Judīte bija piecēlusies un piegājusi pie telts izejas. Kad viņa pabīdīja sānis brezentu, rietošā saule meta platu, siltu gaismas kūli šķērsām pāri teltij, saliekamajai gultai un cieši nomīdītajai, putekļainajai zemei uz telts grīdas. "Man šķiet, tur brauc taksometrs."
"Mmmh," noteica Stefens, siedams kurpju auklas. Kurpes gan šajā apvidū nevarēja dabūt tīras. Viņam ari vajadzētu šeit atkal ievest kārtību; ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka zem gultas vēl arvien stāv izrakumu kaste, kuru viņš vakar bija lietojis, — plakana, taisnstūraina dzelzs skārda kaste ar paceļamu divviru vāku, kurā, strādājot izrakumu vietā, tika sabērta izraktā zeme, lai to vēlāk rūpīgi varētu izsijāt. Dažreiz tā tika atrastas mazas, taču vērtīgas lietas, kas nebija pamanītas izrakumu vietā, — atsevišķi zobi, nelieli kauli vai rotas.
Taču tas viss varēja pagaidīt līdz rītam. Viņš paņēma kabatas portfeli un mobilo telefonu un pārliecinājās, vai viņam kabatā ir pietiekami daudz skaidras naudas.
"Man šķiet, ka viņi tomēr gatavojas filmēt," prātoja Judīte. "Tā taču ir kamera, vai ne?"
"Kas?" Stefens nostājās aiz Judītes, skatījās viņai pār plecu un ar baudu sajuta viņas vaiga siltumu, kas atradās nepilnu centimetru no viņējā. Viņa tik satraucoši smaržoja, bet viņš nevarēja pateikt, pēc kā.
"Tur tas, uz trijkāja. Telts priekšā."
Stefens skatījās uz priekšmetu, kas patiešām bija kamera, kādas lietoja filmēšanā. Divi no Kauna ļaudīm patlaban mēģināja to uzskrūvēt uz stabila pamata. "Savādi," viņš noteica.
"Tic grib uzņemt filmu, es tev saku."
Stefens lēnām papurināja galvu. "To es nevaru iedomāties. Es nevaru iedomāties, ka ierodas pats Džongiz Khans, kad runa ir tikai par to, lai uzņemtu filmu par arheoloģiskajiem izrakumiem."
Pamazām viņš sāka apšaubīt, vai maz pats saprot, kas šeit notiek. Kad viņš skatījās pāri uz četrpadsmito apgabalu, uz pieciem vakara saulē tumšsarkani liesmojošajiem dzīvojamajiem vagoniem un vīriem, kas dīvaini neizteiksmīgām sejām, N.E. W. kombinezonos tērpušies, tur cits caur citu rosījās, viņu pēkšņi pārņēma atstumtības sajūta, itin kā viņš būtu aizraidīts prom no visa notiekošā. Tas viss tur pāri izskatījās kā filmās, kurās kāds atklāja kaut ko satriecošu — kādu citplanētieti vai pirmcilvēku —, un tad kā siseņi saradās "zinātnieki", visu norobežoja, ierīkoja aizsargžogus un nojumes un visās malās uzstādīja savus instrumentus.
Viņš mēģināja vēlreiz acu priekšā iztēloties notikušo. Vakardienu. Atradumu. Savu teoriju par to. Tagad, kad viņš par to domāja, viņam tas vairs nešķita tik pārliecinoši. Kaut kas te bija aplam. Tas, kas šobrīd notika, te gluži vienkārši neiederējās. Varbūt pat ļoti labi, ka šovakar viņš to vēlreiz varēs pārrunāt ar Judīti un viņas brāli.
Brīdī, kad viņi lidoja pāri Alpiem, blakussēdētājs viņu pazina. "Atvainojiet, bet jūs taču esat rakstnieks Pēters Eizenharts, vai ne?" viņš uzdeva jautājumu, kas ikvienam ne sevišķi slavenam rakstniekam bija tikpat mīļš kā savu bērnu vārdi.
Jā, Pēters Eizenharts apstiprināja, esot gan.
"Esmu lasījis dažas jūsu grāmatas," vīrs sacīja un nosauca pāris romānu nosaukumu, kas abi diemžēl bija citu autoru radīti. "Man ļoti patika, patiešām."
Eizenharts izmocīti pasmaidīja. "Priecājos dzirdēt."
Viņš stādījās priekšā kā Uri Lībermans, žurnālists un vairāku Izraēlas avīžu ārzemju korespondents Vācijā. Viņš dzīvojot Bonnā un reizi mēnesī braucot uz mājām pie sievas un bērniem, ko nevarot pierunāt pārcelties uz ārzemēm. "Un kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu?" viņš painteresējās. "Vai dodaties uz savu darbu lasījumiem? Vai atvaļinājumā?"
Eizenharts noliedza domu par lasījumiem, un arī atvaļinājumā viņš nevēlētos doties bez sievas un bērniem.
"Ak," secināja runīgais ārzemju korespondents, kam nevarēja būt vairāk par gadiem četrdesmit un kurš savu augsto pieri bija mēģinājis līdzsvarot ar izteiksmīgām, gandrīz vai prūsiskām ūsām, "tad jau jūs nodarbojaties ar pētniecību?"
"Apmēram tā," viņš piekrita.
"Vai tas nozīmē, ka jūsu nākamā romāna darbība risināsies Izraēlā?"
"Iespējams."
Bieza piezīmju grāmata kā parasti, protams, bija pirmais, ko viņš ņēma līdzi, dodoties ceļojumā. Daļa smadzeņu viņa galvā jau sen bija kļuvušas it kā par neatkarīgu objektu, kas nemitīgi meklēja neparastas notikumu vietas, nedzirdētus izteicienus, interesantas personas un atgadījumus, un šie novērojumi tika rūpīgi pierakstīti, lai vēlāk tos izmantotu romānos. Tādēļ viņš nenoliedza šādu iespēju.
"Lieliski, lieliski," priecājās žurnālists un sāka kaut ko meklēt savā rokas bagāžā. "Sakiet, lūdzu, vai drīkstu uzņemt jūsu foto? Es labprāt ieliktu nelielu rakstu kādā no avīzēm, kurām es strādāju; piemēram, "pazīstamais vācu rakstnieks Pēters Eizenharts pašlaik apceļo Izraēlu", es domāju, tas taču ir arī jūsu interesēs?"
"Neiebilstu."
Un tā Pēters Eizenharts ļāva sevi fotografēt, centīgi savilcis seju valdzinošā smaidā, un pēc trešā zibšņa Uri Lībermans bija apmierināts. Tad viņš lepni demonstrēja savu fotoaparātu, pilnīgi jaunu modeli ar plakanu monitoru, uz kura tikko uzņemtos kadrus varēja aplūkot gandrīz vai oriģinālā lielumā, pirms saglabāt uz mazā Optical Disc. "Pilnībā digitāls," viņš klāstīja. "Un vai jūs redzat šeit, sānos? Šeit es varu pievienot sērijveida kabeli un pārnest attēlus uz jebkuru datoru. Tas taču ir fantastiski, kas šodien jau iespējams, vai ne? Taču būs vēl labāk."
Viņš izvilka kādu plakanu ierīci, kas izskatījās pēc mobilā telefona, taču tad Eizenhartam par pārsteigumu atvāza to gareniski vaļā, un nu viņš jau turēja rokā sīku datoru ar mazītiņu klaviatūru un šauru LCD monitoru. "Tagad mēs pamēģināsim būt maziņi un neuzkrītoši, jo tiem netīk, ja lidmašīnā ar šiem te darbojas. Taču man tas jānodemonstrē. Es šeit ierakstīšu savu ziņojumu, tas gan nav tik vienkārši, bet izdodas gluži labi, — kopš man šis pieder, mani pirksti šķiet pat palikuši tievāki, iespaidīgi, vai ne? Tātad ko nu mēs rakstīsim — "Pazīstams vācu rakstnieks apmeklē Izraēlu". Tas ir virsraksts. Tad mazlietiņ bla-bla-bla; es domāju, nebūs vairāk par desmit, divpadsmit rindiņām, taču kopā ar fotogrāfiju…" Domās viņš jau šķita sarēķinām honorāru. Koncentrējies viņš uzrakstīja īsu tekstu; Eizenharts skatījās viņam pār plecu, taču žurnālists darbojās ar teksta apstrādi ebreju valodā, tāpēc Eizenharts nesaprata, ko viņš tur raksta. Bija iespaids, ka sakarību starp latīņu alfabēta taustiņiem un ebreju valodas alfabētu Lībermans zināja no galvas, un bija aizraujoši skatīties, kā teksta rindiņas skrēja, nevis kā rakstniekam bija pierasts, bet gan no labās uz kreiso pusi.
"Tā," viņš beidzot teica. "Nu mēs vēl ielādēsim bildi…" No savas šķietami universāli ekipētās plecu somas viņš izvilka nelielu kabeli, pievienoja to fotoaparātam, nospieda uz tā pāris pogu un dažus taustiņus uz sava mobilā telefona — datora, mirkli pagaidīja un apmierināts atvienoja kabeli. "Gatavs. Parasti gan es to uzreiz pārsūtītu uz savas redakcijas centrālo datoru, taču tagad es to, protams, nedarīšu; ja nu lidmašīna nogāžas vai, vēl ļaunāk, pārskatīšanās pēc nolaižas Lībijā, haha! Taču es pajautāšu stjuartei, vai drīkstu izmantot lidmašīnas telefonierīces, parasd gan tā nav problēma. Acumirkli…"
Eizenharts apstulbis noraudzījās, kā viņš ar citu kabeli un mazo PC rokā raitā solī dodas uz priekšu un aiz lidmašīnas virtuves priekškara uzrunā vienu no stjuartēm. Tad abi nozuda, un kādu brīdi nekas nenotika.