Nu jau varēja redzēt Jeruzalemi. Viņš pameta skatienu uz pelengatora ekrānu. Ciaišais punkts vēl arvien mirdzēja turpat.
"Tu izklausies visai neapmierināts."
"Jā," Eizenharts piekrita un pārvilka izplestus pirkstus pār sviedros salipušajiem matiem. Kaut kas nebija kārtībā ar gaisa kondicionēšanas iekārtu. Telefona klausule kļuva nepatīkami mitra vietā, kur viņš to turēja pie auss. "Man ir tāda sajūta, ka es te sēžu pilnīgi veltīgi. Un man ir bail, ka ar kaunu un negodu es kādu dienu tikšu padzīts, jo nebūšu attaisnojis kaut kādas konkrēti nekad nenosauktas cerības. Tāpat kā
Kafkas Procesā, kur galvenais varonis nekad neuzzina, kas viņam patiesībā tiek pārmests."
"Bet tev taču ir biļete atpakaļlidojumam. Tu vari doties prom jebkurā brīdī, ja nejūties labi," sacīja Lidija. "Un ja tas tev palīdz justies labāk: honorārs par pirmajām piecām dienām šodien ir ieskaitīts kontā. Gandrīz divdesmit tūkstoši marku. Tās mums tagad ļoti noderēs."
"Divdesmit tūkstoši?"
"Desmit tūkstoši dolāru, ja pārrēķina. Un tad vēl pievienotās vērtības nodoklis. Viss saskan." Lidija bija ģimenes finanšu ministrs. "Katrā gadījumā, ja tu vēl pāris dienu varētu izturēt, nebūtu slikti."
"Hmm, jā. Vispār jau viss ir kārtībā…"
"Nu redzi."
"Vai vari tikt galā bez manis?"
Viņš dzirdēja viņu smejamies. "Ak, godīgi sakot, vai tu sēdi savā darbistabā pie romāna galīgā varianta vai arī kaut kur Izraēlā, tur jau nav tikpat kā nekādas starpības."
"Paldies. Tas man šobrīd bija vajadzīgs." Viņš sajuta gandrīz vai sāpīgas ilgas pēc viņas, pēc viņas ķermeņa tuvuma, matu smaržas un ādas pieskāriena. "Vii tev vismaz kaut mazliet manis šad tad nepietrūkst?"
Klusums. Tad viņa sacīja tumšā, visai savādā balsī: "Katru vakaru."
"Man tevis arī."
Viņi kādu bridi klusēja. "Man nav nekādas saprašanas, par ko tur patiesībā ir runa," pēc brīža Lidija teica. "Tu sacīji, ka esi pie arheoloģiskajiem izrakumiem un ka tur esot kas nozīmīgs atrasts, — un no tā brīža es domāju par to, ko tu esi tur pazaudējis. Es domāju, ja tu rakstītu vismaz vēsturiskus romānus… Bet zinātniskās fantastikas autors? Es to nesaprotu. Manās acīs tam nav jēgas."
Pēters Eizenharts vilcinājās. Bija kaut kas, no kā viņam vienkārši vajadzēja atbrīvoties.
Un kaut vai tikai tādēļ, lai viņa sieva savā nomierinošajā veidā ļautu viņam izrunāt savas bailes, kā viņa to darīja arvien, kad viņš zaudēja kontroli pāršāvu fantāziju. "Vai zini, patiesībā man mieru neliek aizdomas…"
Brīdī, kad Pēters Eizenharts bija pacēlis klausuli, dzīvojamā vagonā, kurā izvietota organizācijas centrāle, bija sākusi griezties magnetofona lente. Un šajā mirklī no spoles notinās pēdējais lentes centimetrs, izslīdēja cauri magnetofona galviņai un ar vienmuļu troksni sāka riņķot apkārt pilnajai spolei, kas piesaistīja tehniķa uzmanību. Viņš nolika malā lubu romānu, ko lasīja, lēnām piecēlās un izslēdza magnetofonu. Viņš noņēma pilno spoli un ielika to plastmasas maisiņā, tukšo spoli uzlika uz otras ass, paņēma vēl nelietotu lenti un izņēma to no apvalka. Pirms uzlika un ievēra lenti, viņš rūpīgi reģistrēja ieraksta vienības numuru, datumu un pulksteņa laiku. Un visu šo laiku no nelielā, iebūvētā skaļruņa skanēja Eizenharta balss.
"…ka šeit tiek inscenēta ļoti liela krāpšana. Šis profesors, kurš vada izrakumu darbus, vairs nav no jaunajiem. Iespējams, šis ir pēdējais tāda veida pasākums viņa mūžā. Un es uzzināju, ka viņam, lai arī viņš Izraēlā veic izrakumus jau no sešdesmito gadu beigām, vēl nav bijuši zinātniski nozīmīgi atklājumi. Šī te ir tāda kā viņa pēdējā lielā iespēja."
"Un tu domā, viņš atradumu ir viltojis."
"Es to nezinu. Kaut kas šeit nav tā, kā vajag, un tas mani dara nemierīgu."
Lidija nopūtās. "Tu tikai uzmanies, ja?"
"Jā. Es pacentīšos."
Lente atkal sāka griezties acumirklī, kad Eizenharts sarunu ar sievu beidza, un tūliņ pat apstājās. Tehniķis aizgāja atpakaļ līdz savam krēslam un atkal pasniedzās pēc grāmatas.
No sarunas, kuru bija dzirdējis, viņš nesaprata ne vārda. Viņš runāja tikai angliski, ne vāciski.
Raicns izslēdza prožektorus un motoru un ļāva mašīnai pēdējos metrus vienkārši ripot, pirms tā apstājās pavisam. Tad viņš palika sēžam.
Stāvvieta ielas otrā pusē bija kā pamesta. Izņemot mazo fiatu, kas bija novietots gandrīz vai zem krūma. Mirdzošais punkts peilcrā rādīja tieši tā virzienā.
Viss bija kluss. Tikpat kā nekādas satiksmes. Raiens nogaidīja, kamēr nebrauca neviena automašīna, ātri izkāpa un šķērsoja ielu. Tur viņš palika stāvam un mēģināja izlikties par nevainīgu garāmgājēju, vienlaikus manīgi skatīdamies apkārt. Gaiss oda pēc izplūdes gāzēm, putekļiem, notekūdeņu kanāliem un tāliem, reibinošiem ziediem. Auto stāvēja kluss liii tumšs.
Kaut kas šeit nebija īsti tā, kā vajag.
Raiens jau bija vērojis automašīnas, kuru aizmugurējos sēdekļos mīlējās pārīši. Kaut kas tāds nebija iespējams bez jūtamas amortizatoru piedalīšanās. To varēja dzirdēt.
Raiens devās mašīnas virzienā, ne pārāk vilcinādamies, ne steigdamies, vienkārši vienmērīgiem soļiem. Bija tieši tā, kā viņš bija nojautis. Aizmugurējais sēdeklis bija tukšs, un arī priekšējos sēdekļos nesēdēja samīlējies pārītis. Automašīna bija tukša.
"Sasodīts," Raiens nomurmināja.
Viņš paskatījās apkārt. Šis te, ja viņš ticēja savam pilsētas plānam, bija valdības kvartāls. Viņš varēja redzēt Finanšu ministrijas izstiepto ēku, nelielu daļu no Iekšlietu ministrijas un kneseta, Izraēlas parlamenta, jumtu. Ko, sasodīts, viens jauns pāris varēja vēlēties šajā laikā šajā vietā? Tam visam vēl joprojām nebija ne mazākās jēgas.
Taču nebija nekādas jēgas arī šeit tā stāvēt. Raiens devās atpakaļ pie mašīnas, apsēdās pie stūres, atlaidās sēdeklī un gaidīja. Viņš prata gaidīt. Viņš bija gaidīšanas lietpratējs.
Ješua, kamēr veda viņus cauri pilsētai, bija redzami sliktā omā. Turklāt visi luksofori bija kā sarunājuši tieši pirms viņiem pārslēgt sarkano gaismas signālu. Judīte sēdēja aizmugurējā sēdeklī un uzjautrinājās.
Kaut kad Stefens nopūtās. "Tas bija tikai minējums, vairāk nekas, okay Es negribēju riskēt. Šis Raiens jau no pēcpusdienas ložņāja ap mašīnām. Vakarvakarā kāds bija zvanījis jūsu mātei, kurš runā tikai angliski, ne ebreju valodā. Es domāju, te nav lieki jautāt, vai mēs netiekam novēroti, ne tā?"
"Nu skaidrs," norūca Ješua.
"Un, ja viņš manai mašīnai ir pielicis pcileru, tad ne jau tā, ka to uzreiz var atrast. Un kur nu vel tumsā."
"Skaidrs taču. Atvaino — ja es būtu zinājis, kas tu patiesība esi, es būtu nolicis aukstumā degvīnu ar martīni, saskalotu, ne samaisītu."
Viņam bija vajadzējis Baso mierināt. Šis vīrs patiešām bija atradies uz savu spēku robežas, un tā jau arī nekādā gadījumā nebija viņa vaina, ka lieta neizdevās. Viņš bija viņu mierinājis, uzslavējis un tad licis aizvest uz mājām, lai viņš varētu izgulēties. Nu viņš stāvēja uz balkona viesnīcas luksusa numurā ar lielu viskija glāzi rokā, skatījās pāri naksnīgajai Romai un mēģināja tikt skaidrībā, kāpēc viņš šajā lietā bija zaudējis.
Jo zaudējis viņš bija. Viņš bija iesoļojis Vatikānā kā galīgs iesācējs un cerējis, ka pēkšņā uzbrukumā ieņems pasaules lielāko cietoksni, — viņš, Džons Kauns, jaunā gadu tūkstoša menedžeris. Kinētiskās enerģijas meistars. Un tīras kinētiskās enerģijas dēļ viņš pat nebija sagatavojis savus mājas uzdevumus. Tikai ar pūlēm viņš savaldījās, lai aiz niknuma nesadragātu pret zemi nevainīgo viskija glāzi.