"Es domāju, tādas nemaz vēl nav."
"Pēc trim gadiem tai jābūt tirgū, un jau tagad to var pasūtīt."
Judīte juta, kā viņai pār muguru pārskrien drebuļi. "Šaušalīgi."
"Jā. Taču joks ir tāds, ka ir vēl arī modelis MR-02, kas būs par vienu tūkstoti dolāru dārgāks, taču noteikti arī atbilstoši labāk aprīkots. Un es sev jautāju, kāpēc ceļotājs laikā neņēma sev līdzi pagātnē to."
Judīte iepleta acis. "Kā, lūdzu?"
"Šeit, es to saglabāju." Viņš atsauca uz ekrāna atbilstošo tekstu un attēlus. "Redzi, šeit ir minēti parametri. MR-02 būs ar lielāku, tātad gaismas jutīgāku objektīvu. Divdcsmitkārtīga zoom vietā MR-02 tālummaiņa būs divdesmitčetrkārtīga. Un visvairāk mani nodarbina fakts, ka tai būs magnēzija sakausējuma korpuss, turpretī MR-01 tas ir tikai no plastmasas."
Ienāca Raicns, rokā turēdams zīmīti. Eizenharts paslepen vēroja vīru ar aukstajām, pelēkajām acīm. Pie jostas viņam bija duncis, gan ādas makstī, taču tomēr tikai tāds arhaisks ierocis kā duncis, ne pistole. Savādi mulsinošā veidā Raicns izskatījās vienlaikus varmācīgs un jau nākamajā mirklī verdziski padevīgs līdz pašaizliedzībai. Kā šobrīd, kad viņš pasniedza Kaunam zīmīti. Eizenhartam ienāca prātā Igors, Frankenšteina kalpotājs. Raiens gan nebija ne kuprītis, ne neglīts, bet gan drīzāk atgādināja āriešu SS virsnieku. Viņš stāvēja gandrīz braši, kamēr Kauns beidzot ar galvas mājienu viņu atbrīvoja.
"Jūs brīnīsieties," Kauns smaidīdams sacīja, kad bija izlasījis zīmītē rakstīto ziņu. "To patiešām var saprast. Vai kāds no jums gadījumā nezina, kad īsti tika izgudrots papīrs?"
"105. gadā," Eizenharts teica. Tā bija viena no lietām, ko viņš bija uzšķīris leksikonā, gatavojot savu pētījumu. "To izgudroja kāds kalpotājs ķīniešu ķeizara Ho-Taī galmā, vīrs, vārdā Ts'ai Luņ."
Kauns pacēla mazo papīra gabaliņu gaisā. "Šī ir ziņa no laboratorijas Savienotajās Valstīs, uz kuru mēs bijām aizsūtījuši paraugus. Viņi raksta, ka nespēj to saprast un nespēj tam rast izskaidrojumu. Pēc ķīmiskās analīzes tas esot augstvērtīgs mākslas iespiedpapīrs. Taču radiooglekļa analīze rāda, ka tas ir divus tūkstošus gadu vecs."
20
Izmantoto arheoloģijas institūciju saīsinājumu saraksts: ASOR — American School of Oriental Research (šodien: W. R Albright Institute of Archaeological Research, Jerusalem, saīsināti AIAR, resp. American Center of Oriental Research, Amman, A(X)R); ESA J— British School Of Archaeology Jeruzalemē; IAA — Israel Antiquities Authority, IES — Israel Exploration Society.; PDA — Palestine Department of Antiquities.
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pic Bcthamešas
Izrakumu darbu palīgi — cik bija to, kuri nebija devušies nedēļas nogales atvaļinājumā, — tika sasaukti kopā pie lauka virtuves. Izrakumu darbu vadītājam, tika sacīts, esot kaut kas paziņojams.
Taču pirmie, kuri ieradās un apsēdās uz koka soliem, vispirms redzēja vienīgi to, kā piebrauc liels, garš, melns limuzīns, kā kalpotājs no Kauna biroja iznes divus čemodānus un kā beidzot limuzīnā iekāpj arī pats Kauns. Tad mašīna aizbrauca, atstādama aiz sevis šauru putekļu mākoni.
Jaunie vīrieši un sievietes jautājoši saskatījās. Neviens nezināja, ko tas viss varētu nozīmēt. Dzirdēts bija daudz. Vai sponsoram bija zudusi interese?
Sardze pie baltās tells virs četrpadsmitā apgabala stāvēja kā arvien. Tas viss bija diezgan savādi.
Kad visi bija sapulcējušies — daudz gan viņu nebija, gandrīz tikai palīgi, kuri bija ieradušies no ārzemēm, — priekšā iznāca profesors, noņēma neiztrūkstošo platmali, noslaucīja pieri netīri pelēkajā lakatā, ko viņš zem tās bija paradis valkāt, un tad, pirms sāka runāt, atkal uzlika tos galvā.
"iMēs," viņš teica un noklepojās, "esam nolēmuši izrakumu darbus šajā sezonā pārtraukt."
Bāc. Tad tāds bija tas paziņojums. Darbu palīgiem zodi nokārās uz leju. Beigas vienkārši tāpat. Tāpēc ka sponsoram vairs nebija vēlēšanās turpināt.
"Jūs jautāsiet, kāpēc," profesors Vilfords-Smits neveikli turpināja. "Jautājums, kurš ir pamatots, bet uz kuru līdz pat šim mirklim es diemžēl nevaru atbildēt. Jo šis lēmums…"
"Vai tam ir kāds sakars ar četrpadsmito apgabalu?" kāds iesaucās starpā.
Profesors turpināja, it kā to nebūtu dzirdējis. "Tā kā šis lēmums jums ir pilnīgi negaidīts, mēs tik ilgi uzturēsim nometnes darbību, kamēr jūs…"
"Pasakiet mums taču beidzot, kas tika atrasts četrpadsmitajā apgabalā!" pieprasīja kāds cits no aizmugurē sēdošajiem. Visapkārt citi māja ar galvu, bija dzirdama apstiprinoša ņurdoņa.
"Kā jau teicu, nometnes darbība…"
"Četrpadsmitais apgabals! Četrpadsmitais apgabals!" visi sauca gandrīz korī.
Profesors ieturēja pauzi, pielika roku pie grumbainā kakla un paskatījās uz dzīvojamā vagona pusi. Tur pēkšņi bija parādījies Raicns, Džona Kauna asistents, un vēroja sapulci. Dumpīgās balsis pamazām apklusa.
"Es, ēhm, jums nevaru par to neko sīkāk pateikt," Vilfords-Smits beidzot teica. "Ar šodienu katrā ziņā šeit Bethamešā izrakumu darbi ir beigušies. Tiem no jums, kuri ir ieradušies no ārzemēm vai tālienes un šeit iekārtojušies uz ilgāku palikšanu, mēs, kā jau teicu, uzturēsim nometnes darbību, kamēr jūs savus lidojumus būsiet atbilstoši pārcēluši vai kā citādi izplānojuši. To visu būtu vēlams nokārtot, ēhm, nākamo piecu dienu laikā. Tos, kuru šobrīd nav klāt, mēs mēģināsim informēt pa telefonu. Ja ne, tad viņi to uzzinās, līdzko vakarā ieradīsies." Atkal platmale, lakats, sviedru slaucīšana. "Es jums visiem izsaku pateicību par padarīto darbu, arī citu zinātnisko līdzstrādnieku vārdā. Es jums visiem vēlu atpūtas pilnu atlikušo dienu un labu mājupceļu. I.iels paldies."
Žoržs Martinē savu kolēģi un šefu bija izsēdinājis pie kādas kafejnīcas netālu no vecpilsētas mūra un pats brauca tālāk Tempļa kalna virzienā. Taču, līdzko Bobs Ričardss vairs nebija redzams atpakaļskata spogulī, viņš bija piebraucis ielas malā un sācis taujāt ceļu uz Sējēja baznīcu.
Tempļa kalns! Kāda nejēdzība. To viņam nebija vajadzības apskatīt. Kas tur ir iespējams vai, vēl vairāk, nav iespējams, to viņš varēja novērtēt aizsietām acīm.
Nē, viņš zināja, kas viņam bija jādara. Kas bija pareizi. Džona Kauna alkatīgā naudas saldkārc nepārprotami nebija pareiza, un ciniskā vienaldzība, kādu izrādīja Bobs, ne par mata tiesu nebija labāka. Vingrošanas halles jumts šur vai tur.
Šķita, ka neviens tādu baznīcu nezina. Pāris labi domātu ceļa aprakstu izrādījās maldīgi, un kāds garāmgājējs, kuru viņš uzrunāja, kā viņš atzinās, arī bija tūrists. Galu galā Zoržam ienāca prātā doma apjautāties taksometru vadītājiem, un beidzot viņam laimējās apturēt kādu, kurš šo baznīcu zināja un arī laipni parādīja ceļu uz turieni. Likt sevi aizvest Zoržs nevarēja, jo viņam vairs nebija atlicis tik daudz skaidras naudas.
Viņš sasniedza baznīcu, kad zvani iezvanīja pusdienlaiku. Tornis izskatījās vēl mazāks un noplukušāks, nekā tas viņam bija palicis atmiņā, un novārtā atstātie stāvi, kas apdzīvoja baznīcas pagalmu, lika viņam vilcināties. Tomēr tad viņš izlauza sev ceļu, tieši laikus, lai notvertu tēvu Lūkasu, kurš tajā brīdī no dzīvojamās mājas gribēja doties pāri uz baznīcu.
Izskatījās, ka viņš ar grūtībām viņu atceras. Taču tad viņam atkal ienāca prātā — virs, kurš gribēja ieiet baznīcā, lai Jeruzalemē varētu lūgties, jā, patiešām, un kuram viņš bija pasūtījis taksometru. Tieši tā. Vai viņš labi esot nonācis mājās.