"Par to es nevaru spriest."
"Kurš tad?"
"Principā Viņa Svētība."
Kauns nopūtās. "Nu jauki. Vai es varu ar viņu vismaz parunāt?"
"Ja vēlaties pāvesta audienci, tad jums jāvēršas Pāvesta prefektūrā." Mazās acis aiz šaurajiem briļļu rāmjiem vēsi dzirkstīja. "Pirmdien tā būs atkal atvērta."
Tas bija neaptverami. "Paklausieties, līdz tam laikam to lietu mēs jau droši vien būsim izrakuši. Iespējams, mēs jau noturēsim pirmo preses konferenci. Un iespējams, ka tas, ko mēs sacīsim, Viņa Svētībai it nemaz nebūs pa prātam. Jo varbūt mēs pierādīsim, ka toreiz viss bija gluži citādi, nekā rakstīts Bībelē, un tad viņa baznīcas piekritēji bariem vien skries prom."
"Patiesība, mister Клип," garīdznieks, lūpas savilcis šauras, skaidroja, "nav demokrātiska. Pat tad, ja notiktu tā, kā jūs sakāt — cs esmu pārliecināts, ka tā nenotiks, — tas noteikti nevarētu būt par iemeslu svētajai katoļu baznīcai sludināt ko citu, kā to, kas jau divus tūkstošus gadu ir ticības saturs."
"Patiesība ir tā," atbildēja Kauns, "ka neviens to nezina un mēs visi to tikai meklējam. Tas ir tas, kam es ticu."
Prclāts salika savītušās rokas. "Tad man jūsu ir žēl, mister Kaun."
Kauns mēģināja savaldīties, lai neļautos savām izjūtām. Tas šeit, tik daudz jau bija skaidrs, nebija ne īstais sarunu partneris, ne īstā pieeja šim milzenim, kāda bija katoļu baznīca. Šeit viņš neko nepanāks. Katrs nākamais vārds bija laika izšķērdēšana.
Viņš paskatījās uz Baso. Plecīgais vīrs bija bāls kā krīts, un uz viņa pieres bija izspiedušās mazas sviedru lāsītes. "Iesim," viņš teica.
Raicns bija apsēdies tā, lai caur loga rūti, kura, kā viņš to zināja, no ārpuses bija pārklāta ar spoguli, varētu pārskatīt automašīnu stāvvietu. Ja tie šodien dodas prom, viņš vēlējās zināt, uz kurieni.
Klēpī viņam bija plakana ierīce, kas atgādināja pārnēsājamu televizoru, kādi tie vēl nesen bija modē. Tas, protams, nebija televizors. Laiku pa laikam viņš to ieslēdza, un tad ekrānā parādījās gaišs punkts, kas atradās aptuveni pusotra centimetra attālumā no ekrāna precīzā viduspunkta. Kad ierīci pagrieza, punkts kustējās pretējā virzienā. Šķita, ka tas arvien gribēja rādīt stāvvietas virzienā. Saprotams, tā nebija sagadīšanās, jo tur stāvēja automašīna, kurai zem dubļusarga bija novietots peilēšanas raidītājs. īrēts auto. Stcfcna Foksa auto, ja izteicās precīzi.
Raiens gaidīja. Gaidīšanā viņš bija lietpratējs. Ja bija nepieciešams, viņš varēja stundām ilgi nekustīgi sēdēt tā, ka vairs gandrīz nevarēja manīt ne plakstiņu kustību, ne krūšu kurvja cilāšanos elpojot. Ja izsekoja cilvēkus, bija būtiski mācēt gaidīt.
Šeit nebija tik svarīgi būt nekustīgam. Pietika ar to, ka paturēja acīs automašīnu stāvvietu. Sākumā viņš bija ieklausījies attālajā darbu troksnī, telefona sarunās un datora taustiņu klabināšanā, taču tad viņš vairs nebija to visu ņēmis vērā. Ja prata gaidīt, tad kādā brīdī šķita, ka laiks pats pārstāj eksistēt, un tas nebija nepatīkams stāvoklis.
Tā nu viņam bija jāieskatās pulkstenī, kad parādījās Stefens Fokss un Judīte Meneza, kad viņi iekāpa automašīnā un aizbrauca. Dažas minūtes pirms pusastoņiem.
Raiens pasniedzās pēc automašīnas atslēgām, kas atradās uz rakstāmgalda viņam blakus.
Birojā, kas nemaz neeksistēja oficiālajos būvplānos, augsto logu vērtnes bija vaļā. No tālienes spiedās iekšā naksnīgās Romas trokšņi, kas nebija skaļāki par insektu dūkšanu, kuri veltīgi sitās pret mušu tīklu. Paradoksālā veidā šīs klusās skaņas pastiprināja klusuma iespaidu, kāds valdīja šajā apustuliskās pils spārnā.
Luidži Baptists Skarfaro bija vājš, slaids sicīlictis. Izteikti līks deguns, augsta piere, pār kuru viņš arvien pārķemmēja melnos matus, un plānas lūpas — kā bez asinīm — piešķīra viņa sejai aristokrātisku izskatu, ko vēl pastiprināja sutana, ko viņš valkāja. Viņam bija trīsdesmit seši gadi, taču viņš izskatījās vecāks. Tā bija viņu ģimenes tradīcija, ka viens no ģimenes iestājās Svētā krēsla dienestā, kas bija kā izlīgums par to, ka visi pārējie ģimenes locekļi strādāja mafijai, un Luidži bija tas, kam bija nolemts turpināt šo tradīciju viņa paaudzē. Lai turētos pretī citai ģimenes tradīcijai, proti, smagai ģikts kaitei, kas daudzus piemeklēja vēl relatīvi jaunos gados, viņš lietoja vienīgi veģetāru barību, nesmēķēja un nelietoja alkoholu. Un tomēr arī viņa pirkstu locītavas bija kļuvušas mezglainas un viņam bija slikti zobi. Tradīcijām piemita kaut kas neizbēgams.
Viņš sēdēja pie sava lielā rakstāmgalda, no kura bija novākts pilnīgi viss, izņemot lielu, spēcīgu misiņa lampu, kas bija vienīgais gaismas avots augstajā, plašajā telpā, un vīnsarkanu paliktni. Uz tā viena otrai blakus gulēja divas papīra lapas. Jau vairākas stundas pēc kārtas viņš tās lasīja atkal un atkal un domāja.
Šis tas izskatījās vecmodīgs šīs iestādes slepenajās telpās, taču mūkiem un priesteriem, kuri šeit strādāja, bija pieejami lielākie pieredzes krājumi par to, kā iegūt un pārraidīt svarīgu informāciju. Šeit jau bija ticis lietots slepenais raksts, kad pārējā iedzīvotāju daļa vēl nemaz neprata lasīt. Tic varēja būt noputējuši folianti, kas stāvēja plauktos, taču tajos bija rakstīta pēdējo divtūkstoš gadu patiesā vēsture. Informācijas vākšana un kombinēšana ziņojumos bija bezkaislīgs darbs baznīcas labā, un tāpēc šie ziņojumi parasti bija tiklab uzticami, kā precīzi.
Šo divu papīru dēļ viņam nācās lauzīt galvu.
Viens no tiem bija piezīme no Svētā krēsla saimniecisko lietu prefektūras. Prefektūras sekretārs prelāts Genaro bija runājis ar amerikāņu rūpnieku Džonu Kaunu, kurš viņu bija uzmeklējis un apgalvojis, ka arheoloģisko izrakumu darbos Izraēlā esot atrasti Jēzus laika liecinieki, kas it kā varot pierādīt vai atspēkot to, ka Jēzus patiešām esot augšāmcēlies no mirušiem, — kurš apgalvojums no abiem ir pareizais, viņš neesot vēlējies atklāt kaut kādu iemeslu dēļ, kuri īsajā memorandā nebija minēti. Atgadījums pats par sevi visādā ziņā nebija satraucošs. Dažādi trakie nepārtraukti vērsās pie Vatikāna ar visneprātīgākajiem apgalvojumiem. Izrakumi bija tikai viens no to veidiem. Atkal un atkal uzradās kāds, kurš uzdevās par atkalatnākušo Pestītāju un kurš pēc tam it nemaz ne dievišķi pārskaitās, kad pāvesta vietā, lai viņu cildinātu, ieradās trīs sanitāri, lai aizvestu viņu sev līdzi. Citiem vīzijās bija parādījusies Dievmāte un izteikusi dīvainus rīkojumus sakarā ar it kā gaidāmo pasaules galu. Jā, un izrakumi. Pēc izrakumiem Jēzus it kā esot dzīvojis astotajā gadsimtā Dienvidamerikā. Pēc augšāmcelšanās it kā esot devies uz Tibetu. Ilgu laiku pirms viņa šķietamās dzimšanas esot darbojies kā viens no Bībeles praviešiem.
Un visas Šīs mānijai līdzīgās iedomas nebija atkarīgas no tā, pie kāda iedzīvotāju slāņa to autors piederēja. Reliģiskas fantāzijas skāra bagātus un nabagus, izglītotus un neizglītotus, un dokumentos, kas tika rakstīti, bija atrodami visi amati, vecumi, rases un dzimumi. Tāpēc šai ziņā pat nebija vērts pieminēt, ka pie viņiem bija vērsies pazīstamais amerikāņu mediju rūpnieks. Galu galā šeit jau bijuši pārstāvēti prezidenti, ko vajājis nelabais, un tādi, kas jutās kā paša Dieva vēstneši.
Ievērības cienīgi bija vienīgi tas, ka Džons Kauns no visām iespējamām iestādēm kā pirmo bija izvēlējies tieši saimniecisko lietu prefektūru.
Tā, it kā viņš būtu domājis, ka atradums ar sajūsmu no viņa varētu tikt atpirkts.
Jā, un tad bija vēl ari otra lapa. Skarfaro salika abu roku pirkstus pretī kā telts jumtu, rādītājpirkstus atbalstījis pret zodu, un lasīja tekstu jau simto reizi.