Izrakumu darbu vadītāja vietnieks kādu laiku, acis nenovērsis un elpu aizturējis, bija sekojis sarunai, tad viņš zaudēja savaldību. " Tempļa kalnu?" viņš bija kliedzis. "Jūs gribat caurskatīt Tempļa kalnu? Jā, vai jūs visi esat galīgi ārprātīgi!"
Kauns ar īsu galvas mājienu bija licis Raienam saprast, ka viņam abi tehniķi jāizved ārā, ko viņš arī tūliņ izdarīja. Tad viņš bija mierīgi paskatījies uz izraēli ar trūcīgo matu segumu un apaļo degunu un nolēmis, ka neļaus sevi provocēt un jebkurā gadījumā saglabās mieru, kamēr otrs atkal nāks pie prāta. Neviens nebija spējīgs kliegt un ārdīties ilgāk par septiņām astoņām minūtēm bez pārtraukuma, ja nu vienīgi tas bija kāds īpašs psihiatrijas gadījums. Lielākā daļa holēriķu, to Kauns bija pieredzējis neskaitāmās nepatīkamās apspriedēs, nomierinājās pēc divām trim minūtēm, pieņemot, ka neviens viņus nepārtrauca. Pārtraukšana bija tā, kas kliegšanas lēkmi uzturēja pie dzīvības, — savā ziņā pēc katra pārtraukuma laiks atkal sāka ritēt no sākuma.
"Mēs vēlamies to mierīgi…" Kauns beidzot iesāka, kad Šimons Bārlevs aizelsies pārstāja kliegt, taču tas viņu nedzirdēja, bet pievērsās profesoram Vilfordam-Smitam.
"Kāpēc tu man to neteici, tu, sasodītais angli?" viņš viņam uzkliedza. "Kāpēc cs vienmēr visu uzzinu pēdējais? Nolāpīts, nu jau pagājuši divdesmit gadi, kopš mēs strādājam kopā, un nu tu man tā uzbrūc no aizmugures…"
Nu tomēr bija pienācis laiks iejaukties. "Mister Bārlev!" Kauns nodārdināja, cik skaļi vien spēja. Mēdza gadīties situācijas, kad palīdzēja vien uzkliedziens. Uzklicdzicns, kam vajadzēja citus šokēt. Kauns vienmēr, kad viņam vajadzēja ievilkt gaisu šādam uzkliedzienam, iztēlojās, ka ar savu vārdu skaņas spiedienu vien viņam vajadzētu sadragāt pretinieka galvaskausu.
Un tas darbojās. Bārlevs noraustījās, un uz brīdi viņš apmulsa.
"Mister Bārlev," Kauns atkārtoja, un nu viņš bija atkal pilnīgi savaldījies un cik vien iespējams laipns. "Lūdzu, atstājiet profesoru VillorduSmitu dzīvu; viņš nav vainīgs. Vainīgs esmu es. Šo ideju mēs izperinājām pagājušajā naktī pēc sarunas ar profesoru Gutjēru, un es šorīt vēlējos jums to atklāt. Nelaimīgā kārtā abi Sotom tehniķi šeit bija ieradušies pirms jums, tāpēc man no šī nodoma vajadzēja atteikties. Taču, ja vēlaties uz kādu kliegt, tad, lūdzu, uz mani."
*
Bārlcvs viņu nedroši nopētīja. Džons Kauns vēl nebija pietiekami iepazinis Vilforda-Smita vietnieku, taču viņa nedrošībā viņš šķita saskatām vientiesīgu, tiešu zinātnieku, nešaubīgi lielisku speciālistu, taču nespējīgu mēroties spēkiem diskusijā ar pieredzējušu un prasmīgu oratoru.
"Nu labi," izraēlis teica. "Tad paskaidrojiet man, lūdzu, ko tas nozīmē."
"Jūs domājat, kā man ienāca prātā likt izpētīt Tempļa kalnu?" Kauns atjautāja.
"Jā."
Kauns, žēlīgi pasmaidījis, pamāja. "Mister Bārlcv, man uz brīdi jāiziet ārā un jānomierina abi tehniķi, ka viņi savu naudu saņems jebkurā gadījumā, vienalga, cik loti mēs te sakliedzamies. Līdz tam es jūs vienkārši gribētu lūgt apdomāt atbildi uz jautājumu, kuru mēs vakar vakarā uzdevām profesoram Gutjēram. Un tas ir šāds: kuras vietas Izraēlā jums ir zināmas, kas pēdējo divtūkstoš gadu laikā palikušas neskartas?"
Bārlcvs blenza uz viņu kā uz spoku, tad paskatījās pāri uz Tempļa kalna plānu, tad atkal pacēla acis. Viņa zods atkārās.
"Vai sapratāt?" Kauns piebilda un izgāja no apspriežu telpas.
Abi tehniķi gaidīja ārpusē kopā ar Raicnu un skatījās uz viņu, mulsi mirkšķinādami acis, kad Kauns pa trim pakāpieniem nokāpa lejā uz smilšainās zemes.
"Es ceru, ka mūsu iekšējo disputu stils jūs nav pārmērīgi pārbiedējis," Kauns iesaucās un pūlējās izlikties esam labā noskaņojumā un pilnīgi mierīgs. Abi tehniķi mulsi smaidīja. "Es jums abiem katrā ziņā vēlējos pateikties," viņš apliecināja savā vislaipnākajā tonī, un, skatīdamies acīs, kratīja viņiem roku. "Darbs, ko jūs šeit paveicāt, bija patiešām ievērojams. Ticiet man, es to protu novērtēt . Un, kas attiecas uz kolēģa dusmu uzliesmojumu…" Viņš sazvērnieciski pasmaidīja. "Tie visi ir cilvēki, kas visu šeit dara ar degsmi. Tas vēl nebija nekas. Mēs jau veselām naktīm esam sakliegušies vēl augstākos toņos."
"Saprotu," blondais atviegloti pamāja.
"Kas attiecas uz Tempļa kalnu," Kauns turpināja, neizlaižot no acīm blondo tehniķi, kurš, pirmkārt, no viņiem abiem bija boss, un, otrkārt, izskatījās pēc tāda, ar kuru iespējams sarunāties, "tad mans asistents jums dos mašīnu, un es jūs lūdzu braukt ar to uz Jeruzalemi un situāciju novērtēt uz vietas — kādas ir iespējas neuzkrītoši veikt kalna caurskati. Un šovakar jūs man ziņosiet. Okayī"
Blondais pakalpīgi pamāja. "Tieši tā, ser. Mēs to labprāt darīsim."
"Labi, Raien, jūs parūpēsieties par džentlmeņiem?" Raicns pamāja.
To teicis, viņš atgriezās vagonā, kas vienlaikus bija arī vācu rakstnieka miteklis. Kurš, kā Kaunam atkal dūrās acīs, pagaidām vēl bija sniedzis visai niecīgu ieguldījumu šajā projektā, ja viņu salīdzināja ar kanādieti.
Bārlevs acīm redzami bija sagatavojis argumentu, ko uzskatīja par izšķirošu.
"Tempļa kalns ir jūdu svētnīca," Bārlevs aizkapa balsī paskaidroja. "Es jautāju jums, mister Kaun, jo laikam gan esat kristietis: vai jūs liktu ar sonārtomogrāfiju izmeklēt Pētera baziliku? Vai Jēzus dzimšanas vietu Betlēmē?"
Kauns pamāja. "Pats par sevi saprotams. Nepamirkšķinot ne acu."
Šķita, ka ar šādu atbildi Bārlevs nebija rēķinājies. Orators iesācējs, nodomāja Kauns un ar pūlēm apspieda zobgalīgu smaidu.
"Tam… Tam es neticu."
"Varat ticēt mierīgi. Tā, iespējams, pat būs mūsu aiznākamā lieta."
Profesors Gutjērs pacēla roku. "Es vēlētos vēlreiz apliecināt, ka nekādā gadījumā neesmu apgalvojis, ka meklējamā kamera noteikti atrodas Sachra klintī. Es tikai norādīju uz to, ka šī ir vienīgā vieta, kas tiklab nepārprotami identificējama pēc diviem tūkstošiem gadu, kā ari noteikti visu šo laiku ir palikusi neskarta."
"Un es," iestarpināja Vilfords-Smits, "vēlos vēlreiz atkārtot, ko jau šonakt teicu: cs esmu pilnīgi pārliecināts, ka kameras šajā klintī nav."
Kauns pacietīgi pamāja. "Vai vēl kāds?"
"Tas nav iespējams," paskaidroja Bārlevs. "Pilnīga utopija. Kā jūs to stādāties priekšā? Uzstādīsiet Tempļa kalnā šoka viļņu aparātu un visapkārt ieraksiet sensorus? Varbūt iedzīsiet tos Raudu mūrī? Tam jūs nemūžam nedabūsiet atļauju."
"Tāpēc mēs to darīsim slepus."
"Slepus? Kā tas ir iespējams?"
"To es nezinu. Taču es nupat aizsūtīju abus tehniķus uz Jeruzalemi, lai viņi visu izpēta uz vietas."
"Tas nav iespējams!"
Kauns dziļi ievilka un izpūta elpu. "Mister Bārlev, manis nebūtu tur, kur esmu patlaban, ja es vienmēr būtu vadījies pēc tā, kas it kā ir vai nav iespējams." Šķita, ka arheologs tūlīt izšķīdīs sviedros un izmisumā. "Mister Kaun, visu cieņu jums, taču jūs neaptverat, ko esat nodomājis darīt. Tempļa kalns ir svētvieta ne tikai mums, jūdiem, tas ir svēts ari musulmaņiem, un viss, kas tur norisinās, ir politisks. Ar to, kas jums padomā, jūs varat burtiski izraisīt karu!"
"Mister Bārlev, man pieder arī viens no lielākajiem ziņu raidītājiem pasaulē. Ticiet man, par Izraēlas politisko situāciju esmu labi informēts."
Bārlcvs, galvu purinādams, atkrita savā krēslā. "Tas ir vājprāts," viņš murmināja. "Tas ir vājprāts."
"Kamera neatrodas klintī," profesors Vilfords-Smits atkārtoja. "Par to es esmu simtprocentīgi pārliecināts. Acīmredzot tā noslēpta aizzīmogotā amforā kādā nomaļā, nenozīmīgā klints alā, taču nekādā gadījumā šajā klintī."