā komercijas Golgātas kalnā, vēlreiz un vēlreiz — vispirms sestdienas vakarā labākajā raidlaikā, pēc tam vakara programmā un galu galā bērnu stundā, kad tika rādīta bārbiju un hīmeņu reklāma.
"Žorž?" viņš izdzirdēja Boba balsi. "Vai tev nav labi?"
Viņš papurināja galvu, atkal atguvās. "Ir jau labi," viņš sacīja. "Varbūt vakardien dabūju par daudz saules."
Bobs nedroši viņā paskatījās. "Vai tu nevarētu šeit uzmest aci?" viņš jautāja. "F.s gribētu zināt, ko tu par to domā."
"Jā," Žoržs gurdi pamāja. "Protams." Viņš nostājās blakus Bobam pie galda, uz kura kāds visus attēlus, ko viņi bija gatavojuši, bija pārklājis ar lielu novietojuma plānu. Šis plāns bija precīzi zīmēts, droši vien tā bija kāda oficiāla dokumenta kopija. Un tas, ko Zoržs tur redzēja, viņam šķita tā kā pazīstams.
"Tā ir Jeruzalemes Tempļa kalna projekcija," viņam paskaidroja vīrs tumšzilajā uzvalkā, un briljants viņa kaklasaites adatā iezaigojās. "Kā vajadzētu rīkoties, lai to caurskatītu ar sonārtomogrāfu?"
Šajā rītā Stefens Fokss pamodās vēlu un jutās tā, it kā viņam pāri būtu pārbraucis buldozers. Un tas nebija tikai tāpēc vien, ka viņš tikpat kā nemaz nebija gulējis.
Sabatā brokastu laiks stipri ieilga, lai visi varētu izgulēties. Pats par sevi saprotams, ka sabatā nestrādāja, un brīvprātīgie, kuri bija no Izraēlas un nedzīvoja gluži pašā valsts otrā galā, izmantoja iespēju aizbraukt uz mājām. Līdz ar to nometnē palika gandrīz vienīgi citu tautību strādnieki, kuri būtu strādājuši arī sestdienā, un līdz ar to sabata miers viņiem radīja sajūtu, ka svētdiena ir sākusies dienu agrāk.
Šī varētu būt mierīga diena. Kad Stefens pienāca pie virtuves telts, uz dažiem galdiem bija salikti šaha dēļi, citi bija apsēdušies ar grāmatu un kafijas tasi kaut kur ēnā. Mazliet tālāk daži izpalīgi pat meta pa apli koši zaļu frizbija šķīvīti. Un pie kāda galdiņa viņš pamanīja Judīti, kura izskatījās tikpat sagumzīta, kā viņš jutās. Nu jā, varbūt ne gluži tā. Pat negulējuši viņa vēl arvien izskatījās neatvairāma. Stefens uzlika uz paplātes trīs tases kafijas, pilnas līdz malām, un tad, drīzāk racionālu apsvērumu, nevis izsalkuma dēļ, bļodiņu kukurūzas pārslu un apsēdās viņai pretī.
Kādu brīdi viņi klusēdami ēda. Kad Stefens ķērās jau pie otrās kafijas tases, Judīte iejautājās: "Un?"
Stefens norija licfifmalku rūgtā dzēriena. Viņi šeit gatavoja ļoti stipru kafiju. "Un ko? Ko es par to domāju?" "Jā."
"Nav ne jausmas. Jāatzīst, esmu mēms."
Viņa pameta apkārt migrēnas izmocītu skatienu. Tuvumā nebija neviena, kas varētu noklausīties viņu sarunu. "Varbūt tev to vēl nevajadzētu mēģināt interpretēt. Tev ir tikai četri vārdi no vēstules, kas kā nekā ir rakstīta uz divām lapām… Pagaidi taču, kad tev būs zināma visa vēstule."
"Vai arheologi to nedara nepārtraukti? Viņi paskatās uz vienu burtu kādā vecā papirusā un pēc tā, kā tas ir uzrakstīts, ja ar ķeksīti pa kreisi un nevis pa labi, paziņo, ka viss dokuments ir divsimt gadu vecāks, nekā sākumā domāts. Vai jaunāks. Katrā ziņā tas nozīmē pavisam ko citu, un tikai viena paša burta dēļ."
"Nav ne jausmas. Pajautā Ješua, vai arheologi to nepārtraukti dara."
Viņam bija pamatīgas galvassāpes. Viņš vairs nevarēja izturēt. Viņam vēl nekad nebija sāpējusi galva. Un arī kuņģis jau streikoja pret pārplūdināšanu ar kafiju. Stefens paņēma nu jau trešo kafijas tasi un pievērsās kukurūzas pārslu atlikumam.
"Ko es sev jautāju," viņš teica ar pilnu muti, "ir tas, vai vispār kaut kas tāds ir iespējams. Un te nu es neesmu pietiekami kompetents. Ir taču jābūt arī kādiem citiem avotiem bez Bībeles tekstiem, kuros pieminēts Jēzus. Kas ir ar to tautas skaitīšanu, ko pavēlēja veikt ķeizars Augusts? Tas taču bija Augusts, vai ne? Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. Tā līdzīgi kaut kur stāv rakstīts. Un Marija tieši tajā laikā bija stāvoklī."
"Bet nupat tikai stāvoklī."
Stefens neapmierināti papurināja galvu. "Man par to jāpalasa. Es tam vienkārši nespēju noticēt. Es domāju, ko tas nozīmētu. Iedomājies, kas būtu, ja varētu pierādīt, ka Jēzus patiesībā nekad nav dzīvojis! Ko tas nozīmētu!"
Judīte paraustīja plecus. "Tas būtu atklājums. Un tu būtu atklājējs. To taču tu vienmēr esi gribējis."
"Bet ko tas nozīmētu pasaulei? Viņš tomēr ir kristietības, pasaules lielākās reliģiskās kopienas, centrālais tēls. Ja Jēzus patiesībā nekad nav dzīvojis, tad tas nozīmētu, ka kāds šo tēlu ir izdomājis. Tad viņš būtu tāds kā mākslas tēls. Kā supermens. Vai, ak šausmas, kā Mikipele."
"Tagad nedramatizē. Lielākai daļai cilvēku reliģija taču tik un tā ir gluži vienaldzīga. Tos tu aizskartu sāpīgāk, ja tev izdotos pierādīt, ka nekad nav dzīvojusi Mikipele."
"Ļoti asprātīgi." Stefens pielika pie lūpām pēdējo kafijas tasi. "Es arī nezinu, kāpēc tas mani tā satrauc. Bet tas mani satrauc. Es sev nopietni jautāju, vai būtu attaisnojami atklāt šādu patiesību."
"Oho," Judīte iepleta acis. "Tie nu ir pavisam jauni toņi, mister Foks."
Stefens atkal nolika kafijas tasi un pārsteigts viņu vēroja. "Saki — ko nozīmē visi šie mājieni? Par ko tu mani patiesībā turi?"
Judīte savilka seju platā, naidpilnā smaidā, un viņas acis nikni zvēroja. "Ir dažas lietas, kuras tu vēl neesi apjēdzis. Un viena no tām ir patiesība, ka dzīvē runa ir par daudz ko vairāk, nekā tikai par to, kā vienmēr uzvarēt."
"Ak tā?" Stefens dusmīgi atjautāja. "Kurš tev šīs blēņas ir sastāstījis?"
"Tu taču tikai vēlies pierādīt, ka esi gudrāks par šo Džonu Kaunu, lielo menedžeri."
"Un pat ja tā būtu? Varbūt esmu arī."
"Un? Kāds tev no tā labums?"
Stefens juta asinīs kā ogļskābi uzdzirkstījam cīņas sparu. "Katrs grib uzvarēt," viņš sacīja. "Un, ja kāds apgalvo ko citu, tad viņš vienkārši vairs netic, ka var uzvarēt. Vienīgā vēlēšanās, kas tādam vēl palikusi, ir nezaudēt, un visvieglāk to panākt tad, ja vairs necīnās. Tā tas ir."
"Ak. Runā amerikānis. Viss pavisam easy. Viss ir iespējams, tikai jāzina, kā."
"Jā. Tieši tā."
Judīte papurināja galvu. "Tas ir tik… sekli. Tik tukši. Es nezinu — varbūt te tomēr kāda nozīme ir tam, ka es esmu cēlusies no tautas, kura atskatās uz piectūkstoš gadu senu kultūru, un tu patlaban tieši 11/. divsimt."
"Tās ir īstākās muļķības, kādas vien man nācies dzirdēt," Stefens no teica un piecēlās. "Patiešām. Savu piectūkstoš gadu kultūru tu vari aizskalot podā, ja tādi smadzeņu mēsli ir viss, kas nāk uz āru. Un tagad atvaino, man ir jāiet. Man vēl jāuzraksta kāds piedāvājums. Lai saraustu savu nākamo miljonu, ja tā ir pareizi."