Viņš izvilka kādu zīmīti no savas nobružātās mapes. "Amerikā liela ietekme tērauda rūpniecībā — US Steel, Sharon Steel, Bctlchem Steel, protams, Manville Steel. Lielas akciju paketes ar īpašuma pārvaldītāju starpniecību General Motors, McDonnel Douglas, AT&T, Prudential Life. Piecdesmit viens procents pasaules lielākās privātbankas, Bank Of America, atrodas jezuītu rokās. Itālijā līdzdalība gandrīz visās elektrības rūpnīcās, dažās telekomunikāciju sabiedrībās, vairākos dzelzceļos. Tieša vai netieša kontrole pār Komercbanku, Romas banku, Lauksaimniecības banku, Centrālo kredītu institūtu, Romas kredītu institūtu, pār Banco Santo Spirito — nosaukums nav sagadīšanās. Līdzdalība Alitalia, Fiat un vēl veselā rindā apdrošināšanas un bāvsabiedrību. Vatikāna rokās ir viss Immobiliare, Itālijas lielākā zemes gabalu un būvuzņēmuma, kapitāls, kas vispār ir viens no lielākajiem šāda veida uzņēmumiem. Un atkal jau tērauds — plaši sakari Finsider, kas pārvalda astoņdesmit procentu no Itālijas tērauda tirgus."
Viņš pārvilka ar roku matiem, klausīdamies balsī savienojuma otrā galā, un tad ar pretīgumu uz to noskatījās, jo roka šķita taukaina un netīra.
"Absolūtos skaitļos tas būs grūti," viņš sacīja. "Man ir skaitlis, kas attiecas uz Svētā krēsla nominālo akciju īpašumu un kapitāla daļām tikai Itālijā vien, un tas ir seši miljardi dolāru. Nomināli, zināms, ne izlīdzināti, un arī tikai tiešs kūrijas īpašums. Un dažus gadus vecs. Visā pasaulē tie varētu būt vairāk nekā piecdesmit miljardi dolāru."
Tam gan vajadzētu izdzīt viņa muļķīgās iedomas, Baso domāja. Katoļu baznīca, manu dieniņ!
"Aptuveni trīsdesmit pieci procenti ieņēmumu nāk no ASV. Aptuveni piecpadsmit procenti no Vācijas. Tur ir pat baznīcas nodoklis. Nē, tas nozīmē, ka valsts ievāc nodokļus baznīcai. Un neatkarīgi no tā baznīcā ieplūst ari ziedojumu nauda. Un baznīcas ēku būvei valsts bieži vien atvēlē piemaksas." Baso gandrīz vai sadzirdēja sava pasūtītāja izbrīnīto sejas izteiksmi un pasmīnēja. a Si, signore, ļoti solīda firma. Naudas plūsma, par kādu citi pat neuzdrīkstas sapņot." Pilnīgi neņemot vērā to, ka tikpat kā visas no it kā jaunajām menedžmenta metodēm jau gadsimtiem ilgi priekšzīmīgi tikušas īstenotas katoļu baznīcas organizācijā. Līdzstrādnieki bija augstākajā mērā motivēti, un, ja kāds nebija, tad bija stingri tiesiski principi, kuriem viņi pakļāvās. Atteikšanās no ģimenes dzīves viņiem turklāt ļāva pilnībā koncentrēties darbam un tā sasniegt vislabākos darba rezultātus. Un, kas attiecas, piemēram, uz Lcan Management, tad baznīca iztika ar zemāku hierarhiju nekā lielākā dala vidusmēra uzņēmumu.
Miljonārs šifrētās telefona līnijas otrā galā klusēja. Acīmredzot viņš domāja, un acīmredzot viņš tūlīt pateiksies, darīs zināmu, ka lieta ir pabeigta, un viņš, Enriko Baso, drīkstēs aizgrīļoties uz guļamistabu, aizvērt logus, aizvilkt ciet aizkarus un atlikušo nedēļas nogales daļu gulēt, gulēt, gulēt.
Taču Džons Kauns teica: "Noorganizējiet man tikšanos ar šo kardināla kambarkungu."
"O," Baso izspruka. "Tūlīt ar Camerlengo— tas nebūs viegli…"
"Šovakar."
"Šovakar? Signore Kaun, perfavore— ir sestdiena!"
"Un lai viņš atlikušajai nedēļas nogalei neko neieplāno."
Zoržs Martinē kā izmēģinādams aptvēra ar rokām stūri, taču nevarēja izšķirties — aizvērt mašīnas durvis un piestartēt motoru vai ne.
"Bob, tas nefunkcionēs. Un kā gan lai tas funkcionētu? Tu nevari tomografet Tempļa kalnu. Tev nepieciešams blīvs, noslēgts lauks ar iespējami homogēnu virsmu un homogēnu struktūru. Ideālā gadījumā kāds pakalns, uz kura tu uzstādi zondi un vari vienmērīgi izvietot sensorus. Un kā tas varētu darboties svētvietā?"
Tā bija Eiropas automašīna, marka, kuru viņš nepazina, visai ērta un apgādāta ar kondicionētāju, kas šobrīd vēl nebija iedarbināts. Par nepatiku Bobam Ričardsam, kurš sēdēja pasažiera sēdeklī un mudināja.
"Zorž, tu esi lielais Sotom speciālists, nav šaubu. Un es arī domāju, ka tas nedarbosies. Taču misters Kauns par to negrib ne dzirdēt, vai tu saproti? Viņš nevēlas, ka mēs aizbraucam uz pilsētu, apskatām kalnu un tad sakām: Tas nav iespējams. Viņš grib, lai mēs atgriežamies un sakām: Tas būs sarežģīti, un mēs nezinām, vai tas funkcionēs, taču mums ir ienācis kaut kas prātā un mēs vismaz varētu pamēģināt. Un tāpēc mēs tieši tā ari darīsim."
"Bet tas nefunkcionēs. To es tev varu pateikt jau tagad."
"Zorž, vai tu vispār klausies? Es tev pateikšu, ko mēs darīsim. Tagad mēs brauksim uz Jeruzalemi. Tu mani izsēdināsi kaut kur, no kurienes es varu piezvanīt. Man noteikti jāpasaka mājiniekiem, ka mēs vēl paliekam te. Un tu apskatīsi Tempļa kalnu un mazliet padomāsi, ko tur varētu darīt."
"Bet ko tas nozīmē? Vai tu domā, ka mēs drīkstam apšaudīt svēto zemi ar mūsu svina lodēm? Un tur visa zeme ir svēta!"
"Tas man ir skaidrs. Taču kaut kas mums ir jāizdomā. Manis dēļ, mēs varam zondi novietot teltī pie Tempļa kalna un mērīt tikai sekundдr viļņus."
Zoržs paskatījās uz viņu kā uz jukušu. Šeit, kā šķita, visi pamazām juka prātā. "Un kāda no tā būs jēga?"
"Ai, Zorž…" Bobs nopūtās. "Nu, skaties: misters Kauns par Sotom-2 izmantošanu, ieskaitot apkalpojošo komandu, maksā simt tūkstošus dolāru dienā. Šogad mums nav bijis pārāk daudz pasūtījumu, kā tu noteikti būsi jau pamanījis. Tātad, ja rītvakar mēs vēl būsim šeit, tad jau būsim salabojuši vingrošanas halles jumtu. Ja mums izdosies ar mēģinājumiem nodarboties veselu nedēļu, tad mēs būsim izglābuši ari stipendiju programmu, sagādājuši kafetērijai espresso automātu un bibliotēka atkal varēs abonēt žurnālus, kas pagājušajā mēnesī naudas trūkuma dēļ bija jāatsauc. Tik vienkārši tas ir."
Zoržs domāja par imagināro metāla kasti un par to, kas, pēc Džona Kauna domām, tajā varētu būt. Un par to, kas tajā, iespējams, patiešām bija. Un ko viņš ar to bija iedomājies darīt.
Nauda. Visur runa bija tikai par naudu.
Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ko viņš varētu darīt.
"Okay," viņš noteica, aizvilka cict durvis un piestartēja motoru. "Viss skaidrs."
Pēters Eizenharts citu savstarpējām sarunām, kamēr Kauns bija izgājis ārā runāt pa telefonu, sekoja tikai ar pusausi. Viņš bija nemiera pilns. Viņam nelika mieru kāda doma, kas šaudījās tik tuvu viņa apziņas robežai, ka viņš jau gandrīz dzirdēja tās zobgalīgos smieklus, un viņš šo domu vienkārši nespēja uztvert. Kaut kāda domu drumsla, kas viņam pusmiegā bija iešāvusics galvā un atkal pazudusi, pirms vēl viņš to bija apjautis. Viss, kas palicis, bija nemiera sajūta. Šī bija no tām domām, kādas Kauns sev noteikti būtu aizliedzis.
Nebija nekāds brīnums, ka tā vairs neatgriezās.
Bet varbūt viņš tikai tādēļ bija nemierīgs, ka nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka te sēž, saņem naudu, taču no viņa nav nekāda labuma? Citu vidū viņš jutās kā savrupnieks. Viņš nebija akadēmiķis. Viņš neko nesaprata no arheoloģijas vai vēstures. Viņš bija tikai fantazētājs.
Durvis atvērās, un Džons Kauns ienāca atpakaļ. Viņš šķita domās esam kur citur, kad vēra ciet savu mobilo telefonu un bāza to kabatā, taču jau nākamajā acumirklī viņš atkal bija pilnīgi klātesošs, ieskatījās visu gaidpilnajās sejās un jautāja: "Kas mums vēl būtu pārrunājams, mani kungi?"