It kā viņš kādreiz pirms kādām svarīgām pārrunām būtu izticis tikai ar otras puses saimnieciskās informācijas izpētīšanu. Saimnieciskā informācija — tie bija tikai nedzīvi, nenozīmīgi skaitļi. Cilvēki — tie bija svarīgi! Vai tas nebija viens no viņa dzelzs likumiem — nekad netikties ar jaunu sarunu partneri, pirms viņš precīzi nebija izpētījis, ar ko viņam būs darīšana, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, par ko viņš sapņo un no kā baidās?
Tā viņš bija ieguvis, piemēram, South African Times. Viņš bija zinājis, ka Laurenss Trumbuls, sirmais īpašnieks, neuzticēja avīzes vadīšanu savam dēlam — tāpēc viņam izdevās pierunāt avīzi pārdot. Un tad viņam izdevās nosist cenu, ko Trumbuls bija nosaucis, jo bija zinājis, ka viņš ir Ferrari fans. Par to, ka viņš pārrakstīja viņam Ferrari akcijas, ko viņš reiz izdevīgi bija iegādājies, patiesībā nemaz īsti nezinot, ko ar tām iesākt, un viņam turklāt vēl arī sagādāja vietu uzraudzības padomē, Dicnvidāfrikas avīzes karalis bija jau gandrīz gatavs viņam savu uzņēmumu burtiski uzdāvināt.
Toreiz tā bija veiksme. Un šeit, iespējams, lielākajā viņa mūža darījumā, viņš vienkārši dzinās uz priekšu, nemaz nezinot, kam šī uzņēmuma hierarhijā ir cik daudz teikšanas, kurš vilka aiz kuriem diedziņiem un kādi bija viņa tumšie plankumi.
Kinētiskā enerģija? Viņš bija kļuvis pārāk alkatīgs. Jau atkal. Bija gribējis visu uzreiz. Bija cilvēki, kuri viņam jau bija likuši zaudēt, taču vēl neviens viņam nebija nodarījis tik daudz ļauna kā viņš pats ar šo drudžaino, iedomīgo nepacietību.
Nu labi. Viņš izdzēra viskiju un sajuta to patīkami dedzinām rīkli. Viņš turpinās norīkot Baso šai lietā, un īstajā mirklī viņš atgriezīsies un uzvarēs, kā beigu beigās vienmēr bijis. Un nu bija laiks doties pie miera, lai arī tas nozīmēja, ka atkal pienāks rīts, grūts, mokpilns rīts.
Stcfcnam Rokfellera institūta laboratorija bija palikusi atmiņā kā drūms, nemājīgs pagrabs, un viņš bija pārsteigts, cik gaiša un patīkama patiesībā bija vēsā telpa. Kādu brīdi viņš prātoja, vai kaut kas nav mainījies iekārtojumā, taču tad saprata, ka pats šovakar jūtas vairāk atpūties nekā vakar. Vakar vakarā viņi bija šeit ieradušies pārguruši pēc nogurdinošas darbadienas svelošā saulē, lai izturētu līdz puspieciem no rīta, — nebija nekāds brīnums, ka atmiņas ir tik nepatīkamas.
"Vakar mēs mazliet pārsteidzāmies," teica Jcšua, ņemdams trauku ar pirmo lapu atkal ārā no atvilktnes, kurā viņš to acīmredzot bija ieslēdzis, kad viņi bija zvanījuši, lai norunātu tikties automašīnu stāvvietā citā pilsētas rajonā. Šķira, ka dusmas par traucējumu viņam jau bija pārgājušas. "Es domāju par to Jēzus nekad nav dzīvojis. Teikums bija izrauts no konteksta."
"Ak," Stcfens noteica.
Ješua pabīdīja lēzeno plastmasas vanniņu zem ultravioleto staru spuldzes un to ieslēdza. Jaunā spuldze iedegās bez kavēšanās, un ultravioletajā gaismā iemirdzējās teikums, kurš bija ievērojami garāks: Es baidījos, ka tam visam nozīme varētu būt tada, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un es esmu izraudzīts, lai spēlētu viņa lomu.
"Savādi," ieteicās Judīte, kad viņi visi trīs jau kādu brīdi bija skatījušies uz zeltaini mirdzošo rokrakstu. "Ko gan tas varētu nozīmēt?"
"Nav ne jausmas," Ješua atzina. "Katrā gadījumā tas nenozīmē, ka Jēzus nekad nav dzīvojis. Drīzāk gan tieši pretējo."
"Es domāju, mums šeit nepieciešama sistemātiska pieeja," teica Stefens. "Vienkārši sākt no sākuma un tad turpināt arvien tālāk. Citādi mēs te tikai nodarbojamies ar minējumiem un vienā brīdi mums var pārsprāgt galva."
Ješua vēroja lapas augšējo malu, kas bija uztraucoši sapluinīta un caurumaina. Mitrā, zirnekļu tīklam līdzīgā maigā japāņu lūku papīra struktūra turēja pat niecīgākās papīra skrandas, par kurām nevarēja droši apgalvot, ka tās atradās pareizajā vietā. "Baidos, tas nebūs visai auglīgi."
"Taču svarīgākās lietas noteikti ir rakstītas vēstules sākumā."
"Vēl jo ļaunāk."
Viņš atkal salēja abus šķidrumus lēzenos trauciņos un sagatavoja jaunus vates kumšķīšus. Stefens paņēma laboratorijas kameru, pārliecinājās, vai ir ievietota filma, un uzskrūvēja to uz statīva. Šoreiz viņš rūpīgi dokumentēs ikvienu soli.
Bija jāgaida sevišķi ilgi, kamēr senās lodīšu pildspalvas pēdas iekrāsojās locījuma vietās. Judīte un Stefens sēdēja un vēroja, kā Ješua darbojas. Ātri vien pirmā stunda jau bija aizritējusi, un ar laiku laboratorijā izplatījās pretīgi salda smarža, no kuras atkal sāka sāpēt galva.
Tā bija kā mozaīkas spēle. Dažus fragmentiņus viņi sabīdīja, pēc tam kad teksts uz tiem bija kļuvis salasāms, citās vietās, kur šķita esam vairāk jēgas. Beidzot Ješua, smagi elpodams, atslīga krēslā un sacīja: "To mums tagad vajadzētu saglabāt. Ja tik mēs šeit varētu izvēdināt!"
Judīte piecēlās un atvēra durvis uz gaiteni. Tas neko daudz nelīdzēja. Stefens pa to laiku noregulēja statīvu un fotografēja atšifrēto vēstules tekstu.
… šīs vēstules atradē-…
-ans vārds irjoh-………… -s esmu dzim1 …
… -riknņu federālajā zemē Arizonā. Dīvainam -ktena untumam bija labpaticies, ka -s nomiršu -irmāgadsiPalestmā, un es …-os tam svētīts.
Judīte skatījās viņam pār plecu, kad viņš fotografēja vairākus kadrus dažādā fokusā un izgaismojumā. "Es nezinu," viņa nomurmināja. "Man šis raksts nešķiet kā vēstule, ko ceļotājs laikā rakstījis savam līdzzinātājam."
"Jā. Nepārprotami nc."
"Un svarīgāko vārdu, protams, trūkst. Viņa vārds. Viņa dzimšanas datums. Nav nekā tāda, pēc kā viņu varētu identificēt."
"Ja viņš būs iedomājies, tad svarīgākos datus vēlāk būs atkārtojis vēlreiz."
"Ak, tāda ir dzīve," Judīte skeptiski noteica. "Sviestmaize, kas nokrīt uz grīdas, piezemējas ar sviesta pusi uz leju. Atslēgu saišķis, ko meklē, atrodas pēdējā atvilktnē, kurā paskatās. Un svarīgākie vārdi mūžvecā vēstulē nav salasāmi. Dīvains likums."
Raiens paskatījās uz augšu, kad aiz viņa apstājās kāda automašīna. Tā bija policijas mašīna. Sasodīts! Ar steidzīgu, kā viņš pats cerēja, neuzkrītošu kustību viņš paslidināja zem sēdekļa peileru un pārvilka pāri jostai kreklu, lai nebūtu redzams pie tās piestiprinātais duncis.
Viņš vēroja atpakaļskata spogulī, kas notika. Tie bija divi vīrieši, kas rīkojās absolūti profesionāli. Viņš redzēja, ka viens no viņiem runā pa telefonu, un saruna bija par viņa mašīnas pazīšanas zīmi. Par to viņam nebija jāuztraucas; automašīna bija īrēta uz N.E.W. vārda un rēķina. Taču bija redzams, ka tic savu darbu prot.
Kad tas šķita noskaidrots, viens izkāpa un palika stāvam automašīnas aizsegā, un noņēma drošinātāju automātam, kas bija uzkārts viņam plecā. Tad izkāpa otrs un lēnām tuvojās Raiena mašīnai. Tikpat lēnām Raiens nolaida sānu logu.
Policists, drukns vīrs ap gadiem četrdesmit, kura mati dienestā bija nosirmojuši un kļuvuši plānāki, noliecās pie viņa un kaut ko sacīja ebreju valodā.
"Atvainojiet, es saprotu tikai angliski," Raiens teica un sniedza viņam pasi. "Es domāju, jūs vēlaties, lai es uzrādu dokumentus."
Vīrs izpētīja Raiena pasi. "Vai jūs esat amerikānis?" viņš jautāja. Viņš diezgan labi runāja angliski.
"Jā."
"Lūdzu jūsu vadītāja apliecību. Un automašīnas dokumentus."
Raiens pasniedza viņam prasītos dokumentus, un viņš atgāja ar tiem malā. Raiens redzēja policistu atkal runājam pa telefonu, kamēr otrs palika drošināšanas pozīcija. Tad viņš atkal pienāca pie Raicna automašīnas loga, atdeva viņam dokumentus un jautāja: "Ko jūs šeit darāt?"