Uz ekrāna parādījās japāņu koncerna firmas logotips, un viņš atkal bija mokošas izvēles priekšā. Parastas videokameras. Digitālas videokameras.
Un — Stefenam aizrāvās elpa — bija iespējams rezervēt MR sērijas produkciju, kas tirgū parādīsies pēc trim gadiem.
Tas bija neticami. Kāpēc tas tips no SONY, ar kuru viņš bija runājis pa telefonu, viņam to neteica? It kā tas būtu valsts noslēpums. Neviena vārda par to, ka šo aparātu jau iespējams pasūtīt.
Stefens uzklikšķināja attiecīgo saikni un satraukts aizturēja elpu, kamēr lapa atvērās. Kā nekā tur bija izlasāms, ka Video World Dispatcher ir vienīgā firma pasaulē, kas jau tagad pieņem pasūtījumus uz revolucionāri jaunās tehnoloģijas bāzes veidoto SONY MR-CamCorder ar garantētām piegādes priekšrocībām, līdzko kamera ienāks tirgū.
Skaidrs reklāmas pasākums. Stefens nevarēja īsti stādīties priekšā, ka milzīgais japāņu koncerns kaut kādam pasūtītājam no Amerikas austrumu krasta piešķirtu īpašas priekšrocības. Viņš paritināja lapu uz leju, uz vietu, kur bija aprakstīta ražojumu palete. Tas bija interesanti. Tur beidzot varēja redzēt, ko patiesībā vajadzēja atrast.
Vispirms tur bija MR-S, magnetofons mājas vajadzībām. Mazītiņajā attēlā bija redzama plakana melna kaste, kas izskatījās kā parasts videomagnetofons. Tā cena bija veseli pieci tūkstoši dolāru.
Stefenam pār muguru skrēja savādas skudriņas, kad viņš ar taustiņu ritināja uz leju, uz nākamo attēlu. Tas, kā nepārprotami liecināja paraksts zem attēla, bija MR-01. Stefens paliecās tuvāk. Samērā neuzkrītošs, pēc izskata parocīgs aparāts ar lielu zoom objektīvu, šķērsām tam pāri iebūvētu mikrofonu un veselu rindu darbības pogu. Absolūti neuztraucošs. Un tas par veseliem sešiem tūkstošiem dolāru.
Taču lapa vēl nebija beigusies. Stefens ritināja tālāk un izbrīnīts apjauta, kāda ir sajūta, kad pēkšņi apstājas domas.
Tur bija vēl kāds attēls. Tas pats aparāts, objektīvs nedaudz lielāks, daži papildu apkalpošanas elementi. Tā cena bija septiņi tūkstoši dolāru.
MR -02.
19
12-B ir starpslānis. Pāreja ir iezīmēta ar platu pelnu kārtu. Virs tās atrodamas daudzas rotaslietas — īpaši jāpiemin sēdošas sievietes statuete (skat. att. 11-67) — un Hēroda laika keramika.
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
V
"Signore KaunEnriko Baso, advokāts un Kaun Enterprises Inc. pilnvarotā persona Itālijā, ar pūlēm apvaldījis dusmas, jau kuro reizi pēc kārtas rūca senlaicīgā telefona klausulē, "perfavore… jūs man vakar agri no rīta zvanījāt. Mazliet vairāk nekā pirms divdesmit četrām stundām. Un es neizšķērdēju ne minūti, ticiet man. Es neesmu ne ēdis, ne gulējis, bet strādājis tikai jums. Un to, ko var izdibināt divdesmit četrās stundās, to arī esmu izdibinājis."
Tā nu gluži nebija taisnība. Naktī — pulkstenis varēja būt mazliet pirms trijiem — viņš uz brīdi bija iesnaudies. Ap četriem viņš bija pamodies no tā, ka viņa galva bija noslīdējusi no dokumentu mapēm, kas kaudzē bija sakrautas uz rakstāmgalda, un atsitusies pret galda virsmu. Pēc tam viņš bija nomazgājies aukstā dušā un uzvārījis divas kanniņas stipras, melnas kafijas. Un, kad bija pamodusies viņa sieva, tā nesa ik stundu pa sviestmaizei un nopūtusies ieskatījās viņa darbistabā.
"Si. Si. Si." Baso māja ar galvu. Šis amerikāņu miljonārs ar savu nepacietību viņam reiz kādu dienu laupīs saprātu, porco dio\ "Lūdzu, apdomājiet, ka mums ir sakars ar, tā sacīt, vecāko firmu pasaulē. Tas nav mazs, novārdzis radioraidītājs un arī ne parādos grimstoša avīze, tas ir varens, bagāts, daudznacionāls koncerns. Mēs šeit runājam par miljardiem dolāru. Par neskaitāmiem līdzdalībniekiem, līdzdalībniekiem pie līdzdalībniekiem, uzticības personām, slēptiem ieguldījumiem. Jā, protams, cs esmu saimniecības pārbaudītājs. Jums būtu nepieciešama vesela armija saimniecības pārbaudītāju, lai to visu atšķetinātu, un viņiem pietiktu ko darīt gadiem ilgi."
Viņš ielēja kafiju, kas bija melna kā nakts un stipra kā inde, un norija vienu malku. Droši vien viņš izskatījās šausmīgi. Neskuvies, negulējis, kā vienmēr ar riņķiem zem acīm, kas viņam parādījās jau tad, ja viņš palika augšā līdz vakara vēlajai programmai.
Un viņa darbistaba ari izskatījās šausmīgi. Tā, it kā šeit kāds būtu izgāzis veselu vezumu makulatūras. Dokumenti, dokumenti, dokumenti, veci, noputējuši un nodzeltējuši. Grēdās gar sienu sakrauti tie, kurus viņš vēl nebija lasījis. Tematiski salikti kaudzēs uz paklāja tie, kurus viņš varēja sagrupēt. Un, ja viņa rakstāmgalds nebūtu izgatavots vēl tajā laikā, kad mēbeles bija pieņemts būvēt mūžīgai kalpošanai, tad tā virsma būtu ieliekusies zem smagajiem papīru kalniem.
"Vai cs drīkstu tagad vienkārši ziņot, Signore Kauni Paldies. Tātad vispirms ir oficiālie izteikumi. Vatikāns publicē saimnieciskos ziņojumus, un pēc tiem tā patiesi ir nabago baznīca. Vatikāna budžeta kopsumma ir divsimt miljonu dolāru gadā, kas patiešām nav daudz pasaules mēroga organizācijas centrālajai pārvaldei ar tūkstošiem filiāļu. Un, ja izsakās par jēdzienu Vatikāna bagātības, tad sākas īstas vaimanas. Šīs bagātības, tiek sacīts, veidojot mākslas darbi, kuru vērtība patiešām ir nenovērtējama, taču tās ir jāsaglabā kā cilvēces kopīpašums, kas savukārt atkal maksā naudu un tikpat kā neko neienes. Citādi Mikelandželo Pieta būtu jāpārdod izsolē vai jāiznomā Pētera bazilika, vai tamlīdzīgi."
Priekšpusdienā, tūliņ pat pēc sarunas ar mediju caru, viņš bija ķēries pie telefona, iesaistījis visus palīgus un līdzstrādniekus, kurus vien vēl varēja sazvanīt. Tā bija labi ieeļļota mašinērija informācijas sagādei par firmām, ar kurām amerikānim bija kāda saistība Itālijā, un jau dažu labu reizi tie viņam varēja uzrādīt, ka viens otrs partneris jau sen nebija tik labi nodrošināts, kādu iespaidu par sevi radīja, vai arī otrādi — šķietami izdevīgs pirkums patiesībā bija finansiāla bumba ar laika degli.
"Oficiāli viss tātad izskatās gluži nevainojami," viņš turpināja. "Pāvesta īpašumu pārvalde atrodas apustuliskās palātas rokās, un tā tas ir jau no vienpadsmitā gadsimta. Agrākajā baznīcas valstī tas bija augstākais nodokļu resors ar tiesisku varu, un to, kāda loma tai ir šodien, jūs varbūt redzat no tā, ka tas, kam pāvesta nāve jākonstatē oficiāli, ir kardināla kambarkungs."
Arī šoreiz viņi bija steigušies uz valsts un preses arhīviem, cēluši iebildumus iestādēs, pārmeklējuši bibliotēkas un zemesgrāmatas, lai apkopotu visu, ko bija iespējams uzzināt legālā ceļā. Un visu piektdienu Baso bija sazinājies pa telefonu ar saviem ieroču brāļiem bankās, ar uzticības personām ministrijās, ar informatoriem baznīcas aprindās, masonu ložās, noziedznieku pasaulē, lai tiktu pie informācijas, kas legālā ceļā nebūtu pieejama.
"Taču, ja paskatās uzmanīgāk, tad var konstatēt, ka oficiālajos ziņojumos runa vienmēr ir tikai par Romas kūrijas centrālās pārvaldes budžetu. Tas, ka bez tā vēl eksistē arī Vatikāna valsts īpašums, tiek atstāts bez ievērības. Pie šī īpašuma pieder, piemēram, nekustamie īpašumi ar piecpadsmit miljonu kvadrātmetru kopējo platību Romas pilsētas robežās vien. Kļūst pavisam interesanti, kad konstatē, cik lielus īpašumus faktiski kontrolē Svētais krēsls. Jo ir ne vien pāvesta, bet arī dažādu viņam pakļautu ordeņu, pirmām kārtām jau jezuītu, īpašumi. Ir uzticības personas, kuru rokās esošie īpašumi ir ievērojami. Vatikāna nauda ir ieguldīta franču naftas kompānijās, Argentīnas gāzes rūpnīcās, Bolīvijas alvas raktuvēs, Brazīlijas gumijas fabrikās. Vatikāns spekulē biržā un ieņem dividendes no spēļu bankām. Nav izlaista gandrīz neviena saimniecības nozare. Citiem vārdiem sakot, salīdzinot ar kūriju, General Electric šķiet krāmu bodīte."