"Es gaidu."
"Ko jūs gaidāt?"
"Vai man jums tas jāsaka?"
Policistam noraustījās viena uzacs. "Nē, jums tas nav jādara. Taču es varu jūs īslaicīgi apcietināt, jo jūs aizdomīgi uzvedaties valdības ēku tiešā tuvumā."
Raicns pamāja. Viņš jau sen bija izdomājis savu stāstiņu. "Nu labi, ja tas ir nepieciešams… Vai jūs redzat to automašīnu tur pāri stāvvietā? Tā pieder vīrietim, ar kuru mana draudzene mani krāpj. Es nezinu, kur šobrīd viņi abi ir, taču es gribu sagaidīt, kad viņi nāks atpakaļ."
"Ak," policijas ierēdnis noteica.
"Lai pieprasītu norēķinu," Raiens piebilda. "Neko vairāk. Jau vairākas nedēļas viņa izvairās no sarunas, apgalvo, ka es esot tikai iedomājies…"
Vīrs nopūtās. Atbalstījies ar roku pret mašīnas jumtu, viņš pieliecās tuvāk Raienam. "Mans draugs, ticiet vīrietim, kurš jau divas reizes ir šķīries: tas ne pie kā nenovedīs. Ja tas ir garām, tad ir garām. Ļaujiet viņai iet."
"Bet…" Raicns bija apstulbis. Viņš nebija rēķinājies ar tādu padomu.
"Es to zinu, ticiet man. Bet ar tādām akcijām visu tikai vēl vairāk sabojā. Brauciet uz mājām un dodiet viņai iespēju pašai atrast ceļu pie jums atpakaļ. Un ja ne — draugs, tādam, kāds jūs izskatāties, pietiek ar vienu vakaru Tclavivā, un jums jau būs nākamā."
Raiens skatījās uz policistu. "Es tomēr labāk viņu gaidīšu šeit, scr. Un šo, ē, lietu beidzot noskaidrošu."
Tēvišķīgajā skatienā parādījās dzelžains spīdums. "Man žēl, draugs, taču to es nepieļaušu. Jūs tagad no šejienes brauksiet prom un šonakt šeit vairs nerādīsieties."
Es domāju, ka esmu veicis neapzinātu ceļojumu laikā, lai ari kā kaut kas tāds var notikt. Es to nevaru izskaidrot.
Tas notika Betšearimas nekropoles apmeklējuma laikā, kas bija dala no rezervētā ceļojuma pa Galileju, ko organizēja ceļojumu birojs. Kad mūsu grupu veda cauri katakombām, es tik ļoti biju iedziļinājies uzrakstos un zīmējumos uz šķirstiem un sienām, ka pazaudēju savu grupu. Kad gribēju viņus atrast, apmaldījos un nonācu nelielā pagrabtelpā, no kuras izgāju pa kāpnēm pavisam citādā pilsētā. Man bija nepieciešams ilgs laiks, pirms spēju pieņemt faktu, ka esmu pārvietots citā vēsturiskā laikmetā ar to vien, kas mugurā, un ar kameru fotosomā. Par laimi, mani uzņēma kāda laipna ģimene, kas mani pabaroja un iedeva salmu maisu, uz kura gulēt, un ar laiku es apguvu valodu un vienkāršos lauku darbus, tā ka man vairs nebija jābūt par lieku ēdāju. Protams, es mēģināju saprast, kas ar mani atgadījies, un meklēju ceļus atpakaļ savā laikā, taču veltīgi. Kad jaunākā no manas viesu ģimenes abām meitām, Estere, un es iemīlējāmies viens otrā, es atmetu savus centienus un apņēmu viņu par sievu, un piedzīvoju brīnišķīgu mīlestību, par kādu nekad nebiju uzdrošinājies pat sapņot.
Tad pie mums ieradās kāds vienam tuvējās Kapernaumas sludinātājam pazīstams vīrs, kam vārds bija Jēzus un par kuru runāja, ka viņš darot brīnumus. Tad es izsaiņoju savu videokameru, kuru jau gandrīz biju aizmirsis, un devos ceļā. Manā rīcībā bija tikai viens vienīgs bateriju komplekts, kuras turklāt gadiem ilgi bija nogulējušas nelietotas, taču tās funkcionēja lieliski. Iespējams, tas bija saistīts ar šejienes karsto klimatu, taču, kad baterijām kādu laiku atvēlēja pilnīgu mieru, šķita, ka tās atkal uzlādējās pašas no sevis. Pamazām man izdevās ierakstīt visas trīs videokasetes, kuras man bija līdzi, — trešo gan diemžēl vairs ne līdz galam, jo baterijas beidzot tomēr bija izsīkušas.
Kad es biju sapratis, ka esmu ieradies laiku mijas Palestinā, es dzīvoju bailēs, kuras man šodien šķiet savādas. Es baidījos, ka tam visam nozīme varētu būt tāda, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un es esmu izraudzīts, lai spēlētu viņa lomu. Kad es viņu ieraudzīju…"
Ar to beidzās teksts pirmajā lapā.
Viņi stāvēja ap lēzeno plastmasas trauku un skatījās lejup uz mitro, pelēko papīru, uz kura spokaini mirdzēja rakstītie vārdi. Viņu acis dega. Galvassāpes no ķimikālijām, kuras viņi jau sen vairs nejuta, bija mokošas.
Neviens no viņiem vairs neskatījās pulkstenī. Laiks kādā mirklī bija apstājies.
"Tātad tas viss ir patiesība," Judīte klusi teica. "Tas bija ceļotājs laikā. Un viņš filmēja Jēzu."
"Jā," Stefens pamāja. "Taču pamata teorija nesaskan. Tas nebija plānots pasākums, bet gan sagadīšanās." Viņš nolika fotokameras statīvu malā. Viņi nedrīkstēja aizmirst izņemt no kameras filmu. "Cerams, otrajā lapā viņš mums atklās, kur viņš ir noslēpis kasetes."
"Bet šodien vairs ne, labi?"
Stefens paskatījās uz Judīti. Laboratorijas savādajā gaismā viņa izskatījās bāla kā Ierīts. "Hei, mums taču palicis vairs tikai plaukstas platums, ko lasīt! Vēl tikai desmit minūtes, un mēs to zināsim!"
Viņa nopūzdamās izvalbīja acis. "Cik reižu es to šonakt jau dzirdēju?"
Ješua dzirdami ieklepojās. "Baidos, ka Judītei taisnība." Viņš izslēdza ultravioleto staru lampu un sāka novākt vanniņas un pudeles, izmeta atkritumos izlietotos vates kumšķus, sakārtoja krēslus.
"Hei," Stefens teica un sekoja viņam pa pēdām. "Ješua! Profesor Ješua! Tu taču tagad nepadosies, kad esam tik tuvu mērķim?"
"Tam nav nekāda sakara ar padošanos."
"Vai man sagādāt kaut ko ēdamu? Uzvārīt kafiju? Mēs varētu iziet pastaigāties svaigā gaisā un tikmēr atstāt vaļā durvis, un tad ķerties pie darba ar jauniem spēkiem…"
"Nē, Stefen, ir kas cits." Ješua ļāva, lai atkritumu spaiņa vāks aizkrīt ciet un tad ar izmisušu grimasi sejā atspiedās pret izlietnes galdiņu. "Es tā cerēju, ka viņš mums to atklās vēstules pirmajā lapā. Patiešām. Tā nav, ka es nevarētu turpināt, — tikai tas nav iespējams."
Pēters Eizenharts uztrūkās no miega. Te! Te tā atkal bija, doma, kas viņu jau vairākas dienas izsekoja kā neskaidra nojauta, nekļūdama konkrēta. Svarīgā doma. Uztraucošā doma. Beidzot tā viņam bija.
Viņš ātri iededza gaismu, iekāpa čībās, uzvilka rītasvārkus un steidzās uz apspriežu telpu, kurā vēl arvien bija jūtams sviedru un strīdu smārds.
Viņš izvilka lielās tāfeles lapas un flomāsterus, izlika visu uz galda un skatījās. Jā. Kā viņš to tikai tagad bija iedomājies? Sakarība taču bija skaidri redzama, tā bija gandrīz satriecoši loģiska.
Un Kaunam tā nepatiktu.
Viņa skatiens slīdēja pār atslēgas vārdiem, bultām un simboliem, ar kuriem viņš bija attēlojis savus līdzšinējos apsvērumus, un neredzēja tur nekādas pretrunas, glābiņu, spraudziņu, kur izbēgt.
Kauns nerādīs šo video.
Lai kas arī notiktu.
Rakstnieks juta savu sirdi stipri dauzāmies. Ja kāds bija aizceļojis pagātnē, tad varēja paredzēt nākotni. Tas, kam bija jānotiek, bija kļuvis neizbēgams.
Baismīgi.
Viņa uzmanību piesaistīja kāds troksnis aiz loga. Troksnis, it kā autostāvvietā kāds būtu aizcirtis mašīnas durvis. Eizenharts piegāja pie loga un pabīdīja mazliet sānis loga aizsegu.
Tas bija Raiens, kurš, rokas dziļi kabatās sabāzis, soļoja pāri stāvlaukumam un ik pēc pāris soļiem nikni paspēra ar kāju kādu akmeni. Viņš pamanīja gaišo spraugu logā un pameta uz to pusi iznīcinošu skatienu. Eizenharts atkal ātri aizbīdīja aizsegu, novāca papīra loksnes, izslēdza visas gaismas un steidzās atpakaļ uz gultu.
Stcfens mirkšķināja acis un skatījās uz Ješua neizpratnes pilnu skatienu. "Ko tas nozīmē — tas nav iespējams?"
"Patiesībā es jums jau visu laiku to gribēju pateikt. Pirms jūs icradāties, es eksperimentēju ar otru lapu, taču tās raksts šķīdumu neņem. Man nav ne jausmas, kāpēc."