Ziņu bija sniedzis kāds franciskāņu priesteris Izraēlā. Vispār tā bija pilnīga plānprātība. Viņš ziņoja, ka viņu apmeklējis kāds vīrs, kurš strādājis arheoloģiskajos izrakumos uz rietumiem no Jeruzalemes. Kā bija sagadījies, tieši tajos, ar ko nodarbojās Džons Kauns.
Šis vīrs — meksikāņu izcelsmes amerikānis — priesterim Lūkasam bija uzticējis to, kas šajos izrakumos esot ticis atrasts.
It kā.
21
Sākumā minēto iemeslu dēļ darbi relatīvi pēkšņi bija jāpārtrauc.
Viena daļa atradumu tika atzīmēti un apbērti ar smilšu kārtu.
Cita daļa atradumu tika iekļauti Rokfellera muzeja kolekcijā
(inv. nr. 1003400 līdz 1003499), izņemot XII nod. aprakstītos
artefaktus.
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamežas
Nakts iestājās pēkšņi kā vienmēr, gandrīz bez pārejas. Līdz ar nakts iesākumu beidzās sabats, un Stefenam šķita, ka gluži tāpat, bez pārejas, pieauga mašīnu daudzums ielās. Uzreiz bija tik tumšs, ka bija jāieslēdz lukturi, apkārt saradās tik daudz automobiļu, it kā tie nomalēs un slēptuvēs nepacietīgi būtu gaidījuši atpūtas dienas beigas un tagad brauca tā, it kā būtu nolēmuši atgūt iekavēto.
Šorīt viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atkal tiks atpakaļ laboratorijā, lai varētu turpināt atšifrēt vēstuli, kas bija rakstīta no pagātnes. Taču dienas gaitā viņš bija tik daudz domājis par dažādām iespējām, izskaidrojumiem un teorijām, ka vienā brīdī bija jutis iestājamies tādu kā smadzeņu nosprostojumu. Tagad viņš vienkārši brauca un ļāvās notikumu dabiskajai gaitai.
Viņš ātri paskatījās uz Judīti. Viņa lūkojās ārā tumsā, kas bija pilna ar garām traucošām mašīnu ugunīm, un šķita dziļi iegrimusi domās.
"Vai tu to nožēlo?" viņš jautāja.
Viņai, kā likās, bija nepieciešams brīdis laika, lai saprastu, ko viņš ar to bija domājis. "Nē. Nē, es domāju, tas ir labākais."
"Es tavā vietā dotos pie Ješua. Es mēģinu iedomāties, kā būtu, ja es tagad piezvanītu savai mātei un teiktu, ka ieradīšos uz diviem mēnešiem paciemoties. Viņa tīrītu, mazgātu un vārītu, un līdz vājprātam riņķotu ap mani no tīrās mātes laimes. Nē, paldies. Tad jau labāk zem tilta."
"Ja es ievāktos pie Ješua, tad droši vien nepaietu ne piecas dienas, un es pati tīrītu, mazgātu un vārītu. Vai tu vari iedomāties, kāda viņam ir vecpuiša saimniecība? Viņa virtuvē es neko negribu aiztikt bez stangām, un, lai iztīrītu viņa istabu, būtu nepieciešams ugunsmetējs. Tad jau es labāk eju pie savas mammas. Tur vismaz ir tīrs, un viņa rūpēsies par mani, nevis otrādi."
"Labs arguments," Stefens atzina.
Viņa pagriezās sēdeklī tā, ka varēja vērot Stefenu no sāniem. "Mani interesē, kā dzīvo tu."
"Skaisti. Es tev labprāt piedāvātu savu mājvietu, taču diemžēl tas ir piectūkstoš jūdzes tālu prom."
"Vai tu nestāstīji, ka dzīvo universitātes pilsētiņā? Tad jau tev arī ir tikai niecīga istabiņa."
"Niecīgas istabiņas ir citiem. Bet ir ari mājas saimnieka dzīvoklis, kas ir ļoti skaists un atrodas uz jumta, ar skatu uz mežu un tālāk uz ezeru, un tas stāv tukšs, kopš universitāte taupa personāla izmaksas un nodarbina par vienu mājas saimnieku mazāk. Brīnumainā kārtā šis dzīvoklis tika piedāvāts man, un es piedāvājumu, protams, pieņēmu."
"Brīnumainā kārtā. Ak tā."
"Divas ar pusi istabas, liels, gaišs, ar iebūvēto virtuvi un pārjumto terasi. Tu arī to būtu ņēmusi."
"Tātad augstākā labuma prece, kā jau vienmēr. Un cik tīras ir tavas divarpus istabas?"
"Diezgan tīras."
"Vai tu ar to gribi sacīt, ka esi vienīgais vīrietis pasaulē, kurš tīra savu dzīvokli?"
Stefens pasmaidīja. "Nē, es tur esmu vienīgais students, kurš var atļauties apkopēju."
"Nu skaidrs. Ko es te jautāju." Viņa atkal pagriezās uz priekšu.
Stefens pārdomāja, vai viņš nebija pieļāvis kļūdu taktikā. Uz jaunām studentēm viņa smalki iekārtotais dzīvoklis atstāja izteikti uzbudinošu iespaidu, taču viņām Stefens dzīvokli varēja arī parādīt, nevis tikai pastāstīt par to. Un, ja par to stāstīja, tad pat tīrā patiesība izklausījās pēc lielīšanās.
Taču Judīte izskatījās nogrimusi domās pavisam par ko citu. "Es vienkārši mēģinu uz to skatīties ne tik dramatiski," nopūzdamās viņa pēc brīža paskaidroja. "Par savu māti, es domāju. Viss jau ir kārtībā, pamatā. Skaidrs, es darīju visu iespējamo, lai tiktu prom no mājām. Visu iespējamo, izņemot iziešanu pie vīra, es domāju. Tas būtu bijis tas vienkāršākais. Pamatā cs jau esmu to paveikusi — man ir pašai savs dzīvoklis, pašai sava dzīve. Tās būtu vien pāris nedēļas. Kādēļ gan meita nevarētu uz pāris nedēļām aiziet padzīvot atpakaļ mājās pie savas mātes?" Viņa iesmējās. "Vai zini, ko viņa stāstīja? Vakar vakarā esot zvanījis kāds vīrs un jautājis pēc manis. Stādies priekšā. Tagad viņa to uzskata par likteņa zīmi, skaidrs."
"Kas tas bija par vīrieti? Kāds sens pielūdzējs vai kas cits?"
"Es nedomāju. Nav jau to tik daudz. Turklāt viņš esot runājis tikai angliski, viņa teica, ne ebreju valodā."
Garām aizdārdināja cisternvedējs.
Viens no mašīnas riteņiem palēcās ceļa bedrē.
Stefens pētoši skatījās atpakaļskata spogulī, domīgi kodīja lūpas un atkal paskatījās spogulī.
"Vai kas noticis?" klusumu pārtrauca Judītes jautājums. "Vai tu tagad esi greizsirdīgs, vai kas cits?
Stefens no savas jakas kabatas izņēma mobilo telefonu, ieslēdza to un ar īkšķi ierakstīja koda numuru, lai telefonu varētu lietot. "Vai tu zini telefona numuru, pa kuru tavu brāli var sazvanīt institūtā?"
"Jā, kāpēc gan?"
Viņš pasniedza viņai telefonu. "Piezvani viņam."
Raicns viņiem bija sekojis attālumā ārpus redzamības robežām, tikai vienu reizi, neilgi pēc tam, kad viņi bija iegriezušies uz dzīva ātrgaitas ceļa, kas veda uz Jeruzalemi, viņš bija piebraucis tuvāk, lai pārliecinātos, vai mazais, tumši zilais fiats, kuram viņš sekoja, patiešām ir Stefēna
Foksa auto un ka tajā patiešām sēž viņš un viņa draudzene. Tad viņš atkal bija strauji atpalicis. Viņš varēja būt pilnīgi mierīgs. Ierīce, kas gulēja ieslēgta uz blakus sēdekļa, paliks viņiem uz pēdām.
Šī bija viņa amata daļa, kas bija pati satraucošākā. Medīt cilvēkus. Starp visiem dzīvniekiem cilvēks bija pats bīstamākais, jo tas bija vienīgais medījums, kas bija līdzvērtīgs medniekam. Pat šajā nelielajā, nevainīgajā izbraucienā viņš sajuta asinīs uzbangojam atmiņas par citiem satraucošākiem brīžiem. Mediķi to sauca par adrenalīnu, bet viņam tas vienkārši bija cits vārds, kurā nodēvēt dzīvi. Vīrietis patiešām dzīvs bija vienīgi tad, kad medīja.
Viņi brauca vienmērīgi, ļāva sevi apdzīt, ja kādam bija jāsteidzas. Krēslas bridis bija īss, un, līdzko pār zemi bija nolaidusies nakts, viņš sekoja vairs tikai automašīnas stopsignāliem. Bez sava pelengatora viņš jau sen viņus būtu pazaudējis.
Kas tiem abiem bija meklējams Jeruzalemē? Ko viņi tur darīja vakar? Ko jauns pāris var sabatā darīt Svētajā pilsētā? Judītes Menezas māti viņi nebija apciemojuši. Varbūt viņi bija ielūgti uz kādām viesībām — bet kāpēc tad viņi šovakar jau atkal devās turp? Varbūt viņi ņēma istabu kādā stundu viesnīcā, taču, ja viņi gribēja pārgulēt, tad būtu varējuši to darīt visu dienu Foksa teltī. Lai arī kā domāja, jēga nebija saprotama.
Raienam nepatika, ja ap viņu notika lietas, kuru jēga nebija saprotama. Pēc savas pieredzes viņš zināja, ka tas ir simptoms tam, ka patiesībā notiek lietas, par kurām viņš neko nezina.