"Varbūt zem tās?" Kauns sacīja.
"Ir kāda leģenda," iestarpināja Gutjērs, "ka zem tās atrodas Derības šķirsts."
"Arī tas nebūtu slikts atradums."
"Kā gan kamera varētu būt nonākusi klintī?" Gutjērs jautāja. "Vai zem tās? Ceļotājs laikā, kuru jūs esat iztēlojušies, būtu bijis aktīvs tolaik, kad templis vēl bija neskarts un attiecīgā klints tika izmantota kā upurakmens. Viņam nebūtu bijis ne vismazākās iespējas nepamanītam pat tuvoties akmenim."
Debates Kaunam sāka krist uz nerviem. "Ja mums izdosies Tempļa kalnu caurskatīt, tad mēs varēsim sev aiztaupīt visus minējumus. Tad mums vairs nevajadzēs domāt, tad mēs vienkārši zināsim. Stāvoklis, kuram es vienmēr dodu priekšroku."
Viņš jutās pateicīgs, ka šajā brīdī ienāca Raiens, rokā turot vienu no mobilajiem telefoniem. "Baso," viņš tikai noteica, sniegdams to Kaunam.
Stefens Fokss sēdēja pie sava ieslēgtā piezīmjdatora, un viņam nebija ne mazākā prieka rakstīt piedāvājumu Video World Dispatcher. Bet nedarīt kaut ko tāpēc, ka nebija prieka to darīt, bija neprofesionāli. Un Stcfcnam Foksam nebija nodoma rīkoties neprofesionāli.
Vispirms viņš pieslēdzās savam mājas datoram, sameklēja failus, kuros bija piedāvājumam nepieciešamie teksti un attēli, un sāka to pārraidi. Lēni pieaugošie procentu skaitļi ļāva nojaust, ka failu pārraide ilgs vēl labu brīdi, tāpēc viņš atlaidās ērtāk un lāvās domām, kas viņam mācās virsū kā mežonīgas bites.
"Šis priekšstats, ka tas Jēzus, par kuru bija runa baznīcā, reliģijas mācības stundās, dievbijīgajos stāstos un dziesmās, patiesībā varētu nebūt nekad eksistējis — ka tas viss ir bijis tikai mīts un Jēzus nav reālāks par Ziemassvētku vecīti, kas Ziemassvētkos it kā nes dāvanas, viņam šķita kā izsmiekls. Vai tas nebija apbrīnojami? Katram, kurš viņam jautātu, viņš bez mazākās šaubīšanās būtu paskaidrojis, ka viņu neinteresē reliģija, bet gan tikai reālā dzīve. Ka to reliģiju, kuras vārdā viņu kā mazu, neaizsargātu bērnu nokristīja, viņš jau sen ir atmetis un atstājis sev aiz muguras. Ka viņu labākajā gadījumā varēja saukt par nedogmatisku humānistu. Kāds, kurš mēģināja rīkoties pareizi. Krietni iet cauri dzīvei. Būt labam, taču ar mēru tin mērķi.
Un nu tas viņu nelika mierā. Viņš tomēr ar šo tēlu bija spēkojies sīvāk, nekā pats apzinājies. Visu savas bērnības laiku viņš bija redzējis, cik divkosīgi cilvēki manipulē ar Dievu. Viņa vecāki vēl šodien uz āru bija tik dievbijīgi, kā tas pienācās draudzē, taču patiesībā viņi dzīvoja tādu dzīvi, uz kuru nekādu iespaidu neatstāja tās reliģijas mācības, pie kuras viņi teicās piederam. Labs kristietis bija tas, kurš Ziemassvētkos gāja uz baznīcu un ziedoja labdarībai, ja nebija iespējams no tā izvairīties, un ari tad tikai tik, cik nepieciešams, lai netīkami nedurtos acīs.
Tikai dažās situācijās — tad gan viņus pārņēma dievbijība. Galvenokārt kritiskās situācijās. Kad viņa mātei bija uznākusi tā lēkme, ko sākumā noturēja par infarktu, tad tēvs viņus visus bija sasaucis kopā, lai kopīgi lūgtos. Cik tas bija mokoši! Taču Dievam tas laikam bija paticis, jo galu galā izrādījās, ka tas nebija infarkts, bet gan tikai vīrusa triecienuzbrukums.
Reliģija, tā viņa vecākiem un vispār visiem cilvēkiem, kurus viņš pazina, bija tāds kā lietussargs. Skaistā laikā neviens vispār nedomā par savai lietussargu. Un tikai tad, kad līst, tas atkal kādam ienāk prātā. Taču tā īsu ticēt— to nedarīja neviens no tiem, kuri viņam bija pazīstami.
Un, kad viņš pieauga, tas, kam jātic, kas no cilvēka tiek prasīts, viņam šķita arvien vairāk un vairāk par daudz. Šķīstā bērna ieņemšana, piemēram. Kad viņam bija četrpadsmit gadu, kāda meitene, kura mācījās vienu klasi augstāk, petingā ar savu draugu nebija uzmanījusies un bija kļuvusi grūta, lai arī bija vēl jaunava. Kad tas nāca gaismā, apsmiekls un dzēlības vairs negribēja rimties (Mārī Luī parādījās eņģelis un runāja uz viņu: "Paņem mani — ha, ha, ba!"). Bet neviens, pat ne reliģijas skolotājs, neuzskatīja, ka būtu vērts padomāt par hipotēzi, ka Marī Luī, iespējams, varētu dzemdēt nākamo Pestītāju.
Un tad vēl bija Niks. Niks Fosters. Niks tik ilgi bija bijis viņa labākais draugs, ciktāl vien viņš varēja atcerēties. Viņi bija svinīgi viens otram zvērējuši draudzību. Kopā bija krājuši kolekcijas kartītes no kukurūzas pārslu pakām. Slepeni novērojuši ezerā peldamies lielās meitenes un plēsuši jociņus par viņu krūtīm. Viņi bija prātojuši, par ko reiz gribētu kļūt, kad būs lieli. Stcfcns gribēja kļūt par astronautu, turpretī Niks par gubernatoru vai senatoru.
Taču tad Niks bija noslīcis. Pavisam parastā rudens dienā. Bija iekritis ezerā, atsitis galvu tā, ka bija zaudējis samaņu pietiekami ilgi, lai noslīktu. Tikko desmit gadus vecs.
Viņam vēl arvien acu priekšā bija šis skats, kā Niks bija noguldīts savā gultā. Visapkārt bija neaptverami uzkopts. Vēl pirms divām dienām viņi šajā gultā bija ņēmušies un ārdījušies, un skatījušies televīziju, un istabā bija tik ierastā omulīgā cūku kūts. Un Niks viņam bija aizdevis lielo Batman sējumu. Kad pēc bērēm Stefens to atnesa atpakaļ, Nika māsa sacīja, lai viņš to patur sev. Tas arvien vēl bija pie viņa.
Stefens neko neredzošām acīm skatījās pelēkajā audeklā, kas izplūda viņa acu priekšā. Toreiz, kad viņš dienu pēc dienas bija tik vientuļš un pamests, toreiz viņš bija lūdzies Dievu, lai viņš Niku atkal padara dzīvai. Ja Jēzus varēja piecelties no mirušiem, kāpēc ne Niks? Taču Dievs viņu nesadzirdēja. Šodien viņam bija jāpasmaida pašam par sevi, kad viņš to atcerējās. Viņš bija atdarinājis savus vecākus. Dievs bija instance, pie kuras vērsās, kad viens pats nevarēja tikt galā. Instance, kura arī tad nepalīdzēja.
Failu pārraide bija sasniegusi simt procentus, un pīkstošs signāls liecināja par pārraides beigām.
Stefcns nokratīja atmiņas un pārtrauca savienojumu. Viņš paccntās nedomāt par to, ko šie faili viņam bija prasījuši.
Tātad piedāvājums. Lai ari šobrīd tas izskatījās kā nesvarīgākais, ko viņš varēja darīt. Viņš vēlreiz atvēra failu ar ceturtdienas faksu, lai tiktu skaidrībā par to, ko viņam vajadzētu rakstīt. Jautājumu katalogs bija visai garš, tā teikt, izsmeļošs. Labi, tas viņam ļāva ar norādījumu uz ierobežoto telpu un absolūti nepieciešamajiem tuvākiem paskaidrojumiem ierosināt personisku sarunu. Un tikmēr, kamēr nebija noskaidrotas detaļas, saprotams, nebija arī iespējams nosaukt konkrētu cenu.
Tikai tagad viņš atklāja, ka šai firmai internetā ir arī mājas lapa. Tās adrese, kas nu jau bija pierasta lieta, sīkā rakstā bija redzama vēstules augšpusē: <http://www.video-world.com >. Interesanti. Varbūt tur viņš par šo firmu uzzinās ko vairāk. Kas nekad nebija lieki, ja gribēja rakstīt piedāvājumu, kas šķita vilinošs. Tad itin labi noderēja priekšstats par to, ko par vilinošu varēja uzskatīt sarunu partneris.
Tad viņš atkal pievienoja mobilo telefonu datoram, aktivizēja internetā programmu un ievadīja adresi.
Tā bija plaša, profesionāli veidota mājas lapa, taču attēls, kurā redzama liela firmas ēka, bija vienīgais, ko varēja atrast par pašu Video World Dispatcher. Visa pārējā informācija bija aktuālā piedāvājuma katalogs ar cenām un iespēju pasūtījumu veikt elektroniski. Tika akceptētas visas kredītkartes un arī visi digitālās skaidrās naudas veidi.
Bija iespējams izvēlēties kataloga veidu: vai nu par produkciju — mājas video, profesionālo video, integrētu audio-video un veselu rindu citu speciālo jēdzienu —, vai arī par ražotāju. Stefens izvēlējās otro iespēju un aktivizēja izvēlni SONY.