Jā, bez problēmām, Zoržs īsi atbildēja un piebilda: "Man mazliet ar jums jāparunā zem četrām acīm, tēvs."
"Labprāt," priesteris atbildēja. "LIzreiz pēc pusdienas dievkalpojuma, ja vēlaties."
"Es baidos, ka tik daudz laika man nav. Man vajadzētu tūliņ pat."
Tēvs Lūkass tikai ar grūtībām spēja noslēpt, ko viņš domā par nekaunīgu prasību izjaukt viņa labi iestudēto dienaskārtību. "Baidos, mans dēls, ka tam nu man atkal nepietiks laika. Visi šie cilvēki gaida, kad sāksies pusdienas dievkalpojums…"
"Vienu minūti, tēvs. Lūdzu."
Zorzs izturēja mācītāja skatienu. Viņš bija nolēmis so minūti izcīnīt, un viņš bija gatavs, ja būtu nepieciešams, garīdznieka priekšā mesties dubļos, smilkstēt un vaimanāt, darīt jebko, kas viņu padarītu par apsmieklu visa kvartāla ļaužu acīs un būtu sarunu temats nedēļām uz priekšu, — taču šo minūti viņš izcīnītu.
Iespējams, tēvs Lūkass juta šo apņēmību. Viņš padevīgi pamāja un sacīja: "Labi, ja tas ir tik steidzami… Iesim uz sakristeju. Bet rikai vienu minūti!"
Viena no reaktīvajām lidmašīnām, kādas firmai News And Entertainment Worldwide Incorporated piederēja pavisam sešas, nogādāja Džonu Kaunu Romā. Pa ceļam viņš beidzot atrada laiku izstudēt bilances, īpašumu izvietojumu un citus datus, ko viņam ccļā uz Telavivas lidostu pa faksu automašīnā bija nosūtījis Enriko Baso.
Skaties, no kuras puses gribi, katoļu baznīca pēc jebkuras iespējamās mērauklas bija ļoti solīda firma. Gandrīz par daudz solīda. Vispirms jau tāpēc, ja ņēma vērā, ka Vatikāns bija patstāvīga, suverēna valsts un līdz ar to nebija jāmaksā nekādi nodokļi. EXXON koncerns un IBM par to varēja vien sapņot. Pat tad, ja no Baso minējumiem atmeta apšaubāmos, peļņa no vērtspapīriem katrā ziņā panāca narkotiku karteļus. Viņš pazina itāļu advokātu un saimniecības pārbaudītāju kā pārlieku manīgu pētnieku, kurš drīzāk būs novērtējis pat pārāk uzmanīgi, ja bija ko novērtēt. Bija jāņem vērā, ka Svētā krēsla pārraudzībā bija vairāk kapitāla, nekā apstiprināja oficiālā bilance. Kā nekā līdz deviņpadsmitā gadsimta vidum Vatikāns bija liela, varena valsts, un lielas, varenas valstis tāpat vien nepazuda no pasaules kartes, iepriekš nenoglabājušas dažādās slēptuvēs neizmērojamas vērtības īpašumus.
Kauns paskatījās pa logu. Viņi lidoja virs plūksnainiem slāņu mākoņiem, zem kuriem bija neskaidri samanāmas pelēkbrūnas piekrastes kontūras. Jūra vizuļoja koši zila, tāda pati kā debesis, kam pāri pārklāts nereāls mirdzums kā kristāla sūnas.
Un visa šī bagātība un visa šī vara, prātoja Kauns, bija dibināta nc uz ko citu, kā veikli piedāvājot patēriņam mītu, kurš radies Palestīnā pirms diviem tūkstošiem gadu. Mītu, kura turpmākā eksistence bija atkarīga no video, kuru viņi meklēja, — lai arī kas tajā būtu redzams.
Vienreizēja sarunu pozīcija.
Ja viņam izdotos šai unikālajai firmai pārdot to, kas viņam vēl nemaz nepiederēja, tad pirmo reizi dzīvē viņa iztēles spēja būtu augšējā izšķirošā robeža tam, ko viņš varēja prasīt, un nevis otras puses īpašums.
Pēcpusdienā pamazām sākās nometnes izformēšana. Līdz tam izrakumu darbu palīgi bija uzturējušies kopā pie virtuves telts vai ugunskura vietas un runājuši. Bija mēģinājuši pārvarēt vilšanos — daudzi bija iekārtojušies Bethamcšā, lai paliktu tur nedēļas vai mēnešus; tas, ka viņiem tagad tik pēkšņi lika atvadīties, viņus skāra gandrīz kā fizisks trieciens.
Šķita, ka nevienam nav prieka diskutēt par "četrpadsmito apgabalu". Viņi mainījās adresēm un telefona numuriem, steidzīgi mēģināja mazliet vēl paturpināt jau uzsāktu flirtu, sarunāja ciemošanos un to, ka tiksies reiz atkal citos izrakumu darbos. Un telefons virtuves teltī bija pamatīgi aplenkts.
Tad pirmie sāka kravāties. Atbrauca automašīnas, lai uzņemtu tikai čemodānus un somas un atkal aizbrauktu. Un atkal galvas kratīšana, īsas diskusijas dažādās valodās, kas pa gabalu izskatījās kā viens vienīgs atkal uzliesmojošs jautājums, uz kuru neviens nebija atbildējis: kas tāds bija noticis, ka šie plašie izrakumi tika pārtraukti? Kāds iemesls bija tik drastiskam lēmumam? Pirmās teltis jau tika nojauktas un atstāja robus līdz šim tik vienmērīgajās, smailajās, gaiši pelēkajās audekla korēs, kas rindojās cita aiz citas.
Un visu atlikušo dienu nebija redzams ne profesors Vilfords-Smits, ne Šimons Bārlevs, viņa vietnieks.
Stcfcns Fokss abus saliekamos krēslus bija nolicis pie savas telts tā, ka varēja ērti atbalstīt kājas un arī paturēt acīs visu, kas notika telšu pilsētiņā un pie dzīvojamiem vagoniem. Rokā viņam bija liela glāze ar vēsu dzērienu, galvā uzliktā salmu platmale sargāja no saules, kas nežēlīgi svilināja kā taisnos, tā plukatas.
Lēmums pārtraukt izrakumu darbus bija viņu pārsteidzis. Viņam nepatika šādi pārsteigumi. Viņam nepatika, kad citi norādīja, kas jādara. Taču vismazāk viņam patika iespēja, ka Judīte, kura dzīvoja Jeruzalemē, jau šovakar varētu doties uz mājām.
Droši vien viņi vēl dažas reizes redzētos. Taču citos, ne telšu pilsētiņas gandrīz vai intīmajos apstākļos flirtu ar Judīti viņš jau varēja uzskatīt par izgāzušos.
Damn! Viņš bija gatavojies pieveikt lielo Džongiz Khanu, un pret šo ugunīgo sievieti viņš aplauza zobus. Tas nebija godīgi.
Un tur jau viņa atkal nāca. Nāca augšup pa nokalni, soli pa solim, un viņas garie, cirtainie, melnie mati pārmaiņus krita uz viena un uz otra pleca, un tad viņa paskatījās un pasmaidīja. Smaids bija nedaudz mulss; šķita, ka brokastu laika strīdu viņa vēl arvien nožēlo.
"Tev, kā šķiet, gan iet labi," viņa sacīja, kad bija pienākusi viņam klāt.
"Es vienmēr mēģinu tā iekārtot," Stcfcns īsi atteica. "Lai man būtu labi."
"Pie dzīvojamiem vagoniem nekas nenotiek," viņa turpināja, it kā viņš neko nebūtu teicis, iespieda rokas glītajos gurnos un skatījās lejup uz teritoriju blakus mašīnu stāvvietai. "Mūs viņi sūta prom, bet paši paliek te."
Stcfcns nocēla kājas no krēsla, pievilka to sev tuvāk un ar roku notīrīja sēdekli. "Nāc," viņš teica. "Apsēdies."
"Ai, paldies. Man jāsaka, esmu pavisam…"
"Tie te arī nepaliks."
"Kā, lūdzu? Kas?"
"Kauns un viņa ļaudis." Viņš turēja Judītei priekšā glāzi, kurā bija vēl mazliet atlicis no viņa atspirdzinošā kokteiļa, ko viņš bija sajaucis tam paredzētā termosa pudelē un turējis aukstu. Viņa to paostīja, taču tad papurināja galvu.
"Pateicos, labāk ne. Kāpēc tu tā domā?"
"Ja viņus jau pāris stundu vēro, tad pamana, ka tic gatavojas uz drīzu aizceļošanu," Stefcns klāstīja. "Atnāk viens un noņem no dzīvojamo vagonu riepām saules aizsargus. Tad nāk kāds cits un savāc atkritumus.
Vēl kāds pie strāvas un telefonu kabeļiem noliek gatavībā tukšos cilindrus. Tie visi ir sīkumi, taču aizbraukšanas dienā ļauj ietaupīt daudz laika."
"Tu domā, viņi gaida, kamēr mēs būsim prom, un tad ari brauks projām?"
"Iespējams, jau agrāk. Es gribētu zināt, kāpēc aizbrauca Kauns."
"Viņam šī lieta vairs nebija interesanta. Tāpēc viņš liek visu pārtraukt un pats dodas prom pirmais." Acumirkļa smaids, kādu viņš vēlētos redzēt visu savu atlikušo mūžu, pārslīdēja Judītes sejai. "Varbūt viņš sastrīdējies ar profesoru un, iekarsis dusmās, nosvītrojis visu naudu."
Stcfcns valstīja šo domu kādu bridi pa savām smadzenēm. Nē, tas nesaskanēja ar to, ko viņš bija ievērojis. Kauns nebija aizceļojis, iededzies dusmās. Viņš drīzāk bija izskatījies pēc tāda, kurš dodas cīņā.
Viņš papurināja galvu. "Vai tu esi pamanījusi, ka atraduma vietu viņi vēl arvien nav novākuši? Tas nozīmē, ka viņi gaida vēl kādu, kam vēlas to parādīt. Viņi brauks prom tikai pēc tam."