Bārlevs, profesora Vilforda-Smita vietnieks, pacēla roku. Abi visu šo laiku bija čukstus apspriedušies, taču Eizcnharts nebija sapratis no viņu sarunas ne vārda. "Vēlreiz par Tempļa kalnu, mister Kaun. Man ir žēl. Jūs tur vēlaties, pamatojoties vienīgi uz minējumiem," viņa skatiens neapzināti aizklīda pie Gutjēra un Eizenharta, "iepīties piedzīvojumā, kura risku nav iespējams izskaitļot. Taču to, kas ir vistuvāk, to jūs nedarāt."
Kauns izvirzīja apakšžokli uz priekšu, it kā grasītos kost. "Un tas būtu?"
"Mēs darām visu iespējamo. Mēs izdomājam dažādas versijas. Mēs mēģinām iejusties šī ceļotāja domu pasaulē. Mēs caurskatām Palestīnas vēsturi. Bet tas, kas patiesībā vienīgais spētu mums dot reālus, vērtīgus norādījumus, vēl arvien neskarts atrodas turpat, kur mēs to atradām."
Kauns klusēdams uz viņu paskatījās.
"Es runāju par maisiņu ar pašu pamācību," Bārlevs piebilda. "Un skeletu."
Kanādiešu profesors nošņācies izslējās. "Kā, lūdzu? Vai tas nozīmē, ka paši artefākti vispār vēl nemaz nav izpētīti?"
Nu arī profesors Vilfords-Smits vērsās pie Kauna, ignorējot Gutjēra iebildumu: "Rokfellera muzeja laboratorija ir lieliski aprīkota. Mēs tur jau gadiem strādājam kopā ar speciālistiem. Es jums varu sagatavot tādu zinātnieku komandu, par kuru klusēšanu varu galvot nešaubīdamies."
"Jūs šīs lietas izrakāt un atstājāt gnļamV atkārtoja Gutjērs spiedzošā balsī.
"Es devu tādu rīkojumu," Kauns viņam drūmi paskaidroja. "Mēs aizsūtījām lietošanas instrukcijas papīra paraugu uz institūtu ASV, lai ar radiooglckļa metodi noteiktu tā vecumu. Un mēs zinām, ka galvaskausā vairākos zobos ir modernas plombas. Citi izmeklējumi tika atlikti uz vēlāku laiku."
"Un kādēļ, sasodīts?"
"Sievietei tikai vienreiz var laupīt nevainību," rūpnieks atbildēja. "Un arheoloģisko atradumu var atrakt tikai vienreiz. Es vēlējos, lai atradums kādu laiku neskarts būtu manā rīcībā, lai es to varētu parādīt dažādiem ļaudīm. Piemēram, jums."
"Vai ar to būtu jāsaprot, ka jūs gaidāt vēl kādu?" profesors VilfordsSmits mierīgi jautāja.
Kauna pirksti uzsita pāris steidzīgas marša taktis pa galda virsmu, pie kuras viņš stāvēja. "Sopēcpusdien es lidošu uz Romu, lai piedalītos dažās sarunās. Es plānoju rīt agri būt atpakaļ, un es domāju arī, ka atvedīšu līdzi kādu, kuram jāapskata atraduma vieta. Pēc tam mēs visu nogādāsim laboratorijā."
Bārlevs savilka dusmīgu seju. "Vai drīkstu jautāt, ko jūs esat nodomājis atvest sev līdzi?"
Kauns paskatījās uz viņu ar sfinksas smaidu. "Kardinālu," viņš atbildēja.
Viņa nāca ar divām kafijas tasēm. Lai arī viņa sev sacīja, ka pēc šīs nakts viņiem abiem tā loti noderētu, kāds cits, slepens motīvs bija cerība, ka viņš neizraidīs viņu ar visu kafiju tūlīt atkal ārā no savas telts. Un tas bija vien taisnīgi, ja karstā kafija viņai apdedzināja pirkstus, kad viņa ar to balansēja augšup pa akmeņaino taku uz teltīm un veltīgi centās to neizšļakstināt. Galu galā, ja sev godīgi atzinās, strīdu bija uzsākusi viņa, un viņa pat īsti nezināja, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņa vēl arvien jutās kā izmalta caur gaļas mašīnu.
Kad viņa ienāca teltī, Stefens sēdēja pie sava piezīmjdatora, rokas salicis klēpī. Viņš tikai pavirši paskatījās, it kā nemaz nebūtu izbrīnīts, ka viņa dodas šurp. Ari viņš vēl izskatījās visai slikti.
"Un? Vai tu uzrakstīji savu piedāvājumu?" Ai, sasodīts! Tas jau atkal izklausījās tik dzēlīgi. It kā viņa būtu atnākusi, lai turpinātu strīdu.
Viņš tikai gurdeni pamāja uz ekrāna pusi. "Tieši šobrīd cs sūtu faksu."
Viņa pasniedza viņam tasi. Pilnāko. "Te būs. Kā neliela atvainošanās, ka es tevi izaicināju. Man ļoti žēl."
"Paldies." Viņš kāri, gandrīz alkatīgi paņēma kafiju un tad pētoši paskatījās uz Judīti. "Atkal draugi?"
"Atkal draugi."
Dators nopīkstināja, kas nozīmēja, ka fakss bija sasniedzis adresātu. Stefens atvienoja mobilo telefonu un to izslēdza. "Ko tu zini par Jēzu?" Viņš pēkšņi jautāja.
Judīte pārsteigta apsēdās uz viņa savandītās saliekamās gultas. "Baidos, ka visai maz."
"Es te pirmīt pārskatīju dažas drošas interneta adreses par šo tēmu, taču, kā šķiet, izņemot Bībeli, — Jauno Derību —, nekur nav faktiski nekādu norādījumu, ka viņš patiešām ir dzīvojis."
"Savādi. Viņš taču tika notiesāts. Vai tam nevajadzētu būt kaut kur atzīmētam? Kādos tiesu protokolos?"
"Jā, tā vajadzētu būt. Saskaņā ar evaņģēlijiem viņu notiesāja Poncijs Pilāts, un viņš patiesi ir dzīvojis, tas ir zināms. No 26. līdz 36. gadam viņš bijis Romas prokurators Jūdejā, un viņa noteiktais režīms esot bijis visai nežēlīgs. 35. gadā viņš pavēlējis uzbrukt samariešiem un tos apkaut, par ko Sīrijas zemes pārvaldnieks, vēlākā ķeizara Vitelliusa tēvs, aizsūtījis viņu uz Romu, lai viņš par to atbildētu. Viņš ticis atcelts no amata, un pēc ķeizara pavēles viņam vajadzējis nonāvēties."
Judīte domīgi pamāja. "Tas notika Gericimas kalnā. Uzbrukums samariešiem. Es tā neskaidri atceros. Šodien tur izveidota pat piemiņas vieta, man šķiet."
"Tu visai labi orientējies."
"Ai, jā, tas man ir no tēva. Viņš mūs bērnībā tā mocīja ar savu dievbijību, ka esmu uz visiem laikiem samaitāta ar jebkuru reliģiju. Taču jūdaisms ir tā savijics ar vēsturi, ka šis tas paliek atmiņā."
"Savādi, vai ne? Kristietība, šķiet, pilnīgi iztikusi bez vēstures. Neskaitot Kristus dzīves gājumu." Viņš piespieda dažus taustiņus uz datora klaviatūras. Uz ekrāna atvērās kāds dokuments. "Par to ir pieejama pat relatīvi precīza informācija. Es sev jautāju, no kurienes tas patiesībā zināms. Jēzus tātad it kā ir dzimis 7. vai 6. gadā pirms laika skaitīšanas — viduslaikos kāds mūks esot pārrēķinājis, kad tika ieviesta laika skaitīšana, kas balstījās uz viņa dzimšanu. Apmēram 27. gadā sākusies viņa sabiedriskā darbība Galilejā — tad viņš varēja būt bijis 33 vai 34 gadus vecs. Un visprecīzāk esot zināma viņa desas diena: piektdiena, 30. gada 7. aprīlis."
Judīte malkoja savu kafiju. Kafijas smarža nomāca nelāgo putekļu, sviedru un nemazgātas veļas aromātu, kāds bija jūtams visās teltīs un ko šodien viņa varēja tikai ar pūlēm paciest. "Dīvaini," viņa nomurmināja kafijas krūzītē.
"Savādi, vai ne? Kāds vīrs ceļo trīs gadus pa Palestīnu, sprediķo ļaužu pūļiem, dara brīnumus — uzmodina mirušos, varu iedomāties! Taču laikmetīgie vēstures rakstītāji it kā neliekas par to ne zinis. Viņš gandrīz uzsāk tautas sacelšanos — vismaz tas kādā Romas ziņojumā būtu pieminēts. Taču nc vēsts no tā. Visdīvainākais ir tas, ka pat viņa piekritēji ļauj paiet pusgadsimtam, pirms sāk uz papīra, respektīvi, papirusa fiksēt ziņojumus par viņu un par to, ko viņš teicis."
"Tiešām?"
"Vecākais ziņojums ir Marka evaņģēlijs, un tas radies, agrākais, 70. gadā. Vecākas ir vienīgi Pāvila vēstules, proti, rakstītas ap 50. gadu, taču Pāvils dzīves laikā Jēzu nekad neesot pavadījis, līdz ar to viņš arī neko neraksta par viņa dzīvi."
"Citiem vārdiem sakot, tu domā, ka vēstulē ir rakstīta patiesība. Ka Jēzus nekad nav dzīvojis."
"Katrā ziņā pretējais, šķiet, nav pierādāms."
"Hm," Judīte noteica. "Ir tāda sajūta, it kā mēs tomēr vēl rakstītu vēsturi, ne?" Stefens kādu brīdi, domās iegrimis, skatījās datora ekrānā un neatbildēja. "Tas vēl nav viss," viņš beidzot noteica.
Judīte gaidīja.
"Turklāt internetā es vēl atradu kameras aprakstu," Stefens turpināja. "SONTMR-Ol."