Kāds klauvēja, un durvis atvērās. Tas bija brālis Džefrijs.
"Brāli Lūkas, mums nu pamazām jābrauc. Sabatā viesnīca saņem svaigo preci puspiecos, un, ieskaitot veco lietu iekraušanu…"
"Vēl brītiņu. Vienu brītiņu. Es tūlīt nākšu. Man vēl jānokārto kāda telefona saruna."
"Labi."
Durvis aizvērās.
Klausule smagi gulēja viņa rokā.
Džons Kauns izbrīnīti uzlūkoja savu itāliešu pārstāvi, kamēr kārtai pilnīgi neatbilstošais taksometrs kratījās pa nelīdzeno ceļu, kas varēja būt piemērots romiešu leģionu bruņumašīnām, bet nc modernām automašīnām. Ciktāl, tiesa gan, varēja runāt par modernu, ja pieminēja nolietoto braucamo, ar kuru Enriko Baso bija atbraucis pretī Kaunam uz lidostu. "Kā to saprast — prelāts?"
"Prelāts ir nopelniem bagāta katoļu garīdznieka goda tituls."
"To es zinu. Taču es vēlējos runāt ar kardinālu. Vatikāna augstāko finanšu pārvaldnieku."
"Augstākais finanšu pārvaldnieks ir pāvests."
"Pāvests?"
Baso dziļi elpoja. Viņš izskatījās neveselīgi bāls. "Pāvests principiāli ir neierobežots valdnieks. Viņš ir kompetents par visu. Viņš tikai deleģē kompetences."
"Un kurš kontrolē viņu?"
"Dievs."
"Ak, manu dieniņ," Kauns noteica. Viņš skatījās pa automašīnas logu. Satiksme bija tikpat haotiska kā Izraēlā, taču debesis bija apmākušās, gaisma maigāka — bija apmēram kā Ņujorkā skaistā laikā. "Varētu teikt — valdes priekšsēdētājs bez uzraudzības padomes. Un bez akcionāriem. Vai īpašnieks ar monopoltiesībām. Apskaužami. Okay, kāds ir šī zēna stāvoklis?"
"Viņš ir Svētā krēsla saimniecisko lietu prefektūras sekretārs."
"Un kas ar to būtu jāsaprot?"
"Tā ir tāda kā augstākā aprēķinu saimniecība, ko pāvests Pāvils VI ieviesa 1967. gadā. Šī iestāde pārbauda, cik likumīgi ir visi konti, visas bilances, visa naudas plūsma. To vada kardināls, kuru savukārt kontrolē piecu citu kardinālu kolēģija. Vispār ir astoņi līdzstrādnieki un divpadsmit padomnieki, visi kā viens finanšu speciālisti, un sekretārs, kurš vienmēr ir prclāts."
Kauns domīgi pamāja. Protams, viņš nevarēja gaidīt, ka tāda institūcija kā katoļu baznīca stāvēs uz galvas nenozīmīga ziņu raidītāja valdes priekšsēdētāja priekšā. Kamēr vien viņš nebūs kaķi izlaidis no maisa. Kamēr vien viņš nebūs viņiem paskaidrojis, ka viņš, Džons Kauns, iespējams, tur rokās šīs baznīcas turpmāko likteni.
Viņi sasniedza Vatikānu. Milzīgi, iespaidīgi sena izskata mūri slējās viņu priekšā un mēģināja viņiem iedvest absolūtas niecības sajūtu. Pāvesta gvardes sargpostenis pavisam smieklīgā uniformā pārbaudīja viņu pases, paskatījās kādā sarakstā, piezvanīja un beidzot atbrīvoja viņiem ceļu uz baznīcas valsti. Kāds vīrs melnā amata tērpā nāca viņiem pretī un, aicinādams sekot, veda viņus pa gariem gaiteņiem, kuros karājās milzīgas eļļas gleznas, augšup un lejup pa kāpnēm, šķērsām cauri dārzam, cauri kolonādēm un garām mūžvecām strūklakām, un ar katru soli Kauns juta sevī pieaugam nojautu, cik varenu pretinieku viņš patiesībā ir izvēlējies. Tas nebija nespējīgs uzņēmums, ko nogremdējuši dibinātāja dēli un ko nu varēja dabūt par lētu naudu; tā nebija čipsu fabrika, ko ar veikliem finanšu darījumiem varēja iebāzt kabatā, tā bija organizācija, kas bija varena jau gandrīz ar savu eksistences ilgumu vien. Darījumi ar katoļu baznīcu — tos varēja pielīdzināt vēlmei nopirkt Himalajus.
Vienlaikus auga respekts pret Baso. Šim vīram patiešām bija visneiedomājamākie sakari, un viņš tos veikli bija licis lietā, lai tik steidzīgi varētu sarunāt šo tikšanos. Labs vīrs. Vērtīgs.
Kauns sajuta pakrūtē sasprindzinājumu, kas šķita pāraugam tēraudcietā kamolā. Viņš pazina šo sajūtu. Tā bija gatavība cīņai.
Prclāta Džuzepes Genaro birojs bija pārsteidzoši mazs. Likās, visas mēbeles saglabājušās vēl no viduslaikiem, smagnēji, tumši galdi, skapji un krēsli, un pat paklājs, kā izskatījās, varēja būt milzu summas vērts.
"Es klausos," garīdznieks nelaipni teica angļu valodā ar spēcīgu itāliešu akcentu, kad viņi bija apsēdušies. To sacīdams, viņš skatījās uz viņiem ar mazām, tumšām bruņurupuča acīm un nepārtraukti kustināja apakšžokli.
Kauns mazliet paliecās uz priekšu un uzmanīgi ieskatījās pretimsēdētājā — žests, kas bija attaisnojies pie neskaitāmiem konferenču galdiem visā pasaulē, — un iesāka: "Ser, mans vārds ir Džons Kauns, un es esmu Kaun Enterprises valdes priekšsēdētājs. Mana uzņēmuma rīcībā…"
Vecais, kalsnais vīrs viņu nepacietīgi pārtrauca. "Jā, jā, es to visu zinu. Ko jūs vēlaties?"
Uz prelātu apmeklētāja nozīmīgums bija atstājis satriecoši niecīgu iespaidu. Kauns dziļi elpoja. Viens viņam bija skaidrs: šis neglītais punduris ar šaurmalu brillēm kā Heinriham Himleram un plānajiem matiem bija šķērslis, ne sarunu partneris. To vajadzēja nevis pārliecināt, bet pārvarēt.
"Mans uzņēmums finansē nozīmīgus izrakumu darbus Izraēlā. Šo izrakumu teritorijā mēs esam nākuši uz pēdām kādam artefaktam no Jēzus laika, kas varētu būt ārkārtīgi nozīmīgs katoļu baznīcai," paskaidroja Kauns un, pēkšņa pārdroša impulsa vadīts, piebilda: "Tik nozīmīgs, ka man par to būtu jārunā ar pāvestu."
Viņš juta, kā Baso viņam blakus izbijies aiztur elpu.
Garīdznieks atlaidās savā krēslā ar augsto atzveltni, un šķita, kuru katru bridi viņš noslīdēs zem galda aiz saviem noplīsušajiem aktu vākiem. Viņa bruņurupuča acis samiedzās, kad viņš Kaunu nopētīja uzmanīgāk.
"Kas tas ir par… artefaktu?" viņš jautāja. Viņa balsī ieskanējās nepatīkami metālisks tonis.
"Kā jau sacīju, mums tā vēl nav. Taču drīz mēs to dabūsim. Viss, kas par to šobrīd būtu sakāms, ir tas, ka šis artefakts nešaubīgi pierādīs, vai Jēzus augšāmcelšanās patiešām ir notikusi." Kauns ieturēja nelielu māksliniecisku pauzi, lai palielinātu efektu, pirms turpināja: "Vai arī nav."
Prclāts atbalstīja savu roku pirkstus uz galda malas, it kā viņš gatavotos spēlēt klavieres, un pārdomājot klusi pa to bungoja. "Es nevaru iedomāties, kas tas varētu būt, ko jūs tur cerat atrast," viņš beidzot teica.
"Taču jūs man noteikti piekritīsiet, ka tas baznīcai būtu neizsakāmi svarīgi?" Kauns atjautāja.
Pretimsēdētāja skatiens palika nemainīgi vēss. "Man ļoti žēl, nē."
Nē?! Tērauds viņa pakrūtē sāka cilāties kā zobens cīņā. "Atvainojiet, ser, bet vai jūs man to nepaskaidrotu? Es jums sacīju, ka mēs esam uzdūrušies vēsturiskam pierādījumam, kas reizi par visām reizēm noskaidrotu, vai Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem vai nav. Kā baznīca to varētu ignorēt?"
"Kristus augšāmcelšanās ir skaidra ticības lieta. Tā nav atkarīga no zinātniskiem pierādījumiem, kas pamatā tomēr ir tikai pasaulīga redzējuma interpretācijas."
"Romas lidostā mani gaida lidmašīna. Kāds varētu paskatīties, ko mēs esam atraduši, — kardināls, jums uzticams vēstures eksperts, kaut vai pats pāvests. Vēl šovakar. Tūliņ pat. Lidojums ilgst divarpus stundas, līdz izrakumu vietai jābrauc stundu. Ap pusnakti viņš varētu jau būt atpakaļ."
"Svētajam tēvam ir nesama pārcilvēciska dažādu pienākumu nasta," sekretārs paskaidroja. "Turklāt viņš ir loti slims. Tas ir pilnīgi izslēgts, ka viņš, spontānas iedomas vadīts, kaut kur lidos." īgna sejas izteiksme šķita izsakām to, ka ne par iedomām, ne spontanitāti viņš nebija īpaši labās domās. "Principā tas pats attiecas arī uz kardināliem."
"Tad dodiet man līdzi kādu zinātnieku. Ir taču Pāvesta Zinātņu akadēmija. Lai lido līdzi kāds no tās."